Jaunā Pasaule
Svarīgi!
Ziemeļamerikas vidusdaļā, teritorijā, kur laika gaitā izveidojās Amerikas Savienotās Valstis, pirmie Eiropieši ieradās jau 16. gs., lielākā skaitā – 17. gs.
Spāņi nāca no Meksikas, lai izpētītu dienvidrietumu teritorijas, Amerikas vidieni un Klusā okeāna piekrasti;
Franči nāca no ziemeļiem (Kanādas), lai izpētītu Misisipi un citas upes, un uzsāktu tirdzniecību ar turienes iedzīvotājiem;
Angļi nāca tieši pāri Atlantijas okeānam, lai dibinātu kolonijas Atlantijas okeāna piekrastē.
Visās teritorijās starp eiropiešiem un Amerikas pamatiedzīvotāju indiāņu ciltīm un tautām notika sadursmes. Pirms eiropiešu ierašanās tur, kur vēlāk izveidojās ASV, dzīvoja vismaz 3 milj. iedzimto. 17. gs. sāka ievest arī vergus no Āfrikas (visvairāk Amerikas dienvidaustrumu teritorijās). Eiropiešu savstarpējās sadursmes Jaunajā Pasaulē nereti pārauga niknās cīņās, galvenokārt 18. gs., un tajās atspoguļojās šo nāciju konflikti Eiropā. Turklāt eiropieši, īpaši angļi un franči, sadursmēs centās iesaistīt arī indiāņu ciltis. Laika gaitā noteicošās pozīcijas ieguva angliski runājošie, lai gan spāņu un franču imigrantu pēcteči vēl kādu laiku saglabāja saites ar agrākajām mītnes zemēm.
Aptuveni 18. gs. vidū Ziemeļamerikas austrumu piekrastē bija 13 Anglijas kolonijas, kuras var iedalīt 3 reģionālās grupās:
- Jaunanglija, kur dzīvoja aptuveni 289 000 cilvēku, lielākoties angļi. Viņu dzīvesveidu spēcīgi ietekmēja 17. gs. puritānisms;
- Vidusatlantijas reģions – Ņujorkas, Pensilvānijas un Virdžīnijas kolonijas – bija etniskā ziņā raibāks. Tur visvairāk apmetās citu Eiropas tautu imigranti, piemēram, holandieši – Ņujorkā, vācieši – Pensilvānijā. Vidusatlantijas kolonijās bija aptuveni 222 000 iedzīvotāju;
- Dienvidu kolonijās iedzīvotāji runāja angļu valodā, kaut gan tur apmetās ieceļotāji arī no Īrijas un Skotijas. Dienvidos bija aptuveni 267 000 iedzīvotāju.
Visās 13 kolonijās dominēja angļu valoda un kultūra. Nostabilizējoties kolonistu izveidotajām administratīvajām struktūrām, indiāņu ciltis bieži vien vardarbīgi tika atspiestas uz neapdzīvotām teritorijā rietumu virzienā.
Ziemeļos no britu Amerikas kolonijām (mūsdienu Kanādā) līdz pat 1760. gadam pastāvēja t.s. Jaunā Francija. Franči pretendēja uz šiem ziemeļu plašumiem ne vien tāpēc, ka bija tos atklājuši, bet arī tāpēc, ka saskaņā ar toreizējiem priekšstatiem Eiropas lielvalstis bez kolonijām nebija iedomājamas. 18. gs. vidus desmitgadēs angļi uzsāka kampaņu, lai padzītu Frančus no Ziemeļamerikas. Kvebekā franči 1759. gadā galu galā cieta sakāvi, un 1760. gadā Kanāda un visi tās franču tautības iedzīvotāji nonāca Anglijas rokās.
Turpretim angļu sadursmes ar spāņiem Ziemeļamerikā (mūsdienu Meksikā) turpinājās līdz pat ASV nodibināšanai, kad tās pārvērtās par meksikāņu – amerikāņu konfliktiem. 18. gs. Meksikas iedzīvotāji – kā spāņu izcelsmes meksikāņi, tā arī pakļautās indiāņu tautas – piederēja pie Spānijas koloniālās impērijas, un vismaz Meksikas augstākie slāņi bija lojāli tai.
Ar laiku ieceļotāji Jaunajā Pasaulē arvien vairāk sāka sevi uzskatīt par amerikāņiem – t.s. neeiropiešiem. Savstarpējie sakari starp angļu, franču, spāņu un portugāļu valodā runājošiem Jaunās Pasaules iedzīvotājiem bija vāji, attiecības – pat naidīgas, un pakāpeniski atšķirības arvien pastiprinājās. Arī iekšējās konsolidācijas procesi atsevišķos reģionos norisa lēni. Kaut gan Jaunanglijas, Vidusatlantijas un Dienvidu koloniju iedzīvotāji runāja angļu valodā, viņos neizveidojās kopīga identitātes apziņa. Politiski gan šīs kolonijas skaitījās angļu kroņa īpašums un to iedzīvotājiem bija jāpakļaujas karaļa valdības un parlamenta lēmumiem, taču šim apstāklim kā vienojošam faktoram bija maza nozīme, jo katrai no kolonijām pastāvēja atsevišķi sakari ar metropoli, bet savstarpējie politiskie sakari vēl bija ļoti vāji. Turklāt metropoles ietekme uz koloniju dzīvi mazinājās un to iedzīvotāji arvien vairāk sāka pakļauties vietējām valdības iestādēm.
Svarīgi!
Psiholoģiski svarīgs bija fakts, ka liela iebraucēju daļa ieradās Amerikā tāpēc, ka bēga no monarhistiskajām politiskajām sistēmām, aristokrātu noteiktās dzīves kārtības un reliģiskās nebrīves Vecajā Pasaulē.
Kopš 18. gs. vidus Amerikas kolonijās sāka strauji pieaugt neapmierinātība ar Lielbritānijas kolonijas politiku. Attīstoties koloniju saimniecībai un pieaugot pastāvīgo iedzīvotāju skaitam, kolonisti arvien vairāk sāka uzskatīt, ka ir vienlīdzīgi ar metropoles iedzīvotājiem. To negribēja atzīt Anglijas parlaments, kas visus ar Amerikas kolonijām saistītos jautājumus izlēma, ņemot vērā vienīgi lielvalsts intereses, neapspriežoties ar kolonistiem. Parlaments uzspieda jaunus nodokļus, attiecināja uz kolonijām vietējai dzīvei maz piemērotus likumus un sūtīja uz turieni vīzdegunīgus karaļa administrācijas pārstāvjus (gubernatorus). To koloniju topošās vietējās elites uztvēra kā apvainojumu.
Jau 18. gs. 50. un 60. gados Amerikas kolonijās bija cilvēki, kas tiecās pēc neatkarības. Arī britu parlamentā izskanēja viedoklis, ka tuvredzīgai koloniālpolitikai būs negatīvas sekas. Vispārliecinošāk šo domu pauda īru izcelsmes politiķis Edmunds Bērks.
Edmunds Bērks
Pašu kolonistu vidū neatkarības jautājumā tomēr nebija vienprātības: daudzi uzskatīja, ko kolonijas nevarēs apvienoties vienā valstī, citi baidījās no britu militārā pārspēka, bet daudzus šie strīdi nemaz neinteresēja. Tomēr konflikti turpināja saasināties, līdz 18. gs. 70. gados tie pārauga militārās sadursmēs.