Iekšpolitiskā stabilizācija
Jaunajā, 1789. gada Konstitūcijā bija paredzētas dažādas federālās valdības iestādes, kuras vēl neeksistēja, izņemto Neatkarības kara laikā ievēlēto Kongresu un prezidentu.
Viena lappuse no oriģinālas konstitūcijas kopijas
Valdības institūciju radīšana bija pirmā prezidenta Dž. Vašingtona pamatuzdevums. Tika izveidoti federālās valdības Kara, Ārlietu, Finanšu „departamenti” (ministrijas), kā arī Augstākā tiesa ar 13 apgabaltiesām (atbilstoši toreizējam štatu skaitam) un trim apelācijas tiesām. Tika izvirzīta ideja izveidot centrālo Federālo banku. Svarīga nozīme bija arī Tiesību bilam, ar kura palīdzību jaunās valsts dibinātāji cerēja definēt un nostabilizēt federālās valdības, štatu valdības un pilsoņu savstarpējās attiecības. Stabilizācijas process izrādījās samērā grūts, jo jau kopš valsts attīstības pirmajām dienām šajos jautājumos nevaldīja vienprātība. Daudzi Kongresā ievēlētie pārstāvji gribēja samērā vāju federālo valdību un spēcīgākas štatu valdības, respektīvi, decentralizētu valsti. Citi baidījās, ka pārāk decentralizēta valsts var radīt anarhiju. Šīs fundamentālās domstarpības nevarēja likvidēt, izmantojot veiklas frāzes likumos, tādēļ visi jautājumi par varas dalīšanu bija jārisina, meklējot politiskus kompromisus.
Šo domstarpību rezultātā jaunajā valstī sāka attīstīties pirmās politiskās partijas. Valsts politiskie vadoņi pret partiju veidošanas ideju sākumā izturējās ļoti skeptiski. Viņi bija racionālisti un balstījās uz apgaismības laikmeta politiskajai filozofijai raksturīgo viedokli, ka racionāli domājošiem cilvēkiem jāvairās no šķelšanās, t. i., sekošanas personīgajām interesēm un jātiecas pēc kopīga labuma. Tomēr no šīm strikti racionālajām pozīcijām nācās atkāpties.
Svarīgi!
Rezultātā jaunajā politiskajā elitē attīstījās divas partijas – Federālistu partija, kas baidījās no anarhijas un tādēļ atbalstīja samērā spēcīgu federālo valdību, un Demokrātisko republikāņu partija, kas nevēlējās centralizētu valdību un tādēļ atbalstīja štatus.
Šīs partijas nebija politiskas partijas mūsdienu nozīmē – ar biedru sarakstiem un stingru partijas disciplīnu, bet drīzāk gan lieli grupējumi, kuriem atsevišķi cilvēki varēja gan viegli pieslieties, gan vienkārši to atstāt. Vēlēšanu gados šīs partijas organizēja kampaņas, vāca naudu, izvirzīja un atbalstīja kandidātus.
Jau 1796. gada prezidenta vēlēšanās atklāja abu partiju reģionālo raksturu. Beidzoties Dž. Vašingtona pilnvaru termiņam, savas kampaņas uzsāka Dž. Adamss un T. Džefersons. Jaunanglijas štatu vēlētāji atbalstīja federālistu Dž. Adamsu (viņš dzīvoja Masačūsetsas štatā), turpretī dienvidu štatu vēlētāji – demokrātisko republikāni T. Džefersonu (viņš dzīvoja Virdžīnijā). Tā kā T. Džefersons ieguva balsu vairākumu Vidusatlantijas – Pensilvānijas un Ņujorkas štatos, viņš tika ievēlēts. Tā sākumposmā republikāņi ieguva pārsvaru, lai gan fundamentālas domstarpības par federālās valdības lomu joprojām saglabājās kā tautā, tā arī Kongresā.
T. Džefersons
Šī republikāņu dominance iesākās ar T. Džefersonu un turpinājās līdz pat sestajam ASV prezidentam Džonam Kvinsijam Adamsam. Taču tas nenozīmēja, ka federālisti būtu piekāpušies. Tā kā prezidentu un Kongresu vēlēja atsevišķi, Federālistu partija īstenoja savu politiku kongresā. Varas dalīšana valsts līmenī faktiski nozīmēja, ka prezidents varēja īstenot savu politisko „programmu” tikai ar Kongresa līdzdalību. Ja abas Kongresa daļas (Senāts un Pārstāvju palāta) neapstiprināja prezidenta ieteikto likumprojektu, tad tas tur arī iestrēga. Tā kā Pārstāvju palātas locekļi tika ievēlēti no vietējiem apgabaliem, turpretī Senāta locekļus iecēla štatu valdības, federālisti saglabāja pietiekami lielas iespējas realizēt „savu programmu”. Tāda pati dalīta vara pastāvēja arī štatu līmenī. Štatu valdības sastāvēja no atsevišķi ievēlētiem gubernatoriem un štatu parlamentiem, un šajās iestādēs atspoguļojās tādas pašas domstarpības, kādas pastāvēja federālā līmenī. Rezultātā ne ASV prezidents, ne viņa partija nevarēja diktēt visas valsts politiku. Opozicionāri dažādos veidos varēja izteikt citādu viedokli.
Iekšpolitikas jautājumos abu politisko grupējumu pārstāvētās atšķirīgās pieejas visasāk sadūrās finanšu un militāros jautājumos.
- Federālisti visumā atbalstīja likumus, kuru ieviešanas rezultātā federālās valdības rīcībā nonāktu lielākas nodokļu summas, republikāņi tam pretojās.
- Federālisti vēlējās attīstīt pastāvīgu armiju, bet republikāņi šai idejai nepiekrita, jo šādas armijas uzturēšana katru gadu prasītu lielus izdevumus no valsts budžeta. Viņi pauda uzskatu, ka militārās vienības jāformē tikai kara gadījumos, bet miera gados šādi izdevumi ir lieki.
- Federālisti atbalstīja nacionālās bankas dibināšanu, jo, viņuprāt, integrētas valsts efektīva saimniecība nebija iedomājama bez iestādes, kas regulē naudas sistēmu. Republikāņi pret šo ideju izturējās ar aizdomām, jo baidījās, ka kontroli pār šāda veida centralizētu iestādījumu varētu iegūt tā saucami plutokrāti – turīgie iedzīvotāji un bagātas aprindas.
- Federālisti pastāvīgi iestājās par efektīvu federālo valdību ar atbilstošu lielu ierēdņu skaitu, republikāņi turpretī vienmēr centrālās valdības birokrātu skaitu un ietekmi mēģināja samazināt līdz minimumam.
Daudz nozīmīgāks par federālistu un demokrātisko republikāņu domstarpībām jaunajai valstij bija jautājums par Augstākās tiesas kompetenci.
Konstitūcijā federālajā līmenī bija paredzēts izveidot trīs vienlīdzīgas varas daļas jeb „zarus”:
- izpildvara, respektīvi, prezidents;
- likumdevēja vara, respektīvi, Kongress;
- tiesu vara, respektīvi, federālā tiesu sistēma ar Augstāko tiesu priekšgalā.
Taču augstākās tiesas attiecības ar pārējām varas institūcijām nebija skaidri definētas.
Dž. Maršals
1803. gadā Augstākās tiesas priekšsēdētājs Džons Māršals, izšķirot kādu samērā nenozīmīgu strīdu, deklarēja, ka tikai federālās tiesas iestādes un Augstākā tiesa var lemt par kādu Kongresa apstiprinātu likumu, kā arī prezidenta lēmuma atbilstību Konstitūcijai. Tas bija tā saucamais tiesas pārbaudes princips. Lai gan tas Konstitūcijā nebija minēts un Augstākā tiesa saņēma skarbu kritiku par centieniem paplašināt savu kompetenci, princips palika spēkā.
Tā kopš 19.gs. sākuma, izšķirot strīdus par likumu piemērojamību, augstākā instance bija un ir Augstākā tiesa. Tā kā ASV decentralizētās politiskās sistēmas nepilnības jau no paša sākuma padarīja iespējamus daudzus šādus konfliktus visos līmeņos, Augstākā tiesa ar šo lēmumu sevi pasludināja par līdztiesīgu prezidentam un Kongresam. Līdz ar to pirmo reizi vēsturē tika radīti moderni tiesiski valsts pamati, kas balstījās uz trim stingri nodalītām un savstarpēji neatkarīgām varām – likumdevēja varu, izpildvaru un tiesu varu.
Lai gan šī sistēma bija komplicēta, tā spēja pielāgoties jauniem apstākļiem, it īpaši – izmantojot Konstitūcijas labojumus. Līdz mūsdienām ASV Konstitūcija tikusi papildināta ar 17 labojumiem, neskaitot pirmos desmit. 13. labojums (1865) atcēla verdzību, 17. labojums (1913) noteica, ka Senāts ir vēlēta institūcija, 19. labojums (1920) piešķīra balsstiesības arī sievietēm, 22. labojums (1951) ierobežoja ASV prezidenta amata laiku līdz diviem termiņiem.
Iekšpolitiskās pārmaiņas
Sākot ar 19. gs. otro desmitgadi, ASV politikā izpaudās neapmierinātība ar tā laika politisko dzīvi. Valstī bija notikušas ievērojamas pārmaiņas, un federālistu un demokrātisko republikāņu vecie saukļi vairs nesaskanēja ar ikdienas realitāti.
Samērā bieži iestājās saimnieciskās krīzes, kuru cēloņi bija:
- tirgus ekonomikas attīstība,
- verdzības nostabilizēšanās Dienvidos,
- štatu izveidošanās jaunapgūtajās teritorijās.
Pastiprinājās arī aizdomas, ka Ziemeļu „bagātnieki” un „plutokrāti” veido nacionālo politiku un rada jaunus likumus tikai savās interesēs. Jaunu politisku strāvojumu rašanos sekmēja arī reģionālisms, kas bija dziļi iesakņojies cilvēku apziņā, kā arī tradicionālie štati un federālās valdības konflikti, kuri uzturēja spēkā plaši izplatīto viedokli par federālās valdības uzkundzēšanos indivīdiem, štatiem un pat reģioniem.
Šīs jaunās strāvas parādījās jau 1824. gada prezidenta vēlēšanās, kurās uzvarēja demokrātiskais republikānis Dž. Adamss, jo viņa pretinieki vēl bija pārāk samāksloti, lai gūtu virsroku. Bet, kad Dž. Adamss otrreiz kandidēja uz prezidenta amatu, viņi nodibināja jaunu politisko partiju, ko nosauca par Demokrātisko partiju. Tās līderis bija ģenerālis Endrū Džeksons – populāra un varaskāra personība.
E. Džeksons savās politiskajās kampaņās izmantoja politiskus saukļus par to, ka:
- noteikšana federālajā valdībā ir jāatņem bagātniekiem un jāatdod tautai,
- jāatjauno T. Džefersona laika republikānisms,
- štatiem jāatdod to tiesības.
E. Džeksons
Liels atbalsts E. Džeksonam bija dienvidu štatu plantatoru vidū, jo jaunā Demokrātiskā partija bija gatava atstāt spēkā melnādaino verdzību. Rezultātā E. Džeksonu 1828. gadā ievēlēja ar 56% balsu vairākumu un 1832. gadā – ar 55% balsu vairākumu.
Savas prezidentūras laikā viņš realizēja plašas reformas:
- samazināja federālo demokrātiju;
- federālā līmenī vājināja ievēlēto politiķu saistības ar naudīgajām aprindām;
- sekmīgi cīnījās pret inflācijas tendencēm.
Viņš realizēja politiku, kas joprojām pieļāva saglabāt verdzību Dienvidu štatos. Neiecietīga bija arī viņa politika pret indiāņiem - vairākas indiāņu ciltis tika pārvietotas uz teritorijām aiz Misisipi upes.
E. Džeksona valdīšanas gados mainījās ASV partiju sistēma. Demokrātisko republikāņu vietā nāca demokrāti, savukārt federālistus nomainīja tā sauktie vigi, kuru politiskā platforma balstījās uz vecajām federālistu idejām. Šīs abas partijas noteica ASV iekšpolitiku līdz pat pilsoņu karam 19. gs. 60. gados. Ārzemniekiem bija grūti saprast, kā Amerikas demokrātiskajā politiskajā dzīvē varēja parādīties tik daudzas iekšējas pretrunas. Uz tām, piemēram, norādīja Francijas aristokrāts Aleksis de Tokvils, kurš apciemoja ASV E. Džeksona prezidentūras laikā un sarakstīja slaveno grāmatu „Demokrātija Amerikā”. Viņš apbrīnoja amerikāņu spējas dziļi iesaistīties savas valsts dzīvē, vienlaikus nezaudējot individuālismu un nepakļaujoties vairākumam.
A. de Tokvils nebija vienīgais, kas norādīja uz Amerikas demokrātiskās sistēmas nepilnībām. 19. gs. 40. gadu beigās savu neapmierinātību pauda Elizabetes Kenedijas Stantonas vadītās sufražistu (politiska kustība par vēlēšanu tiesību piešķiršanu sievietēm) kustības dalībnieces. Viņas izstrādāja tā saucamo Senekas ūdenskrituma deklarāciju, kurā vērsās pret sieviešu politisko beztiesību un vīriešu pastāvošajām privilēģijām. Cīņu par sieviešu politisko līdztiesību aizēnoja citas politiskās problēmas, un plašu sabiedrisko rezonansi tā ieguva tikai 19. gs. beigās.