Teorija

Politiskās partijas Latvijas Republikā
Svarīgi!
Pēc programmās deklarētā politisko, sociālo un ekonomisko jautājumu risinājuma partijas var iedalīt: labējāscentriskās, kreisajās.
Eksistē arī ekstrēmistiskas ultralabējas un ultrakreisas partijas, kuras parasti no politiskās arēnas ar likumu tiek nobīdītas malā, jo demokrātiskai sabiedrībai nav pieņemama to politika, kas pieļauj vai pat paredz vardarbīgu valsts varas sagrābšanu un teroru, nevis ar likumiem sankcionētu parlamentāro cīņu.

Eksistē partiju iedalījums arī pēc citām pazīmēm (piemēram, masu partijas un amerikāniskā tipa partijas). Partiju iedalījums ir relatīvs, jo partijai var būt kreisa ekonomiskā programma, bet labēja politiskā u. tml.

Sociāldemokrāti

Visplašāko pārstāvību Latvijas Saeimās guva sociāldemokrāti, kuriem bija divas partijas (partijā bija notikusi šķelšanās dēļ nespējas vienoties par apvienošanos ar pilsoniskajām partijām).
  1. Marģera Skujenieka vadīto Sociāldemokrātu mazinieku partiju Saeimā pārstāvēja 2 līdz 3 deputāti (vēlāk M. Skujenieks pieslējās centra partijām);
  2. LSDSP (Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija) pat līdz 31 deputātam. LSDSP līderi bija Dr. Pauls Kalniņš, Ansis Rudevics un Dr. Fricis Menders.
200px-P__Kalnins.jpg
P. Kalniņš
170px-Margers_Skujenieks.jpg
M. Skujenieks
 
Sociāldemokrātu ietekmes dēļ komunistiem nebija īpašu panākumu un Latvijas Komunistiskās partijas (agrāk kā LSD Latvijas Sociāldemokrātija iekļāvās LSDSP, bet vēlāk no partijas atšķēlās un tika pārdēvēta par LKP) biedru skaits pakāpeniski samazinājās. Latvijas komunisti saņēma finansiālu atbalstu no PSRS. Partijas laikraksts „Cīņa” pagrīdē tika izdots regulāri.

Zemnieku savienība

Pēc sociāldemokrātiem otru lielāko frakciju veidoja Zemnieku savienība, ko parasti Saeimā pārstāvēja 14 – 17 deputāti. Tā balstījās uz turīgo un vidējo zemniecību un nebija vienīgā lauksaimnieku interešu pārstāve. Arī tā pēc politiskās programmas atradās nedaudz pa kreisi no centra partijām.

Citas politiskās partijas

Zemniecību pārstāvēja arī:
  1. Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partija;
  2. Kristīgo zemnieku un katoļu partija (līderis bīskaps Jāzeps Rancāns);
  3. Latgales demokrātiskā zemnieku apvienība;
  4. Latgales zemnieku progresīvā apvienība (līderis Jezups Trasuns);
  5. Krievu zemnieku frakcija u.c.

Ierēdniecību un sabiedriskos darbiniekus pārstāvēja Jāņa Breikša un Gustava Zemgala Demokrātiskais centrs.

Latvijas inteliģences lielas daļas intereses pauda Arveda Berga Nacionālā apvienība, kas uzskatāma par labēju partiju. Labējo partiju spektru pārstāvēja arī dažas nacionālo minoritāšu partijas.
 
Atsevišķas partijas regulāri izdeva preses izdevumus. To gan varēja atļauties tikai lielākās partijas.  Pārējās to darīja neregulāri, parasti pirms vēlēšanām. Zemnieku savienības laikraksti bija: „Brīvā Zeme” un „Pēdējā Brīdī”.

Pērkonkrusts
Bija arī tādas galēji labējas partijas kā „Pērkonkrusts”, kuram nebija vērā ņemama vēlētāju atbalsta. Tā bija antidemokrātiska organizācija, kas propagandēja ekstrēmus līdzekļus varas saglabāšanai, bet to nevarēja uzskatīt par nacistisku partiju. Tās līderis bija Gustavs Celmiņš.
 
200910051015dcb9503e0a.jpg
G. Celmiņš

Partiju politiskie uzskati

Galēji kreisās partijas
Kreisās partijas
Labējās pilsoniskās partijas
Galēji labējās partijas
PārstāvjiLKP (Latvijas Komunistiskā partija) LSDSP (Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija)
Zemnieku savienība;
Demokrātiskais centrs;
Latgales partija
Nacionālā apvienība;
"Pērkonkrusts"
Politiskie uzskatiPret demokrātisku iekārtu Latvijā;
Pret brīvā tirgus ekonomiku;
Par sociālistisko revolūciju;
Par proletariāta diktatūru;
Par Latvijas iekļaušanos PSRS.
Par demokrātisku valsts iekārtu;
Par uzņēmēju ierobežošanu strādnieku interesēs.

Par parlamentāru republiku;
Par demokrātisku valsts iekārtu;
Par brīvā tirgus ekonomiku.

Pret parlamentāro demokrātiju;
Pret Latvijas minoritāšu līdzdalību valsts dzīvē;
Par to, ka valsts jāvada prezidentam ar plašām pilnvarām;
Par latvisku Latviju.

Politiski nenoteiktas grupas

Pastāvēja arī politiski nenoteiktas grupas, kuras pārstāvēja ļoti mazu iedzīvotāju slāņu intereses  Savas sīkpartijas veidoja pat namu īpašnieki, dzelzceļnieki un citas interešu grupas. Saeimā bija pārstāvētas pat 27 partijas. Vismaz 8 – 9 partijām Saeimā bija tikai pa vienam no deputātiem.

2. Saeimas vēlēšanās 93 saraksti neieguva nevienu deputāta mandātu. Tādēļ daudzus sarakstus nevar uzskatīt par nopietnu politisko partiju izvirzītiem, jo tie bija sastādīti un reģistrēti tikai pirms Saeimas vēlēšanām.

Partiju bloki

Iespējams, ka demokrātiskajai politiskajai kultūrai un izpratnes līmenim attīstoties, Latvija būtu nonākusi pie 3 vai 4 partiju sistēmas. Par to liecina bloku veidošanās Saeimā  pēc vēlēšanām. Saeimā iekļuvušie deputāti, kuri savas partijas aizstāvēja vienatnē, ar diviem vai trijiem mandātiem, parasti apvienojās blokos, lai varētu darboties komisijās. Viens no ietekmīgākajiem blokiem bija Latgales partiju bloks.
 
Vēl vairāk kandidātu sarakstu tika iesniegti pašvaldību vēlēšanās, kur parādījās sīkas interešu grupas, piemēram, vienas profesijas pārstāvju savienības. Arī dažādas kristīgas konfesijas uzskatīja par nepieciešamu iegūt politisku pārstāvniecību Saeimā.
Svarīgi!
Parlamentārās demokrātijas laikā populārākās bija kreisās partijas.
Nepārprotama tendence bija  kreiso partiju un to, kuras atradās pa kreisi no centra (arī Zemnieku savienība) ietekmes samazināšanās  un mazo centra un labējo partiju ietekmes pieaugums ar katrām jaunām Saeimas vēlēšanām.

Latvijas sabiedrība bija sociāli un arī etniski daudzveidīga. Katra sabiedrība demokrātiskā iekārtā savas intereses  realizēja ar politisko partiju starpniecību. Politiskās partijas balstās uz noteiktu sociālo bāzi – sabiedrības slāņiem, kuru intereses tās pārstāv. Ja sabiedrība ir daudzmaz viendabīga pēc sociālā stāvokļa, partiju ir mazāk. Sabiedrībās ar daudzveidīgiem sociāliem slāņiem arī partiju ir daudz.
 
Atsauce:
http://www.lv.lv/wwwraksti/FOTOREPORTAZAS/phpYkeYo7_14.jpg_full.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/lv/thumb/3/32/Margers_Skujenieks.jpg/170px-Margers_Skujenieks.jpg
http://i2.orb.lv/img/textimg/200910051015dcb9503e0a.jpg
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Jaunākie laiki", Zvaigzne ABC, 2001.
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2000.