Teorija

Sociālisms (lat. sociare - "dalīties") - sabiedriskā iekārta, kuras pamatā ir nostādne, ka jāizveido tāda iekārta, kur galvenie ražošanas līdzekļi būtu sabiedriskā īpašumā, visa sabiedrība kontrolētu produktu sadali (atbilstoši ieguldījumam) un maiņu, un notiktu virzība uz pilnīgu sociālo vienlīdzību.
Ļeņinismā sociālisms bija komunistiskas iekārtas pirmā fāze.
 
Skeptiski noskaņotiem cilvēkiem komunisms bija kārtējā sociālā utopija, bet vairumam ikdienas rūpju nomākto proletāriešu (strādnieku) – skaists sapnis, alternatīva smagajiem dzīves apstākļiem kapitālistiskajā sabiedrībā.
 
1917. gadā revolūcija Krievijā komunisma ideju no sociālistu teorētiskas diskusijas izvirzīja aktuālās politikas dienas kārtībā. Krievijas boļševiku vadonis Vladimirs Ļeņins saviem līdzgaitniekiem un partijas masām iedvesa pārliecību, ka iegūto varu nedrīkst zaudēt un jāizmanto iespēja, lai īstenotu sociālismu. Viņš skaidroja, ka komunisma pirmā fāze būs sociālisms. Ļeņins brīdināja, ka cīņa būs ilga un prasīs lielus upurus. Uzsākot šo vērienīgo sociālo eksperimentu, bieži tika vilktas paralēles ar 18. gs. Lielo franču revolūciju.
 
lenin1.jpg
V. Ļeņins

V. Ļeņina izstrādātā sociālistiskās revolūcijas teorijas un Komunistiskās partijas politiskās programmas kodols bija mācība par proletariāta diktatūru.
 
1905. – 1907. g. revolūcijas laikā radušās strādnieku padomes galvenokārt risināja streiku cīņas  un revolucionārās sacelšanās aktuālos jautājumus. Tikai vēlāk tās tika pasludinātas par jaunās varas iedīgli. 1917. gadā V. Ļeņins tēzei par proletariāta diktatūru un padomēm kā šis diktatūras īstenotājām piešķīra noteicošo nozīmi. Ļeņins skaidroja, ka „proletariāta diktatūra ir asiņaina un bezasiņaina cīņa pret vecās sabiedrības spēkiem”, aicināja būt nesaudzīgiem un pat oficiāli pasludinātā „sarkanā” terora apstākļos sūdzējās, ka „mūsu vara ir pārmērīgi mīksta, bieži jo bieži tā vairāk līdzinās ķīselim nekā dzelzij”.
 
Boļševiku partijas programmā jautājums par proletariāta diktatūru ieņēma galveno vietu. Praksē šķiras diktatūra vispirms pārtapa partijas diktatūrā, tad tās Centrālās Komitejas (CK) diktatūrā, beigās visu varu savās rokās koncentrēja viens diktators – CK ģenerālsekretārs (Organizatorisko lietu kārtotājs politiskajā partijā, apvienībā vai organizācijā. KK (b)P šo amatu ieviesa 1922. g., CK tajā ievēlēja J. Staļinu.).
Svarīgi!
Mācība par proletariāta diktatūru bija padomju totalitārisma idejiskais pamats.
Kaut arī Ļeņins nebija strikti formulējis sociālisma iedibināšanas posmus, viņam piedēvētais sociālisma celtniecības plāns – sociālistiskā industrializācija, lauksaimniecības kolektivizācija un „kultūras revolūcija”- tika pārvērsta par obligāto dogmu. Pēc II pasaules kara tas tika uzspiests visām PSRS ietekmē esošajām valstīm.
 
Tā saucamais reālais sociālisms Padomju Savienībā atšķīrās no agrīno sociālo utopistu un K. Marksa priekšstatiem par sociālismu un komunismu. Plaisa starp utopiju un realitāti pletās platumā.
 
20.-30. g. padomju sabiedrības vēstures izpētes grūtības
Svarīgi!
Iegūt patiesu informāciju par 20. – 30. gadu notikumiem Padomju Savienībā ir sarežģīti, jo notikumu atspoguļojums tika falsificēts. To noteica propagandas apsvērumi, gan boļševiku partijas vadoņu savstarpējās cīņas loģika.
Tie, kas bija sagrābuši varu, nebija ieinteresēti atklāt patiesību. Vēstures oficiālais izklāsts tika dots staļiniskā boļševisma grāmatā „VK(b)P vēstures īsais kurss”. Tajā izklāstīto sagrozīto informāciju miljoniem cilvēku iekala no galvas obligātajās politiskās izglītības nodarbībās. Vēlāk dogmas tika nostiprinātas arī citos izdevumos: skolas mācību grāmatās, mākslas un literatūras darbos.
 
Ar laiku arvien apgrūtinātāka kļuva pieeja vēstures avotiem. Daļa dokumentu tika iznīcināta, daļa ievietota arhīvu slēgtajos fondos vai Komunistiskās partijas un drošības orgānu slepenajās glabātavās. Publicējot dažādus dokumentus un atmiņu krājumus, tika veikta rūpīga atlase, avoti bieži tika sagrozīti.
 
V. Ļeņina darbi tika izdoti daudzu miljonu eksemplāru metienā. Tikai pēc PSRS sabrukuma sabiedrība uzzināja, ka slepenos fondos glabājas gandrīz 4 000 Komunistiskās partijas vadoņa dokumenti, kuri nekad nebija publicēti. Tie neiederējās oficiālajā mītā par komunistisko partiju un tās vadoni.
 
2985773741_7f5376078a.jpg
 
Kad Staļins bija izrēķinājies ar pretiniekiem, tika darīts viss, lai ienaidnieka vārdus izdzēstu no cilvēku atmiņas. Viņu sacerējumi tika iznīcināti, viņu attēli no grāmatām tika izgriezti. Līdzīgi vēlāk notika arī ar paša Staļina un viņa tuvāko līdzgaitnieku tekstiem un attēliem. Plaši tika izmantota fotogrāfiju falsificēšana – nevēlamas personas ar retušas palīdzību pazuda.
 
Gan Padomju Savienībā, gan aiz tās robežām parādījās apzināti vēstures avotu viltojumi, tādēļ statistikas, atskaites, izmeklēšanu materiāli u.tml. ne vienmēr atspoguļo vēsturisku patiesību.
 
Atsauce:
http://www.onthisdeity.com/wp-content/uploads/2011/01/lenin1.jpg
http://farm4.static.flickr.com/3278/2985773741_7f5376078a.jpg
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
Autoru kolektīvs „Pasaules vēsture vidusskolai III”, Zvaigzne ABC, 2001.g.