Teorija

Vēlēšanu sistēma bija ļoti liberāla, jo sarakstam, kurš startēja vēlēšanās, bija jāsavāc tikai 2,5 % balsu, lai iegūtu pārstāvību Saeimā. Kandidātu saraksts bija jāparaksta 100 vēlētājiem, līdz ar to Saeimā varēja iekļūt daudzas sīkas partijas. Partijas, kuras ilgstoši neguva deputātu mandātu, pakāpeniski zaudēja vēlētājus un saira. To vietā radās jaunas, jo vēlēšanu likuma minimālās barjeras bija liels vilinājums dažādām grupām radīt jaunas sīkpartijas.
Latvijā bija nodrošināta plaša minoritāšu partiju piedalīšanās vēlēšanās. Saeimā bija pārstāvētas vairākas vācu, ebreju, krievu un poļu partijas un grupas.
Svarīgi!
Latvijā darbojās proporcionālā Saeimas vēlēšanu sistēma. Balsošana notika par partiju un vēlēšanu apvienību kandidātu sarakstiem proporcionāli iedzīvotāju skaitam.
DSC_5303.JPGDSC_5304.JPG
Priekšvēlēšanu plakāti
 
Valsts bija sadalīta 5 vēlēšanu apgabalos: Rīgas, Vidzemes, Kurzemes, Zemgales un Latgales.
Pastāvot proporcionālai sistēmai, iedalījumam piecos apgabalos nebija citas īpašas iezīmes kā vien vēsturiskā tradīcija, jo šie apgabali nebija administratīvas vienības, lai gan tiesu sistēma bija organizēta pēc tā paša principa. Ar nelielām izmaiņām toreizējā vēlēšanu sistēma funkcionē arī mūsdienās. Viena deputāta ievēlēšanai vajadzēja 9000 – 10000 vēlētāju balsu.

Jau Satversmes sapulces vēlēšanās 1920. g. bija pieteikti 25 kandidātu saraksti. No 150 Satversmes sapulces deputātu vietām 76 mandātus ieguva latviešu pilsoniskās partijas, 57 – dažādu virzienu sociālisti, 17 – minoritātes. Vēlāk nāca klāt vēl 2 deputāti no nesen atbrīvotajiem Latgales apgabaliem. Pavisam Satversmes sapulcē darbojās 152 deputāti.

1. Saeimas vēlēšanās piedalījās 88 saraksti.
1. Saeimas politiskā daudzveidība:
 
Partijas
Mandāti
Sociāldemokrāti
38 (no tiem M. Skujenieka grupai 7)
Zemnieku savienība
17
Latgales partija
13
Demokrātiskais centrs
9
Labējās partijas
8
Minoritāšu partijas
15
 
Saeimas vēlēšanās iesniegto sarakstu skaits:
  • 1. Saeima - 88;
  • 2. Saeima - 141;
  • 3. Saeima - 120;
  • 4. Saeima - 103.

Līdzīgs politisko partiju samērs izveidojās arī 2. Saeimā. Apmēram 75% deputātu nāca no iepriekšējās Saeimas. Pēc nelielām izmaiņām vēlēšanu sistēmā, kad tika ieviesta drošības nauda 1000 latu apmērā, nedaudz samazinājās iesniegto sarakstu skaits.

2. un 4. Saeimā 6 un 7 vietas ieguva Kreiso strādnieku saraksts, kurš Saeimā izveidoja Strādnieku un zemnieku frakciju, aiz kuras slēpās nelegālā Latvijas Komunistiskā partija. Daži vēsturnieki, piemēram, Ādolfs Šilde uzskata, kas tas bija mērķtiecīgs pilsonisko partiju, īpaši Zemnieku savienības, sekmēts process, lai atņemtu balsis sociāldemokrātiem.
Svarīgi!
Gan Satversmes sapulcē, gan visās četrās Saeimās sociāldemokrātiem (LSDSP) bija vislielākā frakcija.
Neveiksmīgi bija visi mēģinājumi paaugstināt procentu barjeru vēlēšanu likumā. Zemā procentu barjera vēlēšanās deva iespēju plaši iesaistīt minoritātes politisko lēmumu pieņemšanā, kā arī sekmēt sabiedrības politisko aktivitāti. Tomēr sadrumstalotība veicināja negatīvas parādības - deputātu korumpētību un nespēju radīt ilgstoši stabilas valdības, jo bija iespējamas tikai plašas koalīcijas valdības. Lai izveidotu Ministru kabinetu, vajadzēja vienoties ļoti daudzām partijām ar dažādiem politiskiem uzskatiem.

Nacionālās minoritātes
Svarīgi!
Parlamentārās demokrātijas posmā Latvijā aptuveni 25% Latvijas iedzīvotāju bija nacionālās minoritātes. Viņu intereses Saeimā pārstāvēja aptuveni 8 – 10 partijas un apvienības. Sevišķi aktīvas bija vācu un ebreju minoritātes.
Minoritāšu nozīme un ietekme Latvijas politiskajā dzīvē nebija atkarīga no minoritātes skaitliskā lieluma, bet organizētības, to pārstāvju izglītības līmeņa, kā arī no aktivitātes.
  • Krievu minoritāte bija skaitliski lielākā, tomēr politiski un ekonomiski tā bija daudz mazāk ietekmīga kā ebreju minoritātes.
  • Vācu minoritātei bija ietekmīga loma politikā. Kaut arī ekonomisko dominanti tā bija zaudējusi, tai saglabājās liels intelektuālais potenciāls.
  • Ebreju minoritāte nostiprinājās saimnieciski, uz līdz ar to auga arī tās politiskā ietekme.

Minoritāšu lielo ietekmi politikā raksturo tas, ka par to sarakstiem Saeimu vēlēšanās tika nodots pat līdz 18% balsu. Arī valdībās par ministriem bieži bija minoritāšu pārstāvji. Minoritātēm bija plaša autonomija. Vācu un krievu valodu varēja lietot tiesās. Izglītības likums garantēja minoritāšu skolu uzturēšanu no valsts budžeta līdzekļiem. Pirmajās Saeimās pieļāva, ka daži deputāti varēja runāt savā dzimtajā valodā, ja vēl nebija apguvuši latviešu valodu.

Iedzīvotāju nacionālā struktūra 1930.g. (procentos):
 
Tautība
Latvijā
Rīgā
Latvieši
73,4
60,3
Krievi
10,6
7,9
Ebreji
5,0
11,2
Vācieši
3,7
11,7
Poļi
3,1
4,4
Baltkrievi
1,9
1,3
Lietuvieši
1,4
1,8
Igauņi
0,4
0,6
Pārējie
0,5
0,8
 
Atsauce:
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2000.
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.