Teorija

Otrā pasaules kara sākums un karojošās puses
II pasaules karš nebija tik pēkšņa eksplozija kā Pirmais pasaules karš (1914. g. vasarā pusotras nedēļas laikā kara stāvoklī nonāca gandrīz visas Eiropas lielvalstis un karadarbība izvērsās vairākās frontēs). Pēc Vācijas uzbrukuma Polijai 1939. gada 1. septembrī lielvalstis tiešā karadarbībā iesaistījās pakāpeniski.
 
DSC_6260g.jpg
Karadarbība Eiropā 1939. - 1940. gadā

Untitledddd.jpg

Jau 1939. gada 3. septembrī Vācijai karu pieteica Francija un Lielbritānija. Londonas piemēram sekoja arī britu domīnijas: Austrālija, Jaunzēlande, Indija, Dienvidāfrikas Savienība un Kanāda.
Svarīgi!
Līdz 1940. g. pavasarim ne Lielbritānija, ne Francija faktiski nekaroja ar Vāciju. Izveidojušos situāciju parasti dēvē par „savādo karu” jeb „sēdošo karu”.
Ilgāku laiku nebija skaidrs karojošo pušu galīgais sastāvs. Sākotnējie sabiedrotie – Vācija un PSRS – kļuva par ienaidniekiem. Līdz pat 1941. g. rudenim kara attīstībā pastāvēja vairākas alternatīvas, piemēram, Japāna varēja uzbrukt PSRS vai arī izlīgt ar ASV.
 
Par II pasaules kara faktisko sākumu pastāv dažādi viedokļi. Daži vēsturnieki abus pasaules karus uzskata par vienotu procesu, norādot, ka 20. – 30. gados saglabājās potenciāls kara stāvoklis. Viņi šo karu uzskata par otro Trīsdesmitgadu karu Eiropas vēsturē. (Trīsdesmitgadu karš Eiropas vēsturē norisinājās no 1618. līdz 1648. g.) Savukārt citi II pasaules kara sākšanos saista ar konkrētu notikumu.

Izplatīti ir 2 viedokļi – par kara sākumu tiek uzskatīts:
  1. Vācijas uzbrukums Polijai 1939. g. 1. septembrī;
  2. Japānas uzbrukums ASV  galvenajai jūras karabāzei Klusajā okeānā – Pērlhārborai 1941. g. 7. decembrī. Dienu vēlāk ASV un Lielbritānija pieteica karu Japānai, bet 11. decembrī Vācija un Itālija paziņoja par karastāvokli ar ASV.
 
Jauna situācija Eiropā iezīmējās pēc 1940. g. maija, kad Vācija sāka ofensīvu Rietumos, bet par Lielbritānijas premjerministru kļuva nacistu politikas pretinieks Vinstons Čērčils.
 
winston-churchill.jpg
V. Čērčils

1940. g. 10. jūnijā karā iesaistījās Itālija. Pakāpeniski karš aptvēra Vidusjūras reģionu un Ziemeļāfriku.
Izšķirīgi notikumi risinājās 1941. gadā. Vācijas uzbrukums PSRS, kas iesākās 22. jūnijā, paplašināja karadarbības arēnu. Decembrī, kad karā iesaistījās ASV, tas aptvēra gandrīz visu zemeslodi. Par galveno karojošo valsti karā kļuva ASV, kas karoja vairākās frontēs – pret Japānu, kā arī Vāciju un Itāliju. 1941. g. izveidojās galveno karojošo valstu koalīcijas, kas lielākoties palika nemainīgas līdz kara beigām.
 
Spēcīgāko nometni veidoja ASV, Lielbritānija un PSRS, kuru interesēs bija sakaut Vāciju. Japāna ilgu laiku nebija kopīgs šo valstu ienaidnieks. PSRS karu Japānai pieteica tikai 1945. gada augustā, kad Vācija jau bija kapitulējusi.
 
Vācija, Itālija un Japāna nebija saskanīgi un līdzvērtīgi partneri. Triju lielvalstu pakts (Berlīnes pakts), kuru Vācija noslēdza ar šīm valstīm 1940. g. 27. septembrī, izrādījās mazefektīvs. Itālija bija militāri vāja. Vācijas attiecības ar Japānu palika neprognozējamas. Tokija nepakļāvās Berlīnes spiedienam un neiesaistījās karā pret PSRS. Visu kara laiku Japāna stingri ievēroja 1941. g. aprīlī noslēgto neitralitātes līgumu ar PSRS.
  
Triju lielvalstu paktam pievienojās Ungārija, Rumānija, Slovākija, Bulgārija un Horvātija. Par Vācijas sabiedroto kļuva arī Somija, kas parakstīja Antikominternes paktu. Katrai no šīm valstīm bija savi mērķi. Ungārija vēlējās atgūt teritorijas, ko tā zaudēja, parakstīt Trianonas miera līgumu. Rumānijai Vācijas atbalsts bija vajadzīgs, lai nodrošinātos pret PSRS un atkarotu 1940. g. vasarā zaudēto Besarābiju un Ziemeļbukovinu. Arī Somija pēc Ziemas kara pastāvīgi jutās apdraudēta no PSRS puses.
 
Atsauce:
http://publicquotes.com/img/source/winston-churchill.jpg
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001., 183.lpp.
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Jaunākie laiki", Zvaigzne ABC, 2001.
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai III", Zvaigzne ABC, 2002.