Teorija

Lietojot vārdu kultūra visplašākajā nozīmē, īpašas ASV kultūras sākumi būtu jāmeklē dažādu indiāņu tautu mutvārdu tradīcijās, par kurām diemžēl zināms ļoti maz. Ziemeļamerikā līdz eiropiešu ienākšanai nepastāvēja rakstveida kultūra. Eiropieši grāmatas veda sev līdzi – lielākoties reliģiska satura – un savā jaunajā mītnes zemē ar rakstīšanu daudz nenodarbojās. Līdz pat 18. gs. beigām Amerikā pieejamā literatūra galvenokārt bija Vecā un Jaunā Derība, sprediķu grāmatas (īpaši Jaunanglijas puritāņu mācītāju sprediķi), dažāda veida ābeces, kā arī Eiropā sarakstītas nopietna satura grāmatas.
 
Old_books_by_bionicteaching.jpg
 
Amerikas Neatkarības kara laikā parādījās pirmās Amerikā sarakstītās grāmatas, kurās atspoguļojās īpašs amerikāniskās domāšanas veids. Piemēram, Bendžamins Franklins, izteikti paužot amerikānisko domāšanas veidu, savā autobiogrāfijā didaktiski stāstīja par dzīvi „no skrandām līdz bagātībai”. Pie šī  laika nopietnas politiskās literatūras var pieskaitīt arī plašus politiskās filozofijas rakstus, piemēram, komentārus par ASV Konstitūcijas nozīmi. Tomēr par īpašu amerikāņu daiļliteratūru 18.gs. vēl nevar runāt. Amerikāņi lasīt Eiropas literatūru.
Svarīgi!
Pirmais amerikāniskais literātu grupējums izveidojās Ņujorkas pilsētā 19. gs. 20. – 30. gados.
Vispazīstamākais no šiem autoriem bija Džeimss Fenimors Kūpers, kura Ādzeķes cikla romāni („Pēdējais mohikānis” u.c.) bija populāri ne tikai Amerikā, bet arī Eiropā.
 
James_Fenimore_Cooper_by_Jarvis.jpg
Dž. Kūpers
 
Dž. Kūpers aprakstīja Ņujorkas štata pierobežas iedzīvotāju (frontiersmen) dzīvi 18. gs. pirms ASV nodibināšanas, angļu un franču kolonistu savstarpējās cīņas Amerikas mūžamežos, kurās vienmēr iejaukti bija indiāņi. Dž. Kūpera stereotipiski veidotie pierobežas vīri un indiāņi drīz vien ieguva „Mežonīgās Amerikas” simbola nozīmi.
 
Pavisam citādus tēlus radīja Vašingtons Ērvings, kurš attēloja Ņujorkas štata Hudzonas upes ielejas iedzīvotāju jau daļēji civilizēto dzīvi un savos stāstos ievija šīs ielejas tautas leģendas un ticējumus. Tā kā liels skaits šo iedzīvotāju bija holandiešu izcelsmes, V. Ērvinga stāstos sastopami gan Eiropas, gan Amerikas tautas ticējumi.
 
Trešais pazīstamākais šīs Ņujorkas grupas rakstnieks bija Viljams Kulens Brians, kurš tiek uzskatīts par Amerikas pirmo lirisko dzejnieku. Viņš dzejā pievērsās nāvei un mīlestībai.
 
Šie populārie autori rakstīja savus sacerējumus jau amerikanizētā angļu valodā. Tas apstiprināja Amerikas attīstības īpašās iezīmes. Kaut gan Amerikas iedzīvotāji bija dažādas izcelsmes un ikdienā runāja atšķirīgā valodā, angļu – amerikāņu valodas izmantošana literatūrā nozīmēja, ka šī valoda ir kļuvusi par amerikāņu tautas kopīgo valodu.
 
Topošā amerikāņu literatūra nebija pārāk izplatīta: to lasīja galvenokārt austrumu piekrastes pilsētu iedzīvotāji. Šie pilsētnieki, tāpat kā naudīgie eiropiešu ciemiņi, izteikti vīzdegunīgi izturējās pret populārās  kultūras dažādajām formām. Eiropieši neatzina un pat nevēlējās atzīt, ka Amerikā top kaut kas jauns, un uzskatīja Amerikas jauno, topošo kultūru par Eiropas kultūras pabērnu. Amerikas pilsētnieki – it īpaši Jaunanglijas reģiona iedzīvotāji- bija pārliecināti, ka civilizācija Amerikā ir atrodama tikai austrumu piekrastē, un uzskatīja iekšzemē dzīvojošos par sava veida barbariem. Šajos pārspīlējumos bija daļa patiesības – mazajos ciemos Amerikas rietumu teritorijās galvenā brīvā laika nodarbe saistījās ar alkohola lietošanu, dažāda veida sporta sacīkstēm, arī zirgu un suņu skriešanos, primitīviem teātra uzvedumiem un īpašām izrādēm, kurās aktieri nokrāsoja savas sejas melnas un dziedāja populāras dziesmiņas it kā melnādaino izloksnēs. Iecienītas bija arī tā saucamās „atdzimšanas sapulces”, kurās kāds ceļojošs sprediķotājs stundām strostēja klausītājus par viņu grēkiem un aicināja viņus „atdzimt Jēzū Kristū”.
Svarīgi!
Nākamais posms Amerikas literārās kultūras attīstībā bija saistīts ar Jaunanglijas štatiem, īpaši ar Bostonas pilsētu un tās apkaimi, kur 19. gs. 30. un 40. gados savus rakstu darbus izplatīja tā saucamie transcendentālisti – rakstnieki, filozofi, kuru uzskatu vadmotīvs bija ideja, ka atsevišķu cilvēku pieredze, emocijas un intuīcija var pārsniegt racionalitāti un loģiku.
Šis domāšanas veids guva izpausmi dažādos virzienos, kuri kopumā tomēr izcēla atsevišķu cilvēku individualitāti. Ralfs Voldo Emersons, filozofs un esejists, popularizēja paļaušanos uz saviem spēkiem. Viņa draugs Henrijs DeividsToro saskatīja asu konfliktu starp indivīdu un sabiedrību. Viņaprāt, šis konflikts, īpaši, ja tas attiecas uz sabiedrības netaisnīgajiem likumiem, būs jāatrisina par labu indivīdam. Par šiem tā sauktajiem Jaunanglijas renesanses rakstniekiem pieskaitāmi arī Henrijs Vadsvorts Longfelovs, kura garās episkās dzejas par indiāni Hiavatu, puritāni Mailsu Stendišu un hugenotu bēgli Evandželinu no galvas mācījās vairākas amerikāņu skolnieku paaudzes. Šajā Jaunanglijas intelektuāļu grupējumā ietilpa arī tā saucamie abolicionisti, kuri savos rakstos un runās aģitēja pret verdzību.
Abolicionisms – sabiedriska kustība pret verdzības atcelšanu.
Slavenākā šis abolicionistu kustības grāmata ir „Krustēva Toma būda”, kuras autore Henrieta Bīčere-Stova Amerikas tautas kultūrā iemūžināja apspiestā melnā verga un baltā vergu apspiedēja tēlus.
 
19. gs. vidū darbojās daudzi amerikāņu rakstnieki, kuri sevi nepieskaitīja ne pie viena reģiona vai kustības. Kopā ar Jaunanglijas literātiem šie autori tiek uzskatīti par Amerikas literārās kultūras klasiķiem.
 
Edgar_Allan_Poe_2.jpg
Edgars Alans Po 

Ņujorkietis Edgars Alans Po savā īsajā mūžā ne vien turpināja attīstīt Amerikas dzejas formas, bet arī radīja noveli kā īpašu literatūras formu. Nataniels Havtorns, dzīvodams Konektikutas štatā, novelēs un romānos izmantoja Amerikas puritāņu pagātnes problemātiku, lai aprakstītu sabiedrības konfliktus, kas rodas striktas puritāņu morāles rezultātā. Hermanis Melvils savos romānos izmantoja jūrniecības vēstures sižetus. Viņa visslavenākajā romānā „Mobijs Diks” aprakstīti Jaunanglijas valzivju mednieki un tēloti apsēstības rezultāti. Dzejnieks Volts Vitmens 1855. gada dzejoļu grāmatā „Zāles lapas” paziņoja, ka aprakstot savu personību, viņš tēlo arī Amerikas daudzšķautņainību un dažādību.
 
Atsauce:
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/9/99/Old_books_by_bionicteaching.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/f/fa/James_Fenimore_Cooper_by_Jarvis.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/2/27/Edgar_Allan_Poe_2.jpg
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2001.