2. I pasaules kara norise

 

Pēc kara vešanas formām un kara gaitas Pirmo pasaules karu var iedalīt 3 posmos:

 

Rietumu fronte stiepās 700 km garumā no Ziemeļjūras līdz Šveicei. Tajā Vācijas armija cīnījās ar britiem un frančiem.

Austrumu fronte stiepās 1200 km garumā no Baltijas līdz Melnajai jūrai. Tajā Krievijas armija cīnījās ar Vācijas un Austroungārijas spēkiem. 
 
Ģenerāļa Šlīfena izstrādātajā Vācijas ģenerālplānā bija paredzēts caur Beļģiju iebrukt Francijā un sakaut to, tad uzbrukt Krievijai. Tomēr Vācijai neizdevās ielauzties Ziemeļfrancijā. Kaujā pie Marnas upes, kurā piedalījās aptuveni 2 milj. vīru, vācu uzbrukums tika apturēts. Rezultātā Rietumu frontē sākās pozīciju karš ar 600 km garu frontes līniju, kas 3 gadu garumā gandrīz nemainījās.

 

1914. gada 17. augustā Krievijas armija iebruka Austrumprūsijā, un Vācijai vajadzēja daļu armijas sūtīt uz Austrumu fronti cīņai pret Krieviju, līdz ar to Vācijai neizdevās izvairīties no cīņas divās frontēs.

Krievija iebruka arī Austroungārijā, ieņemot lielu daļu Galīcijas.

1914. gadā karā iesaistījās Osmaņu impērija, pret kuru Krievija karoja Kaukāzā, bet Anglija - Mezopotāmijā un Sīnajas pussalā.

1915. gadā Vācija un Austroungārija Austrumu frontē cerēja sakaut Krieviju. Neskatoties uz teritoriju un daudzu karavīru zaudēšanas, Krievija no kara neizstājās.

1915. gadā Trejsavienībai pievienojās Bulgārija, kura kopā ar Austroungāriju sakāva Serbiju. Savukārt Itālija iesaistījās karā Antantes pusē, cerot uz Austroungārijai piederošās Tiroles un Triestes iegūšanu.

 

Rezultātā vienā pusē kā bijusī Trejsavienība karoja Vācija, Austroungārija, Bulgārija un Osmaņu impērija, bet Antantē – Krievija, Anglija, Francija, Itālija.

1915. gadā Vācija pasludināja zemūdens karu, paziņojot, ka karadarbības rajonos tiks nogremdēts jebkurš kuģis. Kad tika nogremdēts britu pasažieru kuģis Lusitania ar 1196 pasažieriem un komandu, Vācija pēc ASV protesta ierobežoja zemūdens kara apjomus.

 

 

1917. gada janvārī Vācija paziņoja, ka tā atsāks zemūdens karu, piedraudot nogremdēt katru kuģi Lielbritānijas un to sabiedroto ūdeņos. Vācija gribēja piespiest Angliju noslēgt mieru.

 

 

1917. gada 22. janvārī visu karojošo valstu valdībām tika izteikta ASV  prezidenta Vudro Vilsona miera iniciatīva. Trejsavienība bija gatava piedalīties miera sarunās, savukārt Antantes valstis atbildes notā nosauca savus miera noslēgšanas nosacījumus.

1917. gada 29. janvārī Vācija paziņoja savus miera nosacījumus, un, nesagaidot Antantes atbildi, atsāka neierobežotu zemūdens karu. Rezultātā V. Vilsona miera iniciatīva cieta neveiksmi.

 

Krievija smagi izjuta kara sekas, jo valsts ekonomika nebija pielāgota ilgstošam karam. Pilsētās trūka pārtika, sākās streiki un demonstrācijas, kas februārī pārauga krīzē. Strādnieki sāka veidot savus varas orgānus – deputātu padomes. No troņa tika gāzts autokrātiskais cars Nikolajs II. 
 

 

Krievija tika pasludināta par republiku un izveidota Pagaidu valdību, kurā dominēja liberāli noskaņoti sociālisti.

Vācija, cerot panākt Krievijas izstāšanos no kara, centās saasināt iekšpolitiskās nesaskaņas Krievijā. 1917. g. aprīlī tā palīdzēja no Šveices atgriezties Krievijā vairākiem emigrantiem, tai skaitā arī V. Uļjanovam (Ļeņinam). Viņa vadībā boļševiku partija sāka cīņu par varu, lai izveidotu sociālistisku iekārtu Krievijā.

  
1917. gada vasaras beigās viņi aktīvi sāka plānot valsts apvērsumu, kas sakristu ar viņu kontrolētā 2. Viskrievijas Padomju kongresa atklāšanu.

Boļševiku lozungs par tūlītēju kara izbeigšanu izraisīja brāļošanos frontē un demoralizēja armijas kaujas spējas.

Šajā laikā vara principā "mētājās uz ielas", jo Pagaidu valdībai nebija autoritātes un tā nespēja nostiprināties Krievijā.

 

1917. gada 6. aprīlī ASV pārtrauca neitralitātes politiku un pieteica karu Vācijai.

 

1917. gadā 25. oktobrī notika oktobra apvērsums Krievijā.

 

1917. gada vasarā un rudenī Pagaidu valdība piedzīvoja vairākas krīzes un sastāva maiņas, bet valsts iekšējās problēmas nespēja atrisināt. Paralēli tam boļševiki solīja izbeigt karu, piešķirt zemniekiem zemi un nodibināt taisnīgu valsts pārvaldi.

 

Oktobra revolūcija ir pretrunīgi vērtēts notikums Krievijas vēsturē. Komunisti to sauca par Lielo Oktobra sociālistisko revolūciju. Komunistu pretinieki - par valsts apvērsumu. Revolūcijas rezultātā tika gāzta sociālistu izveidotā Pagaidu valdība un pie varas nāca boļševiku kontrolētā Tautas komisāru padome Ļeņina vadībā. Par augstāko orgānu kļuva Viskrievijas Padomju kongress, kura starplaikos darbojās Viskrievijas Centrālā izpildu komiteja (VCIK) un padomju valdība – Tautas komisāru padome (TKP) ar Ļeņinu priekšgalā.

 

Oktobra revolūcijas rezultātā boļševiku pretinieki tika apspiesti, citas politiskās partijas vajātas un aizliegtas.
 

Tika pasludināta kara izbeigšana, muižnieku zemju konfiskācija un atdošana zemniekiem. Notika izrēķināšanās ar padomju varas pretiniekiem - sarkanais terors. Bez tiesas sprieduma Jekaterinburgā tika noslepkavots arī bijušais Krievijas cars Nikolajs II un viņa ģimene.

1917. gada decembrī Krievija uzsāka sarunas ar Vāciju par miera noslēgšanu. Tas bija abpusēji izdevīgi, jo Krievija nespēja vairs turpināt karu, bet Vācija varētu Austrumu frontē esošo karaspēku pārvietot uz Rietumu fronti. Sākotnējās sarunas bija neveiksmīgas, jo Krievija negribēja piekrist Vācijas prasībām. Vācija sāka uzbrukumu un ieņēma plašas teritorijas Krievijā, arī Baltiju. Tas piespieda boļševiku valdību piekrist visiem noteikumiem.

Krievija zaudēja milzīgas teritorijas un apņēmās samaksāt reparācijas. Pēc šī līguma Vācija visus spēkus nosūtīja uz Rietumu fronti, tomēr panākumus neguva.

 

Revolūcija Krievijā skāra gan pilsētas, gan lauku apvidus. Lai gan galvenie revolūcijas notikumi norisinājās Maskavā un Sanktpēterburgā, plaši nemieri notika arī laukos, un jau 1918. gadā sākās pilsoņu karš, kurš turpinājās līdz 1920. gadam. Pēc uzvaras Pilsoņu karā komunisti 1922. gada 22. decembrī izveidoja Padomju Savienību, kura pastāvēja līdz 1991. gada decembrim.

Augustā notika Francijas, Anglijas un ASV apvienotais uzbrukums franču ģenerāla Foša vadībā vāciešiem, kuri sāka atkāpties.

Apvienoto spēku sekmīgi uzbrukumi notika arī Balkānu pussalā, rezultātā Bulgārija un Austroungārija noslēdza pamieru ar sabiedrotajiem.
 

1918. gada septembra beigās Vācija vairs nebija spējīga cīnīties Pirmajā pasaules karā. Antantes valstis bija gatavas vienoties par pamieru tikai ar leģitīmiem (likumīgi atzīti) demokrātiskiem politiķiem. Antante vēlējās ķeizara Vilhelma II atkāpšanos.

Vācijā tika izveidota pirmā parlamentārā valdība, tomēr miera sarunas izjuka un Vācijas valdība izlēma atsākt militāru pretestību.

Vācijas flotei tika dota pavēle uzbrukt daudz spēcīgākajai britu flotei, bet Ķīles un Vilhelmshāfenes flotes vienības atteicās to izpildīt. 1000 matroži tika arestēti. Sabiedrībā auga neapmierinātība.

Ķeizars Vilhelms II atkāpās no troņa. 10. novembrī tika sastādīta sociāldemokrātu valdība ar Frīdrihu Ebertu priekšgalā.