Hellēnisma laikmetā grieķi vairākkārt centās no visām pasaules dižākajām celtnēm izraudzīties pašas varenākās un skaistākās. Viņi nolēma, ka tām jābūt septiņām – atbilstoši lielāko planētu skaitam.
Savus sarakstus izveidoja:
- grieķu vēsturnieks Hērodots, kas 5.gs.p.m.ē. apceļoja Grieķiju un Austrumu zemes,
- feniķiešu rakstnieks Antipatrs,
- grieķu filozofs Bizantijas Filons 2.gs.p.m.ē.
Ar laiku radās vairāki „septiņu brīnumu” saraksti, kuros nosauktie objekti bija atšķirīgi. Septiņu senās pasaules brīnumu sarakstu atzina arī viduslaikos. Tas ir palicis nemainīgs. Līdz mūsdienām no minētajām celtnēm saglabājusies tikai viena – Lielā piramīda. No pārējām pāri palikuši tikai to apraksti un drupas. Taču senajos laikos tika radīti arī citi, ne mazāk pārsteidzoši brīnumi, par kuru esamību saraksta sastādītāji neko nezināja. Pie tiem pieder daudzi tempļi Eiropā un Austrumos, pazudušās pilsētas Peru un Itālijā, Lielais Ķīnas mūris un Stounhendža.
Faras bāka Aleksandrijā
Vispraktiskākais pielietojums bija jaunākajam no Septiņiem pasaules brīnumiem – Faras bākai (pazīstama arī kā Aleksandrijas bāka).
Bāku sāka celt ap 299. g. p.m.ē. un pabeidza pēc 20 gadiem. Tā bija 124 m augsta un gandrīz 1400 gadus rādīja jūrniekiem ceļu uz Aleksandrijas ostu. Faras bāka gāja bojā zemestrīcē, tās paliekas iegāzās jūrā.
Zeva statuja Olimpijā
433. g. p.m.ē. grieķu tēlnieks Feidijs pabeidza darbu pie Zeva statujas. Tā tika novietota templī Olimpijā Grieķijas dienvidos. Statuja bija 13 m augsta, veidota no dārgie materiāliem – melnkoka, zelta, ziloņkaula, stikla un dārgakmeņiem. Zevs bija attēlots sēžam tronī. Viņa galvu rotāja zelta olīvzaru vainags. Vienā rokā tas turēja zeltītu scepteri ar ērgli kā dieva varenības zīmi, otrā rokā – spārnotās uzvaras dievietes Nīkes statuju. Pie statujas veidošanas Feidijs strādājis 8 gadus.
Detalizēts statujas apraksts bija saglabājies no 2. gadsimta ceļotāja Pausanias pierakstiem. 5. gadsimtā Zeva statuja tikusi pārvesta uz Bizantiju, kur tā nezināmu iemeslu dēļ 5.—6. gadsimtā gāja bojā.
Lielā piramīda Gīzā Ēģiptē
Lielākā no Ēģiptes piramīdām ir faraonam Heopsam ap 2575. g. p.m.ē. celtās kapenes. Tās augstums sākotnēji ir bijis 146,6 m, bet pašlaik ir 137,5 m, jo daļa augšējo plākšņu nokritušas zemestrīces laikā, kā arī piramīda ir nedaudz iegrimusi smiltīs. Pamatnes kvadrāta malas garums ir 233 m. Katrs akmens bloks sver 2 t. Piramīdu esot cēluši 300 000 vīru 20 gadus. Netālu atrodas vēl divas – Hefrena un Mikerina piramīdas. Katrai no tām blakus atradās templis, bet pie Hefrena piramīdas atrodas klintī izcirsta Sfinksa – fantastiska būtne ar lauvas ķermeni un faraona galvu. Piramīdu laukā atrodas arī nekropole, kurā apglabāti vairāk nekā 7000 ēģiptiešu augstmaņu. Piramīdas sāka pētīt 19.gs. sākumā, un šis process turpinās joprojām.
Rodas koloss
Rodas kolosu – milzu statuju – salas iedzīvotāji nolēma uzcelt par godu Saules dievam Hēlijam sengrieķu pilsētā Rodas salā, pateicoties par izglābšanos no ienaidnieku aplenkuma.
32 m augstā bronzas statuja tika veidota 12 gadus. Statuja stāvējusi uz marmora pamata blakus ostai.
Statujas mūžs bijis neilgs – tikai 60 gadus, jo 226. g. p.m.ē. tā gājusi bojā zemestrīcē. Daļa no kolosa saglabājās līdz 654. gadam, kad Rodas salu iekaroja arābi, kas bronzu un dzelzi, no kā bija veidota statuja, pārkausēja un pārdeva. Leģenda vēsta, ka kolosa atlieku uzpircējam vajadzēja aptuveni 900 kamieļus, lai tās varētu aizvest prom.
Daudzi zinātnieki uzskata, ka koloss tehniski nevarēja atrasties tieši virs ieejas ostā, kā tas ir attēlots daudzās ilustrācijās.
Artemīdas templis Efesā
Efesa bija nozīmīgs reliģiskais centrs Mazāzijā. Artemīdas templis bija grieķu templis, kas tika veltīts medību un šķīstības dievietei Artemīdai. Līdzekļus Artemīdas tempļa celtniecībai deva bagātais Līdijas valdnieks Krēzs. Tempļa būvniecība tika pabeigta aptuveni 550. gadā p.m.ē. Tas bija 110x55 m liels; tempļa arhitekts bija Hersifons. 356. gadā p.m.ē. Aleksandra Lielā dzimšanas dienā to nodedzināja Hērostats. Tad efezieši nolēma templi atjaunot uz uzcēla ēku, kurai lieluma ziņā nebija līdzīgu. Templi no visām četrām pusēm balstīja 127 kolonnas, kas bija 18 m augstas. Tempļa iekšējā zālē atradās 15 m augsta dievietes Artemīdas statuja, veidota no zelta un ziloņkaula.
Vēlāk to 268. gadā to izpostīja goti.
Halikarnāsas mauzolejs (augšdaļa)
Halikarnāsas mauzolejs bija kapenes, kas tika būvētas laika posmā no 353. līdz 350. gadam p.m.ē. Halikarnāsā (mūsdienu Bodruma, Turcijas teritorija) Persiešu impērijas satrapam Mausolam un viņa sievai un māsai Artemīsijai II.
Šīs divstāvu celtnes pirmajās stāvā bija kapenes. Otrais stāvs bija paredzēts mirušā kultam. Tam apkārt bija izvietota joniešu stila kolonāde, virs kuras pacēlās pakāpju piramīda, ko vainagoja četrzirgu kaujas ratos stāvošā Mausola un viņa sievas skulptūras. Mauzoleju rotājas skulptūras, kuras bija darinājuši tālaika ievērojamākie tēlnieki – Skops, Leohars, Briaksīds, Tīmotejs.
Halikarnāsas mauzolejs bija apmēram 45 m augsts. Mauzolejs pastāvēja vairāk nekā 1800 gadu, taču 15.—16. gadsimtā to izpostīja vairākas zemestrīces. Halikarnāsas mauzoleja priekšmeti glabājas Britu muzejā Londonā un Stambulas arheoloģijas muzejā.
Mūsdienās vārds mauzolejs tiek attiecināts uz lieliem apbedījumu pieminekļiem.
Babilonas gaisa dārzi
Babilonas gaisa dārzi bija viens no septiņiem pasaules brīnumiem, atradās Babilonijas pilsētā.
Par teiksmainajiem Babilonas gaisa dārziem stāsta tikai leģendas, jo nav atrastas nekādas arheoloģiskas liecības par to pastāvēšanu. Stāsta, ka dārzi izveidota valdnieka Nebukadnecara II valdīšanas laikā 6. gs. p.m.ē. kā dāvana valdnieka sievai Amitisai. Dārzi bijuši ierīkoti uz pakāpienveida terases, kur vairākos līmeņos stādīti dažādi augi – puķes, krūmi un koki. Ar kanālu sistēmu palīdzību dārziem pievadīja ūdeni no Eifratas. Pēc aprēķiniem var secināt, ka katra dārza mala bijusi 123 m gara. Līdzās dārzam atradušās dārznieku mājiņas, jo tam bijušas nepieciešamas nemitīgas rūpes.
482. g. p.m.ē. tos nopostīja Persijas valdnieks Kserkss I.
Gaisa dārzi pavisam aizgāja bojā 2. gadsimtā p.m.ē., partiešu (persiešu ciltis, kas dzīvoja dienvidaustrumos no Kaspijas) iebrucējiem un plūdiem piepalīdzot. Ūdens pamazām atmiekšķēja slikti apdedzinātos ķieģeļus, ar laiku iebruka terases, uz kuru pakāpēm kādreiz bija zaļojuši gaisa dārzi. Šo terašu vairs nav, nav atrodamas pat to atliekas.