Teorija

II pasaules kara vēsturē var izdalīt trīs galvenos posmus:
  1. Kara sākuma posms (1939. g. septembris – 1941. g. decembris), kad militārais konflikts, kas iesākās Eiropā, pārauga pasaules karā. Vācija un tās sabiedrotās faktiski nostājās pret visu pasauli.
  2. Kara kulminācija un lūzuma posms (1942. g. janvāris – 1943. g. decembris), kad pakāpeniski beidzās Vācijas un Japānas militārie panākumi. Lūzums kara gaitā iezīmējās 1942. g. un 1943. g. mijā, kad visās frontēs stratēģisko iniciatīvu pārņēma Sabiedrotie. Līdz 1943. g. beigām tas tika padziļināts un nostiprināts.
  3. Kara beigu posms (1944. g. janvāris – 1945. g. septembris), kas noslēdzās ar Vācijas un Japānas kapitulāciju.

Kara sākuma posms
  • 1939. gada 1. septembrī: Vācijas uzbrukums Polijai (Otrā pasaules kara sākums).
  • 1939. gada 17. septembrī: PSRS armijas iebrukums Polijā. Abu totalitāro valstu – Vācijas un PSRS – karaspēks ieņem teritoriju, kuras robežas noteiktas Molotova – Rībentropa pakta slepenajos protokolos.
  • 1939. gada septembris – 1940. gada aprīlis: „Savādais karš” Rietumu frontē (aktīva karadarbība nenotiek).
  • 1939. gada 30. novembris – 1940. gada 12. marts: padomju – somu karš („Ziemas karš”).
 
1.jpg
 
  • 1940. gada 9. aprīlis: Vācija okupē Dāniju un iebrūk Norvēģijā, kuras pretestība turpinās līdz 10. jūnija.
  • 1940. gada maijs: Lielbritānijā tiek izveidots Vinstona Čērčila koalīcijas kabinets, kas nomaina nomierināšanas politikas piekritēja Nevila Čemberlena valdību.
  • 1940. gada maijs – jūnijs: Vācijas armija okupē Nīderlandi, Beļģiju un Franciju. Francijā tiek izveidots kolaboracionistiskais Višī režīms.
  • 1940. gada 26. maijs – 4. jūnijs: Denkerkas operācija. Vācu vienības izlaužas līdz Lamanša piekrastei, taču aptuveni 335 000 britu un franču karavīri no Denkerkas pagūst evakuēties.
  • 1940. gada septembris – novembris: „gaisa kauja par Angliju”. Vācu aviācija 76 naktis bombardē Londonu. Pilnībā tiek iznīcināta britu pilsēta Koventrija.
  • 1940. gada 10. jūnijs: Itālija iesaistās karā. Itāļu karaspēks karo kopā ar Vācijas armiju Ziemeļāfrikā.
  • 1941. gada 22. jūnijs: Vācija uzbrūk Padomju Savienībai, sākas Vācijas un PSRS karš, ko Krievijā sauc par Lielo Tēvijas karu (1941. – 1945.)
  • 1941. gada 7. decembris: japāņu aviācija iznīcina ASV jūras spēku bāzi Pērlharborā Havaju salās. 8. decembrī ASV un Lielbritānija piesaka karu Japānai. 11. decembrī Vācija un Itālija piesaka karu ASV.
  • 1941. gada oktobris – decembris: kauja par Maskavu.
 
Kara kulminācija un lūzuma posms
  • 1942. gada jūnijs: ASV un Japānas jūras spēku kauja pie Midvejas atola.
  • 1942. gada augusts – 1943. gada februāris: Staļingradas kauja. Lūzuma punkts karadarbībā Austrumu frontē, Sarkanā armija aptur Vācijas armijas ofensīvu. Sākas vācu armijas padzīšana no PSRS teritorijas.
 
Kara beigu posms
 
  • 1944. gada 6. jūnijs: „D” diena, Sabiedroto desanta operācija Normandijā. Tiek atklāta Otrā fronte. Sākās Vācu okupētās Eiropas atbrīvošana.
  • 1945. gada 13. – 14. februāris: Drēzdenes bombardēšana.
  • 1945. gada 8. maijs: Vācijas kapitulācija.
  • 1945. gada 6. – 9. augusts: ASV nomet atombumbas uz Japānas pilsētām Hirosimu un Nagasaki.
  • 1945. gada 2. septembris: Japānas kapitulācija.
 
world-war-pic41.jpg
 
II pasaules kara raksturs
II pasaules karš atšķīrās no I pasaules kara.
 
Nacistiskās Vācijas galamērķis, kas paredzēja „Jaunas Eiropas” izveidi, noteica vairākas būtiskas kara iezīmes. Kopš Vācijas uzbrukuma PSRS tas kļuva par iznīcības karu pret slāviem un ebrejiem. Vācu un PSRS karā izpaudās arī „pasaules uzskatu kara” aspekts.
 
Nacisti plānoja iznīcināt boļševismu, fiziski iznīcināt komisārus un komunistisko inteliģenci. 1941. g. tika izdota bēdīgi slavenā „komisāru pavēle”. Pretēji starptautisko tiesību normām vajadzēja nošaut visus vācu gūstā kritušos Sarkanās armijas politdarbiniekus. Vairākas vērmahta daļas atteicās šo pavēli izpildīt. Tikai 1942. g. maijā šī pavēle daļēji tika atcelta.
 
Militārajā aspektā karam Eiropā līdz 1941. g. decembrim bija raksturīga Vācijas „zibenskara” stratēģija. Nacisti plānoja karadarbību uz sauszemes ierobežot, izvēršot vairākas īslaicīgas militāras kampaņas. Faktiski Vācijai tā arī bija vienīgā iespēja, kas varēja nodrošināt panākumus, jo ekonomiski un militāri Vācija nebija tik stipra, lai ilgstoši karoto vairākās frontēs.
 
1942. gadā karš pārvērtās par totālo karu. Lai nodrošinātu uzvaru, abas karojošās puses, mobilizēja visus spēkus un resursus. Vācijā norisinājās pāreja uz pilnīgu karalaiku ekonomiku.
 
Kara totālais raksturs un brutālās metodes radīja arvien mazāku iespējamību panākt kompromisu. 1943. g. 24. janvārī ASV prezidents F. Rūzvelts izvirzīja prasību Vācijai, Japānai un Itālijai piekrist bezierunu kapitulācijai. Šī prasība nozīmēja, ka pēc Sabiedroto uzvaras minētās 3 valstis vairs nebūs starptautisko tiesību subjekti, tās tiks atbruņotas un to teritorijas okupētas.
 
Vācijas uzbrukums PSRS
Lai gan kopš II pasaules kara beigām pagājuši jau vairāk nekā 50 gadi, vēsturnieki dažādi vērtē daudzas kara norises.
 
Joprojām notiek strīdi par to, kas bija patiesais agresors padomju – vācu karā – Hitlers vai Staļins. Ja atzīst, ka PSRS pirmā gatavojās uzbrukt Vācijai un Ā. Hitlers to apsteidza  (uzsāka preventīva karu), tad galvenā atbildība par nežēlīgo karu gulstas uz J. Staļinu.
 
Preventīvā kara idejas piekritēji apgalvo, ka daudzi fakti liecināja par PSRS agresīvajiem nodomiem pret Vāciju.
  • Rietumu pierobežā PSRS sakoncentrēja milzīgu armiju, kas bija gatava plašam uzbrukumam.
  • Maskava pretendēja uz teritorijām, kuras Vācija uzskatīja par savu ietekmes sfēru.
  • Kad 1940.g. novembrī norisinājās padomju – vācu sarunas par noteikumiem, pēc kādiem PSRS varētu pievienoties Triju lielvalstu paktam, tā izvirzīja Vācijai pilnīgi nepieņemamas prasības – Somijas aneksija un padomju hegemonija Balkānos un Turcijā.
 
Saskaņā ar pieņēmumiem Padomju Savienība gatavojās uzbrukt Vācijai jau 1940. gada vasarā, kad visi galvenie vācu spēki bija aizņemti rietumos. Taču nodomus izjauca Vācijas negaidīti ātrā uzvara pār Franciju. Arī 1941. g. Staļins nespēja realizēt savus agresīvos plānus, jo viņu apsteidza Hitlers.
Svarīgi!
Lielākā daļa vēsturnieku tomēr noraida tēzi par preventīvu karu. Valda uzskats, ka Vācijas uzbrukumu PSRS noteica nacistu plāni par „dzīves telpas” iekarošanu austrumos un militārā situācija, kurā Vācija nonāca 1940. g. vasarā.
Vācijas uzvara pār Franciju nedeva tai stratēģiski nekādas priekšrocības. Vācijas stāvoklis joprojām bija atkarīgs no lielvalstu – Lielbritānijas un PSRS rīcības. Hitlers cerēja izlauzties no stratēģiskā strupceļa, sākot karu ar PSRS.
 
Vācijas arhīvu materiāli ir apzināti, bet pētniekiem ir nepieciešama pieeja svarīgākajiem dokumentiem Krievijas arhīvos. Pagaidām tie vēl glabā daudzus noslēpumus.
 
Atsauce:
http://englishrussia.com/images/world_war_2_by_baltermants/1.jpg
http://worldwar1and2.files.wordpress.com/2009/02/world-war-pic41.jpg
http://www.bulbish.com/PICS2/81_2_pictures_of_the_allied_forces_during_the_Second_World_War_WWII.jpg
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Jaunākie laiki", Zvaigzne ABC, 2001.
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai III", Zvaigzne ABC, 2002.