Teorija

16. un 17. gadsimtā Francijas karaļi arvien vairāk nostiprināja savu varu.
  • Aristokrāti, kas bija valdījuši savos īpašumos, nonāca karaļa pakļautībā.
  • Ilgstošo ticības karu laikā nebija iespējams sasaukt Francijas kārtu pārstāvju sapulci – Ģenerālštatus, tādēļ tie zaudēja savu nozīmi valstij svarīgu lēmumu pieņemšanā.
  • Pamazām likvidēja valsts iekšējo nocietinājumu sistēmu, kas pirms tam bija norobežojusi mazos, aristokrātu pārvaldītos novadus.
  • Karalis pārņēma savās rokās visu likumdošanu.
  • Katoļu baznīca kļuva par vienīgo oficiāli atzīto baznīcu, tāpēc arī Francijas Katoļu baznīcas galvas – kardināli – sadarbojās ar karali.
 
Izcilākie 17. gadsimta Francijas valstsvīri bija kardināli Rišaljēun Mazarīni.
  
eee.jpg
Armāns Rišaljē
 
mazar.jpg
Mazarīni
 
Izcilais politiķis, karaļa pirmais ministrs kardināls Armāns Rišeljē visiem spēkiem stiprināja centrālo varu un nesaudzīgi cīnījās pret visiem, kas to vājināja. Viņa politiskajā testamentā teikts: „Mans pirmais mērķis bija karaļa diženums, mans otrais mērķis – valsts varenība.”
 
Rišeljē laikā tika likvidēta hugenotu autonomija. Cietuši militāru sakāvi, hugenoti zaudēja Nantes ediktā garantētās īpašās tiesības, bet saglabāja ticības brīvību.
 
Rišeljē regulāri iecēla amatos nevis dzimušus dižciltīgos, bet vienkāršas izcelsmes censoņus, kas bija uzticīgi centrālajai varai. Tā radās stabils ierēdniecības slānis. Viņš pirmais uzdrošinājās vērsties pret parlamentiem – tie gan pagaidām vēl netika atcelti, taču zaudēja privilēģiju noraidīt karaļa likumus.
 
Rišeljē bija tipisks jauno laiku valstsvīrs, kas valsts nacionālās intereses vērtēja augstāk par katoļu baznīcas vienotības ideju.
Svarīgi!
Francijas varenības pamati tika ielikti tieši Rišeljē laikā. Viņa pēcnācēji ieviesa spēcīgu absolūtisma pārvaldi.
Francijā karaļi sāka uzskatīt, ka valdīšana viņiem ir Dieva uzlikts pienākums, par kuru jāatskaitās vienīgi Dieva priekšā.
 
Ievērojamākais no Francijas absolūtajiem valdniekiem bija Luijs XIV.
 
5555.jpg
Luijs XIV
 
Viņš mantoja troni 5 gadu vecumā, bet patstāvīgi sāka valdīt 22 gadu vecumā. Luija XIV uzskats par valdīšanu ietverts viņa slavenajā izteikumā: „Valsts esmu es!” Pirmie vārdi, ko viņš teica saviem galminiekiem pēc nākšanas pie varas, esot bijuši: „Ir pienācis laiks saņemt varas grožus savās rokās. Jūs palīdzēsiet man ar saviem padomiem tad, kad es jums to prasīšu!” Karalis krasi samazināja valsts augstāko ierēdņu skaitu un liedza tiem pieņemt nozīmīgus lēmumus. Par saviem palīgiem viņš izvirzīja nevis aristokrātus, bet izglītotus un spējīgus cilvēkus.
 
Luijs XIV sekmēja arī saimnieciskās reformas Francijā. Tās vadīja Ž. B. Kolbērs, kura galvenais uzdevums bija palielināt valsts kases ienākumus, lai varētu segt ārkārtīgi greznā galma izdevumus. Tādēļ tika noorganizētas valstij piederošas manufaktūras, kas ražoja dārgas preces – zīda, samta un brokāta audumus, mežģīnes, gobelēnus, rotaslietas, mēbeles, kristāla izstrādājumus un citus greznus iedzīves priekšmetus, kā arī spēļu piederumus – kārtis un kauliņus.
Manufaktūra – ražošanas uzņēmums, kur pastāv darba dalīšana, bet darbs tiek veikts ar rokām.
Visā valstī būvēja jaunus ceļus, kanālus un ostas. Francijā tika īstenota merkantilisma politika. Atviegloja izejvielu ievešanu valstī, bet vairakkārt palielināja ievedmuitas gatavajām precēm.
Merkantilisms – saimnieciska politika, kuras galvenais mērķis ir attīstīt ražošanu un palielināt preču eksportu, lai iegūtu valsts kasei lielāku peļņu.
Ž. B. Kolbērs aizliedza franču tirgotājiem un amatniekiem izceļot no valsts un vienlaikus piesolīja privilēģijas ārzemju amatniekiem, ja tie apmetīsies uz dzīvi Parīzē. Viņš arī mēģināja sekmēt tekstilrūpniecības izejvielu audzēšanu Francijā, pavēlot dienvidu vīna dārzus pārvērst par zīdkoku plantācijām. Šī reforma gan neizdevās, jo franču zemnieki kopš seniem laikiem bija labi vīndari, bet viņi galīgi nezināja, ko darīt ar zīdtauriņu  kokoniem un kā nosargāt tos no kaitēkļiem. Lai sekmētu aizjūras tirdzniecību un gūtu lielākus ienākumus no muitas nodokļiem, Ž. B. Kolbērs noorganizēja Vestindijas tirdzniecības kompāniju, kuras peļņa tika izlietota galma vajadzībām.
 
Dienas strādnieku un amatnieku stāvoklis Luija XIV valdīšanas laikā
Dienas algaCenas
Laukstrādnieks 8 sū
Mūrnieks 16 sū
Jumiķis 16 sū
Audējs 16 sū
Atslēdznieks 30 sū
1 mārciņa maizes 2 sū
1 mārciņa rīsu 2 sū
1 mārciņa vērša gaļas 3 sū
1 krekls 80 sū
1 pāris kurpju 40 sū
1 mārciņa - aptuveni 400 g.
  
Atsauce:
http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Cardinal_Richelieu_(Champaigne).jpg
http://www.nobility-association.com/Cardinal%20Mazarin.jpg
http://en.wikipedia.org/wiki/File:Louis_XIV_of_France.jpg
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Jaunie laiki”, Zvaigzne ABC, 2003.
V. Purēns „Pasaules vēsture pamatskolai” 3. daļa. Jaunie laiki, RAKA, 2006.
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Jaunie laiki”, Zvaigzne ABC, 2003., 103.lpp.