Teorija

Pilsoņu karš (1918. – 1922.)
Krievijas pilsoņu karš bija pilsoņu karš no 1918. maija līdz 1922. gadam bijušās Krievijas impērijas teritorijā starp boļševiku atbalstītājiem un to pretiniekiem (sociālistiem revolucionāriem, meņševikiem un Balto kustību (kustība Krievijas pilsoņu karā, kura gan politiski, gan militāri apvienoja pret boļševikiem noskaņotus cilvēkus)).
Pirmajos mēnešos pēc 1917. gada Oktobra apvērsuma (apvērsuma rezultātā tika gāzta mēreno sociālistu izveidotā Pagaidu valdība un pie varas nāca boļševiku kontrolētā Tautas komisāru padome Ļeņina vadībā) daudzi neticēja, ka boļševikiem izdosies noturēties pie varas.
 
Nopietns pavērsiens notika 1918. gada 5. janvārī, kad boļševiki padzina demokrātiski ievēlēto Krievijas Satversmes sapulci, kurā viņiem nebija vairākuma. Deputātus ar karaspēka palīdzību no sēžu zāles padzina. Satversmes sapulces padzīšana pierādīja, ka boļševiki nepieļaus Krievijas demokrātisku attīstību un valstī veidojās mazākuma – boļševiku diktatūra. Tika aizliegtas arī gandrīz visas politiskās partijas.
 
Veids, kā boļševiki sagrāba varu, izraisīja pretdarbību. Krievijā uzliesmoja kontrrevolūcija – bruņota cīņa pret boļševiku varu. Cīņu pret padomju varu uzsāka tie, kas bija zaudējuši varu un īpašumus. Viens no tiem bija gāztās Pagaidu valdības vadītājs Aleksandrs Kerenskis. Viņu atbalstīja virsnieki un karaspēka vienības.
 
kerenskis.jpg
A. Kerenskis
 
Pēc nākšanas pie varas jaunā boļševiku valdība paziņoja, ka kazaku zemes Krievijas dienvidos kontrolēs centrālā valdība. Tas izraisīja Orenburgas un Donas kazaku sacelšanos. Pievolgā un Sibīrijā tika izcīnītas kaujas ar Čehoslovāku korpusu - Austroungārijas armijas karavīriem un virsniekiem, kuri pēc gūsta atgriezās dzimtenē. No austrumiem uzbruka admirāļa Kolčaka armija, bet no dienvidiem - ģenerāļa Krasnova kazaku armija.
 
1918. gada februārī steidzīgi Ļeva Trocka vadībā tika veidota Sarkanā armija, lai boļševiki varētu nosargāt savu varu. Sākumā to veidoja uz brīvprātības pamata, vēlāk ieviesa obligāto dienestu.
Sarkanā armija bija viens no Padomju Krievijas, vēlāk PSRS bruņoto spēku nosaukumiem, ko oficiāli lietoja laikā no 1918. gada 15. janvāra līdz 1946. gada februārim.
Pēc tam to pārdēvēja par Padomju Armiju.
 
karogs.jpg
Sarkanās armijas karogs
 
1919. gada sākumā tā sakāva Krasnova armiju un apturēja Kolčaka armiju. 1919. gada pavasarī cīņa atsākās, kad atkārtoti no austrumiem uzbruka Kolčaka armija, bet no dienvidiem ģenerāļa Deņikina armija un no rietumiem – poļu karaspēks. Sarkanā armija uzbrukumus atvairīja.
Pilsoņu karš notika ar ārvalstu militāro iejaukšanos. Jau 1917. g. beigās Lielbritānija un Francija vienojās par „darbības zonu” sadali Krievijā.
 
1918. g. pavasarī ziemeļos no karakuģiem izsēdās britu, amerikāņu, kanādiešu, itāliešu un serbu vienības. Vladivostokā ieradās japāņu karaspēks, tam sekoja Lielbritānijas un ASV vienības. Šīs valstis nespēja samierināties ar to, ka Krievijai izstājoties no kara, Vācija varēja iegūt papildus spēkus cīņām Rietumu frontē, kā arī tās negribēja pieļaut komunisma nostiprināšanos Krievijā. Ārvalstu galvenais ieguldījums bija balto armiju apgāde ar ieročiem.
 
1920. gadā notika Padomju Krievijas un Polijas karš. 1919. g. augustā Polijas karaspēks kontrolēja gandrīz visu Baltkrieviju un daļu Ukrainu. Uzskatot, ka Jozefa Pilsudska valdība grib atgūt visas zemes, kas reiz piederēja Žečpospolitai, Kremlis atteicās no miera sarunām. Sarkanarmija vispirms ieņēma Ukrainu un Baltkrieviju, tad iegāja Polijā un sasniedza Varšavu. Boļševiki velti cerēja uz Polijas darbaļaužu atbalstu.
Svarīgi!
1921. gada 18. martā Rīgā Melngalvju namā Polija parakstīja miera līgumu ar Padomju Krieviju (tā saucamo Rīgas mieru).
Pilsoņu kara galvenās kaujas beidzās jau 1920. gada novembrī ar Vrangeļa sakāvi Krimā, kuras rezultāta lielākā daļa Baltās armijas un citu bēgļu evakuējās uz Balkāniem un Rietumeiropu.
 
19541.jpg
J. Pilsudskis
 
Boļševiku uzvarai Pilsoņu karā bija vairāki cēloņi:
  1. Nozīme bija Ļeņina vadītās partijas enerģiskajai un konsekventajai darbībai;
  2. Kara revolucionārā padome Trocka vadībā spēja mobilizēt visus spēkus un resursus cīņām frontē;
  3. Lozungi par varas gāšanu un darbaļaužu valsts radīšanu, zemes atdošanu zemniekiem aizrāva masas;
  4. Boļševiki radīja iespaidu, ka viņi vienīgie aizstāv Krievijas nacionālo neatkarību;
  5. Panākumus radīja arī antiboļševistiskās kustības sašķeltība;
  6. Ārvalstu spēki bija vāji koordinēti, jo Rietumvalstu intereses Krievijā bija atšķirīgas.
 
Līdz 1923. g. Krievija zaudēja 13 milj. cilvēku, bet ieskaitot demogrāfiskās sekas – 23 milj.
 
Pirmā iekšpolitiskā krīze
Pilsoņu kara gados boļševiku partija un padomju vara piedzīvoja iekšpolitiskās krīzes. 1918. gadā liels pārbaudījums boļševikiem bija Brestas miers. Partijai nācās izvēlēties - zaudēt varu vai pieņemt kaunpilnu mieru.
 
Miera sarunas ar Vāciju un tās sabiedrotajām sākās 1917. g. Brestiļovskā. Vācija piekrita mieram bez aneksijām un kontribūcijām, ja Padomju Krievija piekrīt zaudēt vairāk nekā 160 000 kvadrātkilometrus lielu teritoriju.
 
Ārlietu tautas komisārs Ļevs Trockis paziņoja, ka Padomju Krievija mieru neparakstīs, bet karu pārtrauks un armiju demobilizēs. Rezultātā Vācija pārgāja uzbrukumā Austrumu frontē un Krievu armija atkāpās. 1918. gada 3. martā Ļeņins piekrita parakstīt mieru. Daudziem komunistiem tas nebija pieņemams. Saskaņā ar līgumu Padomju Krievija zaudēja lielu daļu bijušās Krievijas impērijas teritoriju. Tai bija jādemobilizē armija, karakuģi nedrīkstēja pamest ostas. Tomēr Krievijai nenācās pildīt šos pazemojošos noteikumus. 1918. g. 13. novembrī Vissavienības Centrālā izpildu komiteja (VCIK) anulēja Brestas mieru.
 
trockis.jpg
Ļ. Trockis
 
Brestas miers saasināja partijas iekšējās pretrunas un viņu attiecības ar sabiedrotajiem – kreisajiem eseriem. 1918. g. sākās kreiso eseru dumpis. Eseri vairākus mēnešus bija pārstāvēti Ļeņina vadītajā valdībā, Viskrievijas Ārkārtējā komisijā (VĀK; tika saukta par Čeku) un citās struktūrās. Eseri paziņoja par neuzticību valdībai.
 
Tomēr eseru dumpis tika apspiests. Izšķiroša nozīme kreiso eseru dumpja apspiešanā bija J. Vācieša komandētajai Latviešu strēlnieku divīzijai. Latviešu strēlnieku lielākā daļa jau 1917. g. bija nostājušies boļševiku pusē.
 
Pēc kreiso eseru dumpja boļševiki sociālistiskās partijas vērtēja nevis kā iespējamos sabiedrotos, bet kā ienaidniekus.
 
„Kara komunisma” politika jau bija palielinājusi postu un sabrukumu. 1920. g. beigās un 1921. g. sākumā daudzviet Padomju Krievijā notika bruņotas zemnieku sacelšanās. Pavasarī zemnieku nemieri aptvēra visu valsti. Valstī trūka pārtika, daudzas fabrikas tika slēgtas. Sevišķi smaga situācija bija lielajos rūpniecības centros – Maskavā, Petrogradā. 1921. g. tika paziņots par gandrīz 100 Petrogradas uzņēmumu slēgšanu.
 
Neapmierinātība ar boļševiku diktatūru pieauga arī Baltijas flotes galvenajā bāzē Kronštatē. Sākās Kronštates dumpis. Tūkstošiem Kronštates matroži, kareivji un strādnieki pulcējās mītiņā. Viņi nevērsās pret padomju varu, bet aicināja atteikties no vienas partijas diktatūras un ievērot 1917. g. proklamētās tiesības un brīvības. Kad nemiernieki atteicās apdoties, pret tiem tika sūtīta Sarkanā armija. Daudzi nelabprāt devās kaujā pret saviem biedriem, tādēļ boļševiki izpildīja desmitiem publisku nāvessodu. Dumpinieki bija spiesti padoties. Daudziem no viņiem piesprieda nāvessodu.
 
Atsauce:
http://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%A4%D0%B0%D0%B9%D0%BB:Alexander_Kerensky_LOC_24416.jpg
http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Red_Army_flag.svg
http://lv.wikipedia.org/wiki/Sarkan%C4%81_armija
http://www.cs.mcgill.ca/~rwest/wikispeedia/wpcd/images/195/19541.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/d/d0/Bundesarchiv_Bild_183-R15068%2C_Leo_Dawidowitsch_Trotzki.jpg
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
Autoru kolektīvs „Pasaules vēsture vidusskolai III”, Zvaigzne ABC, 2001.g.