Teorija

Mūsdienās bieži dzirdēti vārdi olimpiāde, olimpieši, olimpiskais miers, olimpiskās spēles. Ik pēc diviem gadiem daudzi ar interesi un aizrautību seko līdzi pasaules labāko sportistu panākumiem dažādos sporta veidos.
Olimpiskās spēles ir starptautiskas daudzu sporta veidu sacīkstes, kas notiek ik 4 gadus, un dalās ziemas un vasaras Olimpiskajās spēlēs.
Pirmās Olimpiskās spēles notika 1896. gadā Atēnās, Grieķijā, bet ziemas Olimpiskās spēles pirmo reizi notika 1924. gadā Šamonī, Francijā.
 
DSC_5676.JPG
Olimpiskie simboli - lāpa un olīvzars.
 
Arī skolēni piedalās dažādās olimpiādēs, kur pulcējas labākie no labākajiem, lai sacenstos zinībās.
Svarīgi!
Olimpiāžu dzimtene ir Senā Grieķija un tāpēc olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā vienmēr pati pirmā stadionā ienāk Grieķijas komanda.
Olimps ir kalns, klinšaina, sniegota virsotne Grieķijas ziemeļos, kur, pēc seno grieķu pārliecības, mājoja dievi.
 
Olimpija – pilsētiņa Peloponēsā Grieķijas dienvidos, kur atradās
  1. Zevam veltīta ozolu birzs,
  2. Zeva templis,
  3. vieta, kurā notika olimpiskās spēles.
 
Reizi četros gados vasarā Grieķijā pasludināja svēto mieru – pārtrauca karus un Olimpijā no visām polisām pulcējās atlēti – sportisti, kas piedalījās sacensībās, un skatītāji, kura juta līdzi sacensību dalībniekiem. Šajā laikā grieķi izjuta īpašu vienotību un lepnumu par piederību Grieķijai. Olimpisko spēļu tradīcija radās pirms daudziem gadsimtiem kā reliģisku svētku sastāvdaļa. Par tās sākumiem pieņemts uzskatīt 776. g. p.m.ē.
 
Par notikuma nozīmīgumu liecina tas, ka grieķi no šī gada sāka laika skaitīšanu. Par godu dieviem sporta sarīkojumi notika daudzās vietās.
 
Tikai četrās spēlēs piedalījās sportisti no visas Grieķijas un kolonijām:
  1. pītiskās spēles Delfos bija veltītas Apollonam,
  2. istmiskās spēles Korintā notika par godu Poseidonam,
  3. nemejiskās spēles Nemejas ielejā par godu Zevam,
  4. olimpiskās spēles Olimpijā par godu Zevam.
 
Senās olimpiskās spēles notika līdz mūsu ēras 393. gadam un nekad netika izlaistas. Tās aizliedza Romas imperators Teodisijs I, lai izskaustu senās daudzdievības tradīcijas, jo par oficiālo reliģiju bija pasludināta kristietība. Pēc spēļu aizliegšanas Zeva templi nodedzināja, bet pārējās ēkas ar laiku iznīcināja iebrucēji un zemestrīces. Vairāk nekā 1000 gadus senās svētvietas bija nolemtas aizmirstībai. Par tām no jauna radās interese, kad cilvēki sāka pievērsties pagātnes pētīšanai un attīstījās arheoloģija. Vairāk nekā 1500 gadus pēc seno olimpisko spēļu pārtraukšanas franču barons Pjērs de Kubertērs iecerēja spēles atjaunot. Ideja guva atbalstu, un tika nodibināta Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK).
 
1896. gada aprīlī Grieķijas karalis Atēnās atklāja pirmās mūsdienu olimpiskās spēles.
 
imagesCAD54ATX.jpg
Olimpiskais karogs - radīts 1913. gadā, pieņemts 1914. gadā, bet pirmoreiz izmantots 1920. gada Olimpiskajās spēlēs Antverpenē.
 
Spēļu norise
Parasti spēles notika 5 dienas.
 
Pirmajā dienā bija svinīga atklāšana: atlēti upurēja dieviem un deva zvērestu cīnīties godīgi, kā arī ievērot sacensību noteikumus. Zvērestu deva arī tiesneši. Nākamajās trīs dienas sacensības notika stadionā.
 
Skatītājiem īpašu sēdvietu nebija, tie stāvēja apkārt stadionam vai sēdēja zemē kalna nogāzē.
 
Līdz 2. gs. p.m.ē. sievietēm piedalīties spēlēs un pat skatīties tās bija aizliegts.
 
Maksu par spēļu skatīšanos neņēma. Pirmie stadionā izgāja tiesneši purpura apmetņos ar vainagiem galvā. Aiz viņiem gāja atlēti no visām Grieķijas malām. Tad seko sacensības skriešanā īsajās un garajās distancēs. Uz skrejceļa notika arī šķēpa un diska mešana. Atsevišķos laukumos sacentās tāllēcēji, citā vietā notika laušanās, dūru cīņas un pankrātijs. Zirgu skriešanās notika hipodromā. Bija jābrauc 12 apļi (ap 13 km).
 
Olimpiskā uguns
Olimpisko uguni aizdedz uz dievietes Hēras altāra Olimpijā, turpat, kur uguns dega seno olimpisko spēļu laikā. Lāpu aizdedz, ar ieliektu spoguli sakopojot uz tā saules starus. Pēc tam uguni ar lāpu stafeti nogādā spēļu norises vietā. Lāpu nes skrējēji, katrs noskrienot vienu kilometru. Reizēm lāpu nākas vest ar kuģi vai lidmašīnu.
 
olympic_flame.jpg
 
Uzvarētāju apbalvošana
Grieķiem patika sacensties. Uzvara bija svarīga. Spēļu uzvarētājus godāja kā varoņus. Viņiem veltīja odas un poēmas, uzstādīja statuju dzimtajā pilsētā, visādi izrādīja godu un cieņu.
 
Spēļu uzvarētājiem pasniedza no augiem darinātas balvas:
  1. Olimpijā saņemto spēļu vainagu vija no olīvkoku zariem,
  2. istmiskajās spēlēs apbalvoja ar priedes zaru,
  3. nemejiskajās – ar svaigu savvaļas seleriju,
  4. pītiskajās – ar lauru vainagu.
 
Atgriezušies dzimtajā pilsētā, atlēti saņemto balvu dāvāja dieviem.
 
Olimpiskie sporta veidi 
DSC_5672.JPG
Skriešana
 
DSC_5673.JPG
Skriešanās kaujas ratos
 
DSC_5674.JPG
Dūru cīņa
 
Senākā vieglatlētikas disciplīna bija skrējiens, kas ilgu laiku bija arī vienīgā olimpiskajās spēlēs.
 
Sacensības skriešanā bija dažādas:
  1. 1 stadija skrējiens (192 m),
  2. dubultskrējiens (turp un atpakaļ – 2 stadiji),
  3. skrējiens garajā distancē (no 7 līdz 24 stadijiem),
  4. skrējiens apbruņojumā (2 vai 4 stadiji).
 
Sākotnēji skrējēji sacentās pilnā apbruņojumā, vēlāk – bruņojušies tikai ar vairogu. Šajā sacensību veidā nedrīkstēja piedalīties zēni. Bija arī stafetes skrējiens ar degošu lāpu.
 
728. g. p.m.ē. sacensībās iekļāva jaunus sporta veidus – laušanos, dūru cīņas, sacensības jāšanā un braukšanā ar kaujas ratiem. Sacensības kaujas ratu vadīšanā notika ovālā laukumā. Atsevišķi sacentās divjūgi un četrjūgi. Ratu īpašnieki nolīga braucējus, taču uzvaras lauri pienācās īpašniekam.
 
Vienīgā lēkšanas disciplīna Olimpijā bija tāllēkšana ar smagumiem. Atlēts pēc īsa skrējiena vēzēja smagumus uz priekšu, lai pagarinātu lēcienu.
 
Senākais smagatlētikas sporta veids olimpiskajās spēlēs kopš 708. g. p.mē. bija cīņa – gan kā patstāvīgs sporta veids, gan kā pieccīņas jeb pentatlona sastāvdaļa. Tajā ietilpa diska mešana, skriešana, tāllēkšana, šķēpa mešana un laušanās.
 
Cīkstoņus iedalīja nevis svara kategorijās, bet vecuma grupās. Cīņas ilgums nebija noteikts. Uzvaru piešķīra pēc trīskāršas pretinieka nogāšanas zemē. Bija aizliegts izmantot sāpju paņēmienus.
 
Pankrātijs – laušanās un dūru cīņas apvienojums, kurā cīnījās līdz pilnīgai uzvarai bez raundiem un laika ierobežojuma.
 
Atsauce:
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Latvijas vēsture pamatskolai”, Zvaigzne ABC, 2011., 106. - 107.lpp.
Atsauce:
http://vip.latnet.lv/lsp/old/0270.htm
Atsauce:
http://www.guardian.co.uk/commentisfree/2010/dec/10/ioc-heaping-humiliation-on-britain