Teorija

Kolonistu neapmierinātība izpaudās dažādos veidos. 1773. gadā parlaments Londonā atļāva Anglijas tējas tirgoņiem (bet ne kolonijas veikalniekiem) pārdot tēju par zemāku cenu, piešķirot privilēģijas tām Anglijas firmām, kuras eksportēja tēju uz kolonijām.
 
c1.jpg
 
Lai izteiktu savu protestu, radikālākie kolonisti mēģināja neatļaut ar tēju piekrautajiem britu kuģiem izmantot austrumpiekrastes ostas. Tas izraisīja t.s. Bostonas tējas dzeršanu Masačūsetsas kolonijā. 1773. gada 16. decembrī Masačūsetsas kolonijas Bostonas pilsētas radikāļi, pārģērbušies par indiāņiem, uzbruka Bostonas ostā stāvošajiem tēju kuģim, kurš iepriekšējās nedēļās jau bija padzīts no Filadelfijas un citām austrumpiekrastes ostām. Viņi izmeta pār bortu visu tējas kravu – 342 kastes, aptuveni 700 000 mūsdienu dolāru vērtībā.
 
Reaģējot uz šo uzbrukumu privātīpašumam, britu parlaments pieņēma vairākus likumus, kuri ierobežoja kolonistu tiesības. Tas kolonistu vidū izraisīja vēl lielāku sašutumu. Konflikts Masačūsetsas kolonijā pārauga konfrontācijā starp kolonistiem un britu armijas vienībām. 1775. gada 19. aprīlī Bostonas apkaimes pilsētiņās – Konkordā un Leksingtonā – britu karavīru vienības sastapās ar steigā sapulcinātajiem kolonistu brīvprātīgajiem. Atskanēja šāvieni, bet tas, kura puse atklāja uguni pirmā, tā arī nav noskaidrots.
Svarīgi!
Konfrontācija ātri pārauga kolonistu karā pret Anglijas valdību, kas ilga no 1775. gada līdz 1783. gadam. Kolonisti to sauca par Neatkarības karu, bet Anglijas karalis un parlaments to uzskatīja par revolūciju pret likumīgo valdību.
Šajā laikā koloniju politiskās elites pārstāvji sāka pulcēties parlamenta veida sanāksmēs, kuru nodēvēja par Kontinentālo kongresu. Tas pirmo reizi sanāca Filadelfijā 1774. gadā. Gadu vēlāk turpat sanāca arī otrā Kontinentālā kongresa sēdes. Tā darbības otrajā gadā – 1776. gada 4. jūlijā – koloniju ievēlētie pārstāvji izlēma deklarēt pilnīgu neatkarību no Lielbritānijas.
 
Neatkarības deklarācijas autors bija Tomass Džefersons, pazīstamākais no Virdžīnijas nemierniekiem. Būdams augsti izglītots cilvēks, viņš apgaismības laikmeta politisko ideju garā visu kolonistu vārdā paziņoja „cilvēcei”, ka Dieva un dabas likumi pieļauj sacelšanos pret valsts varu (šajā gadījumā – Anglijas karali Džordžu III), ja tā izrādījusies netaisna un tirāniska. Lai gan radīta konkrētas politiskās krīzes apstākļos un ar noteiktu nolūku, ASV Neatkarības deklarācija ar laiku kļuva par vienu no svarīgākajiem dokumentiem Rietumu pasaules politisko ideju vēsturē.
 
fsafas.bmp
T. Džefersons
 
Tika organizētas kopīga kolonistu armija ģenerāļa Džordža Vašingtona vadībā.
Tas bija grūts uzdevums, jo sabiedriskā doma kolonijās nebija vienota  un trūka arī pieredzējušu virsnieku. Sākumā kolonistu armija lielākoties sastāvēja no brīvprātīgiem civilistiem, kuriem uz ātru roku nācās pagūt karavīru profesiju. Kolonistu militārās vienības ievēlēja savus virsniekus, kuriem bija jāmācās ne tikai komandēt, bet arī aģitēt, jo viņi un pats pasākums iedzīvotāju vidū neguva piekrišanu. Bieži vien materiālo atbalstu un militāros padomniekus kolonisti meklēja Eiropā. Kolonistus atbalstīja galvenokārt Francija un Spānija, kuras izmantoja iespēju mazināt Anglijas nozīmi Ziemeļamerikas kontinentā. Kara laikā, kad kaujas rezultāti vērsās kolonistiem par labu, liels skaits koloniju iedzīvotāju (tā sauktie lojālisti – Anglijas kronim joprojām uzticamie ļaudis) pārvietojās uz Kanādu.
 
Gilbert_Stuart_Williamstown_Portrait_of_George_Washington.jpg
Dž. Vašingtons
 
Karadarbība beidzās 1781. gadā, kad britu karaspēks Ziemeļamerikā padevās Dž. Vašingtonam. 1783. g. Parīzē karojošās puses (ASV, Anglija, Francija, Spānija, Nīderlande) parakstīja miera līgumu, kurā tika atzīta Amerikas koloniju neatkarība un noteiktās robežas.
 
Kara laikā koloniju politiskās elites pārstāvji turpināja tikties, lai vienotos par topošās jaunās valsts pamatprincipiem. Visas kolonijas joprojām uzskatīja sevi par atsevišķām valstiņām un izturējās noraidoši pret jaunas, centralizētas valsts ideju. Sākumā politiķi panāca kompromisa lēmumu par konfederāciju (valstu savienību). Tikai 1787. gadā – pēc Neatkarības kara beigām – kādreizējās kolonijas, kas tagad sevi sauca par štatiem jeb pavalstīm, Filadelfijā sasauca Konstitucionālo kongresu, lai pieņemtu jaunās valsts dzīves pamatdokumentu – Amerikas Savienoto Valstu Konstitūciju.
 
ASV Konstitūcijā atspoguļojās jaunās valsts iedzīvotāju nevēlēšanās uzticēt savu nākotni spēcīgai centrālai valdībai. Tādēļ tika īstenots varas dalīšanas princips – federālās valdības vara tika sadalīta likumdošanas varā, izpildvarā un tiesu varā, kuras cita citu savstarpēji pārraudzīja un līdzsvaroja. Tādējādi centrālās varas (federālās valdības) funkcijas bija samērā vājas. Otrkārt, saskaņā ar 1787. gada Konstitūciju štati un to tautas (vēlētāji) nodeva varu federālajai valdībai. Tas nozīmēja, ka principā tauta un štati pēc vajadzības varēja federālajai valdībai varu arī atņemt. Praktiski štati palika spēcīgas, dažās jomās pat dominējošas jaunās valsts sastāvdaļas. Ar neuzticību centrālai valdībai ir izskaidrojams arī fakts, ka 1789. gada Konstitūcijai tika pievienoti desmit labojumi – ASV iedzīvotāju īpašas tiesības, kuras centrālā valdība nekādā gadījumā nedrīkst pārkāpt, - reliģisko brīvību, preses un vārda brīvību u.c. Turpmāk šos desmit papildinājumus sāka saukt par Tiesību bilu.
 
Konstitūcija paredzēja, ka tauta uz četriem gadiem ievēl prezidentu.
Svarīgi!
Par pirmo ASV prezidentu 1789. gadā kļuva populārais Neatkarības kara ģenerālis Dž. Vašingtons.
Pirmos četrus savus prezidentūras gadus viņš valdīja sekmīgi un tika ievēlēts otrreiz. Šajā amatā viņš palika līdz 1797. gadam. Tad prezidenta amatu tikai 4 gadus ieņēma Džons Adamss, Dž. Vašingtona viceprezidents. Trešais prezidents bija T. Džefersons – Vašingtona ārlietu ministrs, kā arī Dž. Adamsa viceprezidents. Visi šie ASV prezidenti bija piedalījušies Neatkarības karā vai arī parakstījuši Neatkarības deklarāciju (Džefersons bija tās autors).
 
Johnadamsvp_flipped.jpg
Dž. Adamss
 
ASV jaunajā konstitucionālajā sistēmā prezidentam nebija tik liela loma kā ievēlētajam Kongresam, kas sastāvēja no Senāta un Pārstāvju palātas. Katrs štats uz Senātu deleģēja divus senatorus, kurus neievēlēja tauta, bet gan iecēla štata vadība. Pārstāvju palātā katra štata pārstāvju skaits bija atkarīgs no tās iedzīvotāju skaita – viens pārstāvis no katriem 30 000 vēlētāju. Tomēr pirmajiem trim prezidentiem – Dž. Vašingtonam, Dž. Adamsam un T. Džefersonam – bija liela nozīme ASV turpmākajā attīstībā, jo 20 gadu periodā viņu vadībā nodibinājās un nostabilizējās visas galvenās politiskās institūcijas, kas turpināja reglamentēt ASV dzīvi 19. un 20. gadsimtā.
 
Nacionālajā mitoloģijā, kas radās jaunās valsts sākuma gados, Amerika tika tēlota kā „mirdzoša pilsēta kalna galā” un „jaunā Jeruzaleme” – jauns politisks formējums, kas bija daudz progresīvāks par veco, korumpēto un savstarpējos karos ieslīgušo Eiropu. Balstoties uz šādām idejām, tika radīts arī prezidenta Dž. Vašingtona ārpolitikas testaments nākamajiem amerikāņu politiķiem. To viņš ietvēra savā runā, atstājot prezidenta amatu 1796. gadā, un tā būtība bija ieteikums amerikāņiem neiesaistīties Eiropas karos un strīdos.
 
Atsauce:
http://www.teaparadise.lv/lv/tejas-audzesana
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/1/1e/Thomas_Jefferson_by_Rembrandt_Peale%2C_1800.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/b/b6/Gilbert_Stuart_Williamstown_Portrait_of_George_Washington.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/9/9e/Johnadamsvp.flipped.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/1/1e/Thomas_Jefferson_by_Rembrandt_Peale%2C_1800.jpg
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2001.