Luijs XIV, pazīstams ar iesauku Saules karalis, bija Francijas un Navarras karalis, kurš valdīja no 1643. gada 14. maija līdz pat savai nāves dienai, tikai par dažām dienām nesasniedzot 77 gadu vecumu.
Luijs XIV
Par spīti tam, ka Luijs XIV bija sekmējis Parīzes labiekārtošanu, Elizejas lauku un Invalīdu nama izbūvi, Luvras pils un Dievmātes katedrāles atjaunošanu, parīzieši nebija apmierināti ar valdnieka rīkojumu maksāt nodokļus, ko tie līdz šim nebija darījuši. Parīzieši regulāri izsita karaļa pils logus un postīja dārzus. Parīzē arī nebija vietas tik lielas pils būvei, kādu sev vēlējās Luijs XIV, tādēļ viņš izlēma celt savu jauno rezidenci ārpus pilsētas – Versaļā, kur līdz tam atradās karaļa medību namiņš. Pils milzu celtnes tika būvētas tam abās pusēs, tā veidojot lielu, simetrisku pagalmu, caur kuru bija jāiet pils viesiem. Apkārt pilij tika ierīkoti milzīgi krāšņi, simetriski dārzi, kuri bija pazīstami visā Eiropā un vēl mūsdienās ir franču stila dārzu paraugs un simbols.
1682. gadā Versaļas pils bija uzcelta tik tālu, ka karalis varēja pārcelt uz turieni savu rezidenci un uzņemt 25 000 cilvēku – galminieku un viesu.
Versaļas pils
Luijs XIV bērnībā bija pieredzējis frondu – augstmaņu sacelšanos pret viņa tēvu Luiju XIII – un tādēļ centās novērst augstmaņu domas no politiskajām intrigām Parīzē. Galminiekiem Versaļā augu dienu bija jāiesaistās greznās ceremonijās, medībās, dzīrēs un dejās. Luija XVI galma etiķete (stingri noteikti uzvedības un izturēšanās priekšraksti) bija izsmalcināta un ļoti reglamentēta. Kā planētas riņķo ap sauli, tā galmam bija jāriņķo ap „Saules karali”. Katram bija sava noteikta loma, kas atbilda viņa stāvoklim galmā. Šāda politika nesa savus augļus: visa 17. gs. gaitā neviens no aristokrātiem nenostājās pret karali.
Luijs XIV tiecās kontrolēt visas svarīgākās norises Francijā. Viņš:
- vadīja ārpolitiku,
- noteica nodokļus,
- izdeva likumus
- bija augstākais tiesnesis.
Pēc karaļa vai viņa ministra īpašas pavēles varēja apcietināt jebkuru personu. Ministriem par visu bija jāatskaitās karalim, tiem nebija tiesību bez viņa ziņas parakstīt nevienu dokumentu. Nekāda vara un nekāda griba nedrīkstēja būt līdzvērtīga karaliskajai.
„Pasaulē nav neviena karaļnama, kas būtu labāks par mūsējo, nav nevienas monarhijas, kas būtu vecāka par mūsējo, nav varas, kas būtu lielāka un absolūtāka par mūsējo,” – tā Luijs XIV vērtēja sava laika Franciju. Par valdnieka varenības simbolu viņš uzskatīja sauli, tāpēc iemantoja pavārdu „Saules karalis”.
Saules karaļa varas galvenie balsti bija ierēdniecība, karaspēks, baznīca un galms.
Ārpolitikā Luija XIV mērķis bija ierobežot otras lielas Eiropas dinastijas – Hābsburgu varu un ietekmi, kā arī paplašināt Francijas teritorijas, lai kļūtu par ietekmīgāko monarhu Eiropā, kur algotņu karaspēku nomainīja regulārs karaspēks, kas vienmēr bija gatavs doties jaunā karagājienā (17. gs. otrā pusē Francijai bija lielākā armija – Luija XIV valdīšanas laikā tā pieauga no 45 000 līdz 400 000 vīru). Tas ļoti sadārdzināja karaspēka uzturēšanas izmaksas. Pirmie kari pret Hābsburgiem bija veiksmīgi un Luijs XIV noslēdza izdevīgus miera līgumus. Tomēr 17. gadsimtā vairāki Eiropas valstu valdnieki apvienojās pret Luiju XIV. Francija karā cieta smagu sakāvi un 1714. gadā bija spiesta atteikties no visām līdz tam iekarotajām teritorijām. Vairākus gadu desmitus ilgušie kari izmaksājuši milzum daudz naudas, bet nebija atnesuši Francijai cerēto.
Luija XIV spožajai valdīšanai bija arī negatīvi aspekti. Valsts kase allaž bija tukša, arvien pieaugošā nodokļu nasta izputināja Francijas iedzīvotājus. Luijs XIV bija vienīgais karalis Francijas vēsturē, pa kura zārku viņa bērēs parīzieši metuši akmeņus.
Versaļas pils
Luija XIV guļamistaba Versaļas pilī
Versaļas pils Spoguļu zāle
Arī mūsdienās Versaļas pils ir Luija XIV absolūtās varas un Francijas galma spožuma simbols. Laikā no 1661. Līdz 1689. gadam tās būvē bija nodarbināti 36 000 strādnieku. Pils pret dārzu pavērstā fasāde bija 580 metrus gara, tajā bija 375 logi. Pilī bija aptuveni 2000 telpu. Versaļā dzīvoja ap 20 000 galminieku un vairāki tūkstoši karaļa gvardu. Pils iekštelpu iekārtojums ar dārgām mēbelēm, gleznām, krāsainiem gobelēniem un freskām, kā arī milzīgais parks ar 1400 strūklakām, kanāliem, dīķiem, ūdenskritumiem un simetriskajiem celiņiem kalpoja par paraugu pārējo Eiropas absolūto valdnieku gaumei.
Franču 19.gs. vēsturnieks Ipolits Tēns par karaļa pamošanos
Rītos par karaļa pamošanos – to sauca par petit levee (franču val. Mazais saullēkts) – paziņo kambarsulainis, un pēc tam piecas ļaužu grupas – ap 100 cilvēku – pēc kārtas ierodas karaļa guļamistabā, lai piedalītos viņa apģērbšanā. Pat lielajās priekštelpās trūka vietas, lai uzņemtu visus galminiekus. (..) Karalis nomazgā rokas un lēnām pilnīgi noģērbjas. Divi pāži novelk viņam čības. Krekla labo piedurkni novelk garderobes virssulainis, kreiso piedurkni – garderobes pirmais sulainis, kurš to nodod tālāk citam garderobes kalpotājam, tikmēr nākamais kalpotājs jau nes svaigu kreklu baltā tafta pārklājā. (..) Gods nodot to pašam karalim pienākas karaļa dēliem un mazdēliem. (..) Pirmais kambarsulainis uzvelk labo piedurkni, pirmais garderobes kalpotājs – kreiso piedurkni, tikmēr divi citi kalpotāji tur rītasvārkus kā aizskaru, līdz krekls ir kārtīgi uzvilkts. Lai karalis par to pārliecinātos, kambarsulainis tur viņa priekšā spoguli. Citi atnes drēbes – garderobes virssulainis uzvelk karalim svārkus, uzsien zilo lenti un aizsaitē jostu.