Lai gan dažas Jaunanglijas kolonijas 17. gs. mēģināja uzspiest konsekventu puritānismu, šis eksperiments neizdevās. Kolonistiem vienmēr bija iespēja pārcelties uz dzīvi citur, ja viņi jutās apspiesti reliģiskā ziņā. Tad arī dažas kolonijas, piemēram, Pensilvānija – tika dibinātas, lai radītu patvērumu tiem, kas meklēja reliģisku brīvību. Šīs iezīmes Amerikas reliģiskajā dzīvē saglabājās visu koloniju dibināšanas laiku, Neatkarības kara laikā, kā arī turpmāk.
Svarīgi!
Reliģijas brīvība tika nostiprināta arī ASV Konstitūcijā, kuras 1. labojums noteica, ka valdībām visos līmeņos – federālajai, štata un vietējai, - ir aizliegts atbalstīt kādu īpašu konfesiju vai baznīcu, kā arī ierobežot dievkalpojumu kārtību.
Šīs tolerances rezultātā Amerikas reliģiskā dzīve, īpaši salīdzinājumā ar Eiropas valstīm, bija izteikti daudzveidīga jau pašā sākumā. Jaunajā valstī bija pārstāvētas dažādas konfesijas, sektas un reliģiskie virzieni.
- Jaunanglijas reģionā lielākās konfesijas bija kongregacionālisti un anglikāņi (episkopāli);
- Vidusatlantijas reģionā – kvēkeri, metodisti, luterāņi un katoļi;
- Dienvidu reģionā – metodisti, anglikāņi un prezbiterieši.
Līdzās šiem dominējošajiem virzieniem pastāvēja arī daudzi citi – jūdaisti, menonīti, svenkfelderi, hernhūtieši, pareizticīgie. Ar laiku Dienvidu štatos nodibinājās un izplatījās dažādas baptistu konfesijas. Visas konfesijas turpināja šķelties, piemēram, anglikāņi (episkopāli) sadalījās divos, luterāņi – četros, jūdaisti – trīs novirzienos. Vienīgi katoļi nesašķēlās. Tiem, kam nebija pieņemama organizēta reliģiskā dzīve, vai tie, kas nebija ticīgi vispār, vienmēr varēja atrast sev mājvietu neapdzīvotās rietumu teritorijās.
Lai gan Amerikā nepastāvēja viena ticība vai viena baznīca, tomēr iedzīvotāji sevi uzskatīja par reliģioziem cilvēkiem. Jau 18. gs. pirmajā pusē kolonijas bija izjutušas savā reliģiskajā dzīvē tā saucamo Lielo atdzimšanas kustību, kuras rezultātā visās protestantiskajās konfesijās parādījās jaunas domāšanas veids. Augstāk tika vērtētas reliģiskas izjūtas un spontanitāte, nevis racionāli izprasta reliģija. Reliģiskā patiesība tika izjusta ar sirdi un emocijām, nevis meklēta ar prātu un filozofijas palīdzību. Šis viedoklis turpināja raksturo visus Amerikas protestantiskās reliģiskās dzīves virzienus arī 19.gs. un veicināja jau pastāvošo konfesiju šķelšanās tendences. Tomēr katrā apdzīvotā vietā austrumu piekrastē pastāvēja baznīcas un organizētas draudzes, parasti vairākas. Arī mazapdzīvotās rietumu teritorijās ieceļotāji, dibinot jaunas apmešanās vietas, vienmēr pirmo uzcēla telti, kur lūgt Dievu, un pirmā uzceltā ēka gandrīz vienmēr bija baznīca.