Teorija

Pirmais pasaules karš bija vispasaules konflikts, kas ilga no 1914. līdz 1918. gadam un kurš notika starp Sabiedrotajiem Antantes vadībā (Francija + Anglija + Krievija )  un Trejsavienību (Itālija + Vācija + Austroungārija).
Pirmais pasaules karš ir pazīstams arī kā Lielais Karš, Nāciju karš un Karš, kas izbeigs visus karus.
 
Globalizācija
Svarīgi!
20. gs. sākumā notika globalizācija - process, kurā ekonomiskās, politiskās, sociālās u.c. problēmas atsevišķās valstīs kļūst savstarpēji ciešāk saistītas.
cover_565.jpg
 
Notika strauja zinātnes, tehnikas un rūpniecības attīstība. Paplašinājās ekonomiskie un politiskie sakari. Pieauga iedzīvotāju skaits. Arvien lielāka kļuva nepieciešamība saskaņot valstu intereses un radīt jaunas starptautiskās attiecības. Tomēr lielvalstis, kas veidoja Eiropas politiku, nebija gatavas to darīt, jo tās bija dažāda tipa impērijas:
  1. industriāli koloniālās impērijas (Lielbritānija, Francija);
  2. tradicionālās impērijas (Krievija, Austroungārija, Osmaņu impērija);
  3. jaunā impērija (Vācija).
 
Lielvalstu militāro bloku izveidošanās
19. gs. ilgu laiku spēcīgākā Eiropas valsts bija Francija. Pēc franču – prūšu kara un Vācijas apvienošanās par spēcīgāko valsti kļuva Vācija. Lai līdzsvarotu spēku samēru, Francijai bija jāmeklē sabiedrotie, bet Vācijas kanclers Otto fon Bismarks nevēlējās to pieļaut un arī pats sāka meklēt sabiedrotos.
 
Vācija izmantoja Austroungārijas nesaskaņas ar Krieviju un noslēdza ar to savienību 1879. g. Valstis apņēmās viena otrai palīdzēt Krievijas uzbrukuma gadījumā. 1882. g. abām valstīm pievienojās Itālija, kurai vajadzēja sabiedrotos, kas palīdzētu atrisināt domstarpības ar Franciju. Izveidojās Trejsavienība, kas bija vērsta gan pret Krieviju, gan pret Franciju.
Trejsavienība bija militārā un politiskā savienība starp Vācijas impēriju, Austroungāriju un Itālijas karalisti no1882. gada līdz 1915. gadam.
DSC_4956.JPG
Untitledaaaaa.jpg
Militārās savienības Eiropā 1914. gadā.
 
Otto fon Bismarks cerēja, ka Krievija atturēsies no konflikta ar Vāciju un nemeklēs savienību ar Franciju, bet kļūdījās.
 
Krievijas un Vācijas attiecības bija saasinātas jau Balkānu konflikta laikā. Kad Krievijas – Turcijas miera līgums Berlīnes kongresā 1878. g. tika mainīts par sliktu Krievijai, tas Krievijā izraisīja neapmierinātību. Rezultātā Krievija ar Franciju noslēdza līgumu par savstarpējo palīdzību.
 
Vācijas straujais saimnieciskais uzplaukums radīja konkurenci Anglijai. Angļus uztrauca vācu flote, kas apdraudēja britu kundzību pasaules okeānos. Anglija sāka tuvināties Krievijai un Francijai. 1904. g. Anglija un Francija bija atrisinājusi strīdus koloniju jautājumus un noslēgusi „sirsnīgu saprašanos” (entente cordiale). No tā cēlies nosaukums Antante.
Antante (no franču entente - saprašanās) bija 1907. gadā izveidota valstu savienība starp Lielbritāniju, Franciju un Krieviju.
Rezultātā 20. gs. sākumā Eiropā izveidojās 2 militāras savienības – Trejsavienība un Antante. Tas bija negaidīts pavērsiens, ņemot vērā, ka Anglija un Francija bija ienaidnieki no Simtgadu kara laikiem, bet Krievija un Francija – no Lielās franču revolūcijas. Antantē apvienojās tobrīd 2 visdemokrātiskākās valstis Eiropā – Francija un Anglija ar visnedemokrātiskāko – Krieviju.
 
Sākotnēji šīs valstu savienības radīja ilūziju par stabilitāti, drošību un līdzsvaru, taču turpmākā bruņošanās un nesaskaņas šo ilūziju kliedēja.
 
Strīds par Maroku starp Vāciju un Franciju
 
20. gs. sākumā starp vairākām Eiropas valstīm bija saspīlētas attiecības. Saasinājās Vācijas un Francijas  domstarpības par Maroku. Francija vēlējās pakļaut Maroku, bet to negribēja pieļaut Vācija. 1905. g. Vācijas impērijas imperators Vilhelms II (Hohencollerns) paziņoja, ka:
  1. neatzīst Francijas tiesības uz Maroku;
  2. aizstāv Marokas tiesības uz neatkarību;
  3. Vācijai un Marokai pienākas tādas pašas tirdzniecības brīvības un tiesības kā citām lielvalstīm.
 
aaaa.jpg
Vilhelms II.
 
Draudēja izcelties karš. 1906. g. Spānija sasauca starptautisko konferenci, kurā tika nolemts, ka visām valstīm ir vienādas tiesības Marokā.
 
Francija nepiekāpās un ieveda Marokā savu karaspēku. Savukārt Vācija vēlāk nosūtīja uz Marokas ostu bruņotus kuģus. Atkal  draudēja izcelties karš, ko novērsa Anglijas iejaukšanās. Vācija bija spiesta atkāpties, atsakoties no pretenzijām uz Maroku.
 
Strīds par Bosniju un Hercegovinu starp Austroungāriju un Serbiju
1908. g. Austroungārija pasludināja Bosniju un Hercegovinu par Austroungārijas zemēm. Tas nepatika Serbijai, jo abās provincēs (Bosnijā un Hercegovinā) dzīvoja galvenokārt serbi. Serbiju atbalstīja Krievija, bet Austroungāriju Vācija. Tā kā Krievija bija tik novājināta pēc krievu – japāņu kara, tā ieteica Serbijai piekāpties. Bosnijas - Hercegovinas jautājums tika izšķirts par labu Austroungārijai.
 
Balkānu konflikti
1912. g. Balkānu valstis – Grieķija, Serbija, Bulgārija un Melnkalne ar Krievijas slepenu atbalstu noslēdza savstarpēju savienību un uzsāka karu ar Turciju, kura karu zaudēja. Jauniegūto teritoriju dalīšana izraisīja strīdus sabiedroto starpā.
 
1913. g. izcēlās otrs Balkānu karš, kurā Serbija, Grieķija, Melnkalne un Rumānija cīnījās pret Bulgāriju. Bulgārija zaudēja.
 
Abi Balkānu kari saasināja attiecības starp Krieviju un Austroungāriju. Serbija un Melnkalne centās iegūt Adrijas jūras piekrasti, un to atbalstīja Krievija. Savukārt Austroungārija pieprasīja nodibināt Albānijas valsti. Krievija piekāpās un 1912. g. Eiropas kartē parādījās jauna valsts – Albānija.
 
Ņemot vērā līdz šim notikušos konfliktus, var nojaust, ka jebkurš nākamais konflikts varētu izraisīt karu Eiropā.
 
Pirmā pasaules kara iemesli
  1. Cīņa par ekonomisko un politisko kundzību Eiropā un pasaulē.
  2. Militārā rūpniecība. Tika ražota moderna militārā tehnika. Valstis nespēja to ražošanu kontrolēt. Sākās valstu militarizācija un militāri rūpnieciskā kompleksa (militārā rūpniecība + armija + valsts institūcijas) veidošanās, jo īpaši Vācijā, kura centās ar ieročiem pastiprināt savas pozīcijas Eiropā.
  3. Nacionālais egoisms – savu nacionālo interešu absolutizēšana, ignorējot citu valstu tiesības un intereses. (Nacionālisms ir etniski politiska ideoloģija, kas pirmajā vietā stāda nācijas identitātes konceptu. Galējs nacionālisms (šovinisms) var ietvert savas nācijas stādīšanu augstāk par citām, citu tautu un nāciju interešu ignorēšana un rupja apspiešanu.)
  4. Militārisma kults – idejas par kara nepieciešamību un nenovēršamību.
 
Bija vajadzīgs tikai viens incidents, lai saspīlētās lielvalstu attiecības pārvērstos karā. Par šādu incidentu kalpoja Sarajevas atentāts.
 
DSC_4957.JPG
Austroungārijas troņmantnieka nogalināšana Sarajevā.
 
Bosnijas un Hercegovinas pievienošana Austroungārijai izraisīja neapmierinātību serbos, kuru mērķis bija visu serbu apdzīvoto zemju pievienošana Serbijai. Tā kā Austroungārija tam pretojās, 1914. gada 28. jūnijā serbu nacionālists Gavrila Princips Sarajevā nogalināja Austroungārijas troņmantnieku erchercogu Franci Ferdinandu. Neskatoties uz to, ka atentātu izdarīja Austroungārijas pavalstnieks, Austroungārijas valdība par vainīgu uzskatīja Serbiju. Saņēmusi Vācijas atbalstu, Austroungārija 23. jūlijā iesniedza Serbijai ultimātu un pieprasīja, lai izmeklēšanu Serbijas teritorijā atļauj veikt Austroungārijas pārstāvjiem. Tā kā Serbija šo prasību noraidīja, tad 28. jūlijā Austroungārija pieteica Serbijai karu. Šāda Austroungārijas nostāja nebūtu iespējama, ja Vācija nebūtu izteikusi atbalstu Austroungārijai. Vācija ignorēja Lielbritānijas priekšlikumus sasaukt konferenci miera saglabāšanai.
 
Konflikta attīstība 1914. gadā:
  1. 30. jūlijā Krievija izsludināja mobilizāciju, parādot gatavību aizstāvēt Serbiju;
  2. 31. jūlijā Vācija iesniedza ultimātu Krievijai, pieprasot pārtraukt mobilizāciju, bet Krievija to ignorēja;
  3. 1. augustā Vācija pieteica Krievijai karu;
  4. 3. augustā Vācija pieteica karu Francijai, un caur Beļģijas teritoriju iebruka tajā; Itālija pasludināja neitralitāti, jo Austroungārija ultimātu Serbijai nebija saskaņojusi ar Itāliju;
  5. 4. augustā Vācija iebruka Beļģijā un Francijā; Anglija pieteica karu Vācijai;
  6. 6. augustā Austroungārija pieteica karu Krievijai, bet Francija un AnglijaAustroungārijai;
  7. 15. augustā Japāna pieteica karu Vācijai, jo tā atteicās atdot tai savas teritorijas Ķīnā.
 
Kara sākšanos padarīja nenovēršamu šādi faktori:
  1. Militāri politisko bloku disciplīna, kas nosaka, ka kādai no bloka valstīm iesaistoties militārā konfliktā, tās partnerēm jādodas palīgā;
  2. Par iesaistīšanos karā lēma šaurs cilvēku loks – valdnieki, politiskie un militārie vadītāji. Ne tikai sabiedrība, bet arī plašas politiskās aprindas nepiedalījās lēmumu pieņemšanā;
  3. Vadošo politiķu vēlēšanās nevis saglabāt mieru, bet uzņemties risku nacionālo interešu un prestiža vārdā;
  4. Modernā kara būtības izpratnes trūkums. Politiķi uzskatīja, ka karš nav novēršams, kas tas būs neilgs un to izdosies ierobežot.
Svarīgi!
Nepilna mēneša laikā izcēlās Pirmais Pasaules karš, kurā iesaistījās 38 valstis un ¾ pasaules iedzīvotāju.
Karā tika mobilizēti 73,5 miljoni vīriešu. Šajā karā pirmo reizi tika pielietoti moderni ieroči – ložmetēji, tanki, aviācija, ķīmiskie ieroči – hlora gāzes. Karš ilga vairāk kā četrus gadus.
 
war_460.jpg
 
Karojošo valstu mērķi
Austroungārija vēlējās likvidēt Serbijas un Melnkalnes valsti, pievienot sev Krievijas rietumu apgabalus, iegūt kundzību Balkānos. Kara gaitā par galveno mērķi kļuva pašas valsts saglabāšanu.
 
Vācija vēlējās izveidot vienotu koloniālo impēriju Āfrikā, vājināt franču un britu pozīcijas Tuvajos Austrumos. Vēlāk par tās mērķi kļuva Eiropas kundzība, pārvēršot Beļģiju par savu vasaļvalsti, pievienojot sev Francijas apgabalus. 1915. g. tās mērķis bija iekarot Poliju, Lietuvu, Kurzemi, bet 1917. g. jau visu Baltiju un Ukrainu.
 
Krievija vēlējās sagrābt Turcijai piederošo Dardaneļu un Bosfora jūras šaurumu, anektēt Galīciju un iegūt kundzību Balkānos. 1917. g. par tās mērķi kļuva pašas valsts saglabāšana.
 
Francija vēlējās atgūt Elzasu un Lotringu, atjaunot Beļģijas valsti, kā arī anektēt dažas Vācijai piederošās teritorijas.
 
Lielbritānija neatbalstīja Francijas plānoto Reinas kreisā krasta aneksiju, jo bija pret Francijas hegemoniju kontinentālajā Eiropā. Tā vēlējās likvidēt Vācijas konkurenci pasaules tirdzniecībā, anektēt tās kolonijas un kopā ar Franciju sadalīt Turciju.
 
ASV nevēlējās pieļaut Vācijas uzvaru, lai nezaudētu Antantes valstīm piešķirtos aizdevumus miljardu dolāru vērtībā, kā arī vēlējās panākt vadošo lomu pasaules lielvalstu vidū.
 
Atsauce:
http://www.opendemocracy.net/content/articles/4245/images/cover_565.jpg
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001., 35. lpp.
http://is.muni.cz/do/1499/el/estud/praf/ps08/d_recht/no_av/img/05/10big.jpg
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001., 38. lpp.
http://image.guardian.co.uk/sys-images/Books/Pix/pictures/2006/11/13/war_460.jpg
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.