Dzīvojot demokrātiskā sabiedrībā, ir grūti iedomāties, ka sievietēm varētu būt ierobežojumi izglītības un profesijas ieguvē vai nebūtu iespējams iesaistīties sabiedrības politiskajās norisēs. Viduslaikos sieviešu dzīve bija pavisam citāda.
Svarīgi!
Viduslaiku sabiedrībā, kuras pastāvēšana bija nemitīgi apdraudēta un lielā mērā atkarīga no panākumiem kaujas laukā, sieviete netika cienīta. Valdnieki, ierēdņi un garīdznieki bija vīrieši.
Sievietes vērpj un auž (15. gs. miniatūra)
Īpašuma lietās likumi gan sievietes aizsargāja, bet tiesības bija vīriešu tiesības, viņu vārds bija noteicošais. Ja arī sievietei dažkārt bija atļauts būt klāt valstij svarīgos notikumos, tad parasti tikai kā tēva vai vīra pavadonei. Garīdznieki nemitīgi atkārtoja, ka „vīrs ir sievas gala” un pieprasīja paklausību visās lietās. Tomēr sievietēm bija svarīga loma ekonomiskajā dzīvē un spēja radīt pēcnācējus.
Sievietes stāvoklis sabiedrībā bija atkarīgs no kārtas un dzimtas, kurai tā piederēja. Dižciltīga sieviete parasti atradās sava tēva vai vīra aizbildniecībā, tomēr dažkārt sievietēm bija nozīmīga loma politikā, valstu attiecībās un pat kara gaitā. Kā vienu no nedaudzajām slavenajām sievietēm var minēt Bizantijas imperatora sievu Teodoru, kura viduslaiku sākumā tika daudzināta par savu skaistumu, gudrību un spēju ietekmēt politiku.
Dažas sievietes kļuva par valdniecēm: Akvitānijas Eleonora, kura dzīvoja 12. gs.otrajā pusē, bija Francijas, bet vēlāk Anglijas karaliene. Polijas valdniece Jadviga 14.gs. nogalē 13 gadu vecumā apprecējās ar Lietuvas karali Jagaili un valdīja Polijas-Lietuvas valstī. Tomēr pati pazīstamākā mūsdienās ir Žanna d’ Arka, kura Simtgadu kara laikā 15. gadsimtā palīdzēja franču armijai gūt izšķirošu uzvaru pār angļiem.
Žanna d’ Arka (15. gs. miniatūra)
Par meitenes piedzimšanu viduslaikos priecājās mazāk nekā mūsdienās. Meitas parasti sagādāja rūpes un izdevumus, jo tās vajadzēja izaudzināt, nodrošināt pūru un izprecināt.
Viduslaikos sievietēm bija daudz vairāk pienākumu. Dižciltīgas sievietes vīra prombūtnes laikā vadīja mājas dzīvi, izrīkoja kalpus, piedalījās mājas darbos, kā arī galma un sabiedrības dzīvē. Salīdzinājumā ar citām sievietēm dižciltīgajām bija viena priekšrocība – iespēja iegūt izglītību. Augstāko kārtu sievietes nodarbojās ar smalkākām nodarbēm – dārgu audumu, izšuvumu izgatavošanu.
Svarīgi!
Viduslaiku dokumentos vīrieši tiek dēvēti par „zobena ļaudīm”, bet sievietes par „vērpējām” vai „audējām”.
Laukos starp dzimumiem darba veikšanā apstāvēja tradicionāla darbu dalīšana: vīrieši galvenokārt nodarbojās ar zemes darbiem, bet sievietes – ar māju, dārzu un lopiem. Tomēr darbā gan zemnieces, gan kalpones varēja būt līdzvērtīgas vīriešiem.
Atšķirīgs stāvoklis sievietei bija pilsētā. 12. gs. likumi jau garantēja brīvu laulības partnera izvēli un mantošanas tiesības visiem pilsētas iedzīvotājiem. Lielāka patstāvība bija tirgotāju sievām. Amata meistaru sievas iesaistījās cunftes dzīvē un varēja arī būt pilntiesīgas tās locekles. Sievietes bija ārstes, rakstvedes, skolotājas un vecmātes. 15. gs., pieaugot pilsētu iedzīvotāju skaitam un palielinoties konkurencei, meitenēm un atraitnēm vairs neļāva pārņemt tēva vai vīra profesiju un uzņēmumus. Atraitnēm bija obligāti jāprecas un jānodod darbnīca jaunā vīra ziņā.
Viduslaiku beigās pilsētās dibināja arī meiteņu skolas, kur varēja mācīties bagāto pilsētnieku meitas.
Daudzas sievietes kļuva par mūķenēm. Dzīve klosterī deva neatkarību no ģimenes un iespēju izglītoties.
Laulību slēgšana
Agrajos viduslaikos laulības slēgšana bija laicīgs akts. Baznīcas rituāls tika izstrādāts tikai 9. – 11. gadsimtā. Laulības slēgšana notika pie baznīcas vārtiem.
Teologi pasludināja gredzenu par mīlestības un uzticības zīmi, kuru vīrs deva sievai (sieva vīram tikai kopš 16. gs.). Vīrs deva arī citas dāvanas, Sieva atradās vīra aizsardzībā un varā. Viduslaiku sākumā bija viegli iespējama laulības šķiršana, bet jau 9. gs. to sāka ierobežot.