Arī pēc Pilsoņu kara Amerikas garīgajā dzīvē varēja just nemieru, jo ne visi Amerikas rakstnieki jutās kā īsti amerikāņi. Šajā ziņā V. Vitmens bija izņēmums: viņš reklamēja savu dzeju kā kaut ko pilnīgi jaunu un amerikānisku. Garīgās saites ar Eiropas kultūru nebija viegli saraujamas, jo īpaši (kopīgas valodas dēļ) – ar Angliju.
 
walt_whitman.jpg
V. Vitmens
 
Daudzi ASV rakstnieki turpināja ceļot uz Eiropu un bieži izteica domu, ka tikai šajās vecajās kultūrzemēs viņi jūtoties kā mājās. Šīs dalītās jūtas tomēr nebija pietiekams cēlonis, lai pavisam pārceltos uz Eiropu: gandrīz visi šie nemiera gari atgriezās Amerikā un palika tur.
Laika gaitā uzskati mainījās. Tās rakstnieku paaudzes, kas iesāka savu darbu 19.gs. pēdējā desmitgadē, izprata, ka viņu dzimtā zeme nav tikai Eiropas atzars, bet kaut kas jauns. To pašu jau bija izpratis franču aristokrāts A. De Tokvils, rakstot par Amerikas demokrātiju 19. gs. 30. gados. Amerikas iekārta veicināja un slavināja individuālismu – gan dabisku, gan pārspīlētu, kā arī atbalstīja pielāgošanos noteiktām prasībām un kārtībai. Amerikas demokrātiskā politiskā sistēma dažkārt atgādināja haosu, bet Pilsoņu kara laikā tā tomēr nesabruka.
 
Amerikas plašumi vilināja daudzus, bet, ieguvuši tos, amerikāņi izturējās cietsirdīgi, pat brutāli, kā pret indiāņiem, tā pret meksikāņiem. Lai gan Amerika uzņēma visu iebraucējus un veicināja imigrāciju, visos Amerikas reģionos joprojām bija sastopamas dažādas rasisma izpausmes, ko spilgti izjuta melnādainie Amerikas iedzīvotāji. Amerika solīja maksimālu brīvību visiem, neņemot vērā ne viņu nacionālo izcelsmi, ne reliģisko pārliecību. Taču tie, kas nevarēja izturēt konkurenci, bieži aizvadīja dzīvi nabadzībā. Amerika daudziem eiropiešiem deva iespēj uzsākt jaunu dzīvi, bet to vajadzēja darīt paša spēkiem, nesaņemot īpašu palīdzību no valsts. Šīs pazīmes šādā kombinācijā nepastāvēja nevienā Eiropas zemē.