Teorija

Eiropas vēsturē var izdalīt īpašu laika posmu 17. un 18. gadsimta mijā. Tie ir gadu desmiti ap 1700. gadu, laiks, kad zinātnē, filozofijā un sabiedriskajās attiecībās, gan arī politikā iezīmējās jaunā – Eiropas apgaismības gadsimta aprises. Renesanses laikmeta atklājumi bija apliecinājuši cilvēka prāta spējas izzināt pasauli, pakļaut dabas spēkus cilvēka prātam.
Svarīgi!
17. un 18. gs. mijā tika izdarīti nozīmīgi atklājumi: angļu zinātnieks, fiziķis, matemātiķis un astronoms Īzaks Ņūtons atklāja gravitācijas likumu un apstiprināja Galileo Galileja teoriju par zemes pievilkšanas spēku un Nikolaja Kopernika atzinumu, ka Zeme griežas ap sauli.
Tādējādi Aristoteļa radītie priekšstati par pasauli kā kaut ko statisku (nekustīgu) tika radikāli mainīti.
 
John_Locke_by_Herman_Verelst.jpg
Dž. Loks
 
Atklājumi dabaszinātnēs rosināja izglītoto sabiedrību meklēt atbildi uz jautājumu, kas īsti ļauj cilvēka prātam izdarīt šādus atklājumus. Jauns solis tika sperts filozofiskās domas attīstībā. Angļu filozofs Džons Loks nāca klajā ar atzinumu, ka cilvēks zināšanas par apkārtējo pasauli iegūst, mācoties no pieredzes. Empīriskās (balstītas uz pieredzi) zināšanas, kā rakstīja Dž. Loks 1690. gadā iznākušajā „Esejā par cilvēka sapratni”, ir tās, kas bagātina cilvēka prātu, dod pieredzi un ļauj izzināt pasauli. Dž. Loks ar savu „Eseju par cilvēka sapratni" skāra kādu tā laika sabiedrībai svarīgu problēmu: kā savienot prātu ar ticību, zinātni ar baznīcas dogmām. Jau 17. gs. filozofija saskārās ar šiem jautājumiem. 18. gs. sākumā vairs nebija iespējams uz tiem neatbildēt. Sasniegumi zinātnē un filozofu mēģinājumi tos izskaidrot liecina, ka arvien noteiktāk iezīmējās viena no jauno laiku pārmaiņu procesa svarīgākajām īpatnībām: kristīgā reliģija vairs nebija vienīgā, kas noteica cilvēka domāšanu un rīcību.
17. un 18. gs. mijas filozofu prātus nodarbināja tajā laikā aktuālā reliģiskās iecietības problēma. Kaut gan 17. gs. sabiedriskajās attiecībās un politiskajos notikumos reliģiska motivācija vairs nebija noteicošā, tomēr pilnīgi no tās sabiedrība vēl nebija atteikusies. Tādējādi svarīga nozīme bija Dž. Loka paustajai domai, ka cilvēka dzīvē reliģija uzskatāma par tīri privātu lietu.
 
17. gs. beigās arvien plašāku cilvēku loku sāka nodarbināt jautājums par to, kā sakārtot sabiedrību, kā vislabāk ietekmēt norises sabiedrības attīstībā. 16. gs. radās modernas valsts ideja, 17. gs. no tās bija izaudzis neierobežots absolūtisms, kas triumfēja Luija XIV Francijā. Tas bija dzīvesveids, tā bija domāšana. 17. un 18. gs. mijas sabiedrībā arvien noteiktāk izskanēja absolūtisma kritika.
 
17. gs. beigās Dž. Loks grāmatā „Divi traktāti par valdību” balstījās uz atzinumu, ka valstij nav nekādu tiesību lemt par cilvēka dzīvību un nāvi. Viņš sevišķi izcēla domu, ka augstākā vara nedrīkst brīvi rīkoties ar pavalstnieka dzīvību un mantu bez jebkādiem ierobežojumiem, nedrīkst tiem atņemt vairāk, nekā nepieciešams vispārības labā. Filozofs nonāca pie atziņas, ka bīstami nodot likumdošanu tikai viena cilvēka rokās. Dž. Loks bija Anglijas parlamentārās iekārtas piekritējs. 17. gs. Tomass Hobss rakstīja par absolūtas valsts varas priekšrocībām, bet Loks pierādīja tiesiskas, konstitucionālas varas nepieciešamību. Tā 17. gs. beigās teorētiski līdzās absolūtai monarhijai tika pieļauta arī ierobežotas monarhijas pastāvēšana.
 
Atsauce:
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/6/6c/John_Locke_by_Herman_Verelst.jpg
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2001.
A. Kļaviņa, J. Klišāne, S. Goldmane „Vēsture pamatskolai. Jaunie laiki”, Zvaigzne ABC, 2006.