Teorija

Vai viduslaikos ir vispār dzīvojuši bērni? Šāds jautājums rodas, kad aplūkojam viduslaiku mākslas darbus, jo bērni tur attēloti reti. Jaundzimušais Kristus Dievmātes klēpī vairāk atgādina mazu pieaugušo nekā bērnu: liela cilvēka vaibsti, ķermeņa proporcijas, arī apģērbs kā pieaugušajam.
 
DSC_2103.JPG
Madonna ar bērnu. 13. gs. altārglezna
 
Svarīgi!
Ģimenes galva – tēva un vīra – valdošā loma ģimenē un sabiedrībā noteica to, ka viduslaiku autori un vēlāko gadsimtu pētnieki uzmanību galvenokārt veltīja vīriešiem un viņu nodarbēm.
Tā kā sieviešu un bērnu dzīve vairāk bija saistīta māju un ģimeni, viņu darbība neizraisīja īpašu interesi un tāpēc arī palikusi it kā „ārpus vēstures”.

Tolaik cilvēki neizprata, ka bērni ir citādi nekā pieaugušie, ka viņiem ir savas vajadzības. Protams, visi redzēja, ka bērns ir mazs un fiziski vājš, bet nepievērsa uzmanību tam, ka viņam ir savas interese, citāda pasaules uztvere, ka viņam nepieciešamas nemitīgas rūpes un uzmanība. Pieaugušie maz nodarbojās ar bērniem. Tikai viduslaiku beigās parādījās sapratne par izglītības un audzināšanas nozīmi.
  
Bērnību uztvēra kā īsu un pārejošu cilvēka dzīves posmu. Robeža, kas atdalīja „mazo pieaugušo” no parasta pieaugušā, bija 7 gadu vecuma sasniegšana. Tika uzskatīts, ka šajā vecumā cilvēks pilnībā prot lietot valodu un līdz ar to kļuvis par attīstītu būtni. Otrs iemesls agrai pieaugšanai bija augstā dzimstība un lielā bērnu mirstība. Uzskatīja, ka bērnam ir jāpierāda sava dzīvotspēja un tikai tad viņš iemantos vecāku uzmanību un interesi.
 
Bērnus agrā vecumā šķīra no ģimenes. Pilsētā amatnieks savu dēlu nodeva mācībā pie cita meistara, kura ģimenē tas kļuva ne tikai par mācekli, bet arī par kalpu un izsūtāmo. Svešā vidē neviens viņu neaizstāvēja. Arī bruņinieka dēls atradās tālu no mājām: viņu nodeva audzināšanā cita bruņinieka ģimenē, ar kuru tēva gribēja uzturēt labas attiecības. Tur zēns mācījās cīņas mākslu, apguva prasmi rīkoties ar ieročiem un jāt ar zirgu. Laiku viņš pavadīja pieaugušo sabiedrībā – kareivīgu un neizglītotu vīru vidū, jo bruņiniekiem vairāk cieņā bija spēks, nevis prāts un labas manieres.
 
Jaunākos bērnus, kuriem nebija izredžu uz mantojumu, parasti nodeva audzināšanā mūkiem. Klosterī viņi varēja iegūt izglītību un ar laiku kļūt par mūkiem vai garīdzniekiem.
 
DSC_2106.JPG
Klostera skola. Viduslaiku miniatūra

Dižciltīgo meitas, ja tām nebija mantojuma, kas nepieciešams precībām, arī nonāca klosterī – tas bija viens no visizplatītākajiem veidiem, kā nodrošināt viņu dzīvi. Tādējādi gan vienkāršu ļaužu bērni, gan bruņinieka dēls vai meita no mazām dienām bija atrauti no vecākiem. Ģimenē nemēdza bērniem veltīt īpašas rūpes un uzmanību. Ar bērnu audzināšanu dižciltīgo ģimenēs nodarbojās zīdītājas, aukles, mājskolotāji un vecvecāki.
 
Tāda audzināšana atstāja pēdas bērnu jūtās un apziņā. No garīdznieku sacerējumiem, kuros viņi stāsta par savu dzīvi, var spriest, ka klosterī jauneklis vai meitene parasti zaudēja saikni ar ģimeni, nav pat iespējams uzzināt, vai viņiem bijuši brāļi vai māsas, kādas bijušas attiecības ar vecākiem.
 
Zemnieku saimniecībā vienmēr bija vajadzīgas darbarokas, tāpēc bērni palika ģimenē un agri sāka strādāt. Bērnība viduslaikos lielākajai daļai bērnu nebija ne priecīga, ne bezrūpīga.
 
Bet rotaļlietas un spēles, ar ko mūsdienās pilnībā aizņemta bērnība? Tās, kas tagad tiek uzskatītas par bērnu rotaļām – braukšana ar ragaviņām, spēles ar bumbu vai apli – bija pieaugušo izklaides. Tomēr bērni arī draiskojās un priecājās. Viņi spēlējās ar akmentiņiem, pūta ziepju burbuļus, sacentās spēkā un veiklībā.
 
Par izglītību viduslaikos
Svarīgi!
Liels skaits cilvēku viduslaikos neprata ne lasīt, ne rakstīt. Zināšanas, kas nepieciešams dzīvē, viņi ieguva no apkārtējiem, no vecākajiem. Mācību grāmatas aizvietoja pasakas, leģendas un Bībeles stāti. Galvenā mācību metode bija iemācīšanās no galvas.
Būt gudram nozīmēja būt cilvēkam ar labu atmiņu, pārņemt tradīcijas, iepriekšējo paaudžu dzīves gudrības, kas gadsimtiem tika nodotas no paaudzes paaudzei. Arī likumi un tiesas spriešana tika glabāta gudro atmiņā. Bērniem ir laba atmiņa un piemīt vērīgums, tāpēc viņus nereti izmantoja par lieciniekiem. Turklāt uzskatīja, ka bērns neprot melot.
 
DSC_2105.JPG
Pilsētas skola
 
Skolas viduslaikos dibināja pie klosteriem. Tajās bērni galvenokārt mācījās, lai vēlāk kļūtu par mūkiem vai garīdzniekiem. Bija arī pilsētas skolas, kuras parasti atvēra pie pilsētas galvenās baznīcas. Tur par maksu mācījās bagātnieku bērni. Zinības bērniem bija jāmācās tieši tā, kā rakstīts grāmatā. Skaidrot drīkstēja tikai garīdznieks, kas veica skolotāja pienākumus. Nepaklausīgus un slinkus bērnus pēra ar rīkstēm, kas skolotājam vienmēr bija pie rokas.
 
Dižciltīgo bērnu laulības
DSC_2104.JPG
Kāzas. 15. gs. miniatūra
 
Laulībā stājās nereti jau 12 – 14 gadu vecumā. Laulības starp mazgadīgiem karaļa, hercoga vai kņaza titula mantotājiem diktēja vecāku vēlme iegūt vai pievienot jau esošajiem jaunus īpašumus vai noslēgt savienību ar citu karaļvalsti. Laulība nostiprināja dinastiju savienību, bet nevienu neinteresēja apprecināto bērnu jūtas. Izdevīgums bija arī bagātu tirgoņu un amatnieku atvašu laulību pamatā. No tāda paša vecuma bērns bija atbildīgs par savu rīcību: viņu varēja sodīt tāpat kā pieaugušo, pat ar nāvessodu.
 
Novāras Filips par meiteņu audzināšanu (13. gs)

 
Bērnībā sievietes ir jāapmāca kaut kādam amatam. Visām sievietēm jāmāk šūt, jo trūcīgā šādā veidā apgūst amatu, bet bagātā labāk iepazīst darbu.

Nevajag apmācīt sievieti ar lasīt un rakstīt prasmēm, ja vien ne tādēļ, lai viņa kļūtu par mūķeni. Jo dēļ lasīšanas un rakstīšanas sievietēm gadās nepatikšanas.
 
Sabiedrības attieksme pret bērniem
Viduslaikos daudzi bērni mira zīdaiņa vecumā. Nepietiekams ēdiens, slimības, no kurām tolaik neprata ārstēt, kā arī neuzmanība pret bērnu – tas viss varēja beigties ar nāvi drīz pēc piedzimšanas vai pirmajos dzīves gados. Tādēļ uz bērniem raudzījās ar domu: „Dievs deva, Dievs atņēma”. Apstākļos, kad vecākiem bija grūti ģimeni uzturēt, viņi mēdza jaundzimušo „izlikt” vai atstāt kaut kur sabiedriskā vietā, tādējādi pametot likteņa vai līdzcilvēku žēlsirdības varā. Tādus bērnus sauca par atradeņiem, un viņi vai nu nonāca patversmēs, klosterī, vai tika pieņemti par audžubērniem citā ģimenē.
 
Atsauce:
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010., 142. - 143.lpp.
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010.
V. Purēns „Pasaules vēsture pamatskolai”2. daļa viduslaiki, RAKA, 2006.