Otrais pasaules karš bija lielākais bruņotais konflikts cilvēces vēsturē, kurš ilga no 1939. gada līdz 1945. gadam starp Ass valstīm (termins ko pamatā attiecina uz nacistu Vāciju, fašistu Itāliju un Japānas impēriju) un Sabiedrotajiem (PSRS, Lielbritānija, ASV, Francija, Ķīna u.c. valstis dažādos periodos).
II pasaules karš sākās ar Vācijas uzbrukumu Polijai 1939. gada 1. septembrī un beidzās ar Japānas kapitulāciju 1945. gada 2. septembrī.
- Karā piedalījās 61 valsts (80% zemeslodes iedzīvotāji), to skaitā visas lielvalstis.
- Karojošo valstu armijās tika mobilizēti apmēram 110 milj. cilvēku.
- Karadarbība aptvēra vairākus kontinentus un norisinājās visos zemeslodes okeānos.
- Karš turpinājās 6 gadus un paņēma aptuveni 65 milj. cilvēku dzīvības. Nacistu režīma izveidotajās koncentrācijas nometnēs gāja bojā aptuveni 10 milj. cilvēku. Gan uzvarēto, gan uzvarētāju valstu pilsētas bija iznīcinātas.
II pasaules kara rezultāti būtiski mainīja spēku samēru pasaulē. Ievērojami samazinājās Eiropas valstu nozīme. Starptautiskajās attiecības sāka dominēt ASV un PSRS. Izveidojās 2 superlielvalstu sistēma, kas pastāvēja līdz 20. gs. 90. gadiem.
II pasaules karš bija antidemokrātijas un demokrātijas konfrontācija. Taču pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai šī totalitārā valsts nonāca vienā sabiedroto nometnē ar demokrātiskajām valstīm un līdz ar ASV, Lielbritāniju un citām valstīm kaldināja uzvaru Otrajā pasaules karā.
Kara cēloņi
Otrā pasaules kara cēloņi ir meklējami I pasaules kara izveidotās Versaļas sistēmas nespējā nodrošināt lielvalstu pretrunīgo interešu sabalansētību. Vācija, Padomju Savienība un Japāna netika pietiekami integrētas starptautisko attiecību sistēmā, kā arī neizdevās panākt kolektīvās drošības principa nostiprināšanos starpvalstu attiecībās. Starptautiskā drošība balstījās uz nestabiliem un mainīgiem faktoriem – Francijas relatīvo hegemoniju, Vācijas vājumu un PSRS izslēgšanu no Eiropas politikas.
30. gados strauji nostiprinājās Vācija, Padomju Savienība un Japāna. Spēku samēra maiņa starp lielvalstīm parādīja Tautu Savienības bezspēcību un nespēju regulēt starptautiskos konfliktus. Pēc itāliešu un abesīniešu konflikta Tautu Savienībai faktiski vairs nebija nopietnas ietekmes starptautiskajā politikā. Versaļas sistēmas krīze kļuva arvien redzamāka. Mazās valstis bija pilnībā neaizsargātas no agresīvo lielvalstu patvaļas.
Vēsturnieki dažādi skaidro II pasaules kara izraisīšanos. II pasaules karš tiek raksturots kā „Hitlera karš”, „Staļina karš” vai „Rūzvelta karš”. Pirmajā variantā tiek uzsvērta Hitlera, bet otrajā – Staļina nozīme kara izraisīšanā. Trešā viedokļa piekritēji par vienu no II pasaules kara cēloņiem uzskata ASV izvirzīšanos par superlielvalsti.
II pasaules kara cēloņi ir cieši saistīti ar lielvalstu ārpolitiku, taču valstu atbildība bija atšķirīga un grūti salīdzināma.
Vācijai Otrā pasaules kara sagatavošanā un izraisīšanā bija izšķiroša nozīme. Līdz ar nacistu nākšanu pie varas radās labvēlīgi apstākļi vācu militārisma attīstībai un kara politikas īstenošanai. Ā. Hitlers kāpināja bruņošanās tempus un izvērsa asu cīņu pret Versaļas līguma noteikumiem. Galvenie nacistu politiskie dzinējspēki un mērķi bija „dzīves telpas” iekarošana Austrumos, „āriešu rases” kundzība un Vācijas hegemonija Eiropā vai pat pasaulē. Nacistu agresīvā politika iegrūda pasauli 6 gadu postošā karā.
Vēsturniekus var iedalīt 2 nometnēs: „kontinentālistos” un „globālistos”. „Kontinentālisti” uzskata, ka Hitlers gribēja nodrošināt vācu kundzību Eiropā, bet „globālisti” – ka viņš bija iecerējis karu ar ASV un plānoja pakļaut visu pasauli.
Ā. Hitlers
Padomju Savienība apzināti kļuva par II pasaules kara līdzizraisītāju, jo tīkoja sagrābt jaunas teritorijas Austrumeiropā. Noslēdzot 1939. g. 23. augusta Molotova-Rībentropa paktu ar Vāciju, Vācijai pavēra iespēju uzsākt karu pret Poliju. Berlīnei vairs nevajadzēja baidīties no kara divās frontēs. Vācija ieguva iespēju uzbrukt Polijai un kopā ar Padomju Savienību to sakaut. Izplatīts ir uzskats, ka Vācija nesāktu karu, ja nepanāktu vienošanos ar PSRS.
J. Staļina tradicionālā stratēģija paredzēja izprovocēt karu starp Vāciju un Rietumu demokrātijām. PSRS bija jāpanāk, lai šis karš turpinātos iespējami ilgi un novājinātu abas karojošās puses. Tas PSRS dotu iespējas „pasaules revolūcijai”.
Zviedru karikatūra par Molotova-Rībentropa paktu
Arī Japānas ekspansionistiskā politika tuvināja pasauli karam. Tā vēlējās kļūt par valdošo lielvalsti Āzijā un izvirzīja lozungu „Āziju aziātiem”, asi vēršoties pret Eiropas lielvalstu un ASV klātbūtni šajā reģionā. Japāna vēlējās pakļaut savai kontrolei Ķīnu un Dienvidaustrumu Āzijas valstis, kuras bija bagātas ar izejvielām – naftu, dabisko kaučuku, boksītiem un alvu. Japānas agresija Āzijā izaicināja ASV – vienīgo spēku, kas varēja efektīvi aizkavēt japāņu ekspansiju.
Arī Japānas ekspansionistiskā politika tuvināja pasauli karam. Tā vēlējās kļūt par valdošo lielvalsti Āzijā un izvirzīja lozungu „Āziju aziātiem”, asi vēršoties pret Eiropas lielvalstu un ASV klātbūtni šajā reģionā. Japāna vēlējās pakļaut savai kontrolei Ķīnu un Dienvidaustrumu Āzijas valstis, kuras bija bagātas ar izejvielām – naftu, dabisko kaučuku, boksītiem un alvu. Japānas agresija Āzijā izaicināja ASV – vienīgo spēku, kas varēja efektīvi aizkavēt japāņu ekspansiju.
Itālija, kas vēlējās Vidusjūru pārvērst par „itāliešu ezeru” un nostiprināties Balkānos, Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā, arī sekmēja II pasaules kara izcelšanos. Trīsdesmitajos gados Itālija piedalījās militārajā intervencē (vienas vai vairāku valstu varmācīga iejaukšanās citas valsts iekšējās lietās) Spānijā, pakļāva Abesīniju un Albāniju. 1939. g. 22. maijā tā noslēdza savienības līgumu ar Vāciju („Tērauda paktu”). Tas veicināja Vācijas iespējas sākt agresiju pret Poliju.
Lielbritānija, Francija un ASV netieši veicināja Vācijas kursu uz kara izraisīšanu. Briti īstenoja „nomierināšanas politiku”, kas nozīmēja piekāpšanos Vācijas prasībām. Franči atteicās no aktīvas ārpolitikas, bet amerikāņi piekopa izolacionisma politiku. Pilnīgi brīva no netiešas līdzdalības par karu nebija arī Polija, kura pārvērtēja savus spēkus. Varšavas atteikšanos kļūt par sabiedroto Vācija uztvēra kā izaicinājumu. Ā. Hitleru kaitināja Polijas valdības pasākumi, kas bija vērsti pret vācu minoritāti.
Pirmais un Otrais pasaules karš:
Fakti | 1914. - 1918. g. | 1939. - 1945. g. |
| Karā iesaistītās valstis | 38 | 61 |
| Karā iesaukto skaits | Vairāk kā 70 milj.
| 110 milj. |
| Nogalināto skaits (ieskaitot civiliedzīvotājus) | 12 milj. | 65 milj. |
| Smagi ievainoto skaits | 21 milj. | 45 milj. |
| Tiešie kara izdevumi | 21 milj. | 45 milj. |