Teorija

Atika ir pussala Vidusgrieķijas austrumos, kur atradās skaistākā Grieķu pilsēta Atēnas, kas vēsturē īpaši nozīmīga ar savu demokrātisko pārvaldi. Atēnieši bija ahaju pēcteči. Viņi turpināja augsti attīstītās tautas tradīcijas un dzīvesveidu.
 
Sākumā Atēnas bija aristokrātu valsts, kas izveidojās 8. gs. p.m.ē. To pārvaldīja nedaudzu ietekmīgāko pilsoņu veidota padome.
Svarīgi!
Brīvos Atēnas pilsoņus, kas nebija aristokrāti, sauca par dēmosu.
Starp dēmosu un aristokrātiju sākās asi konflikti. Aristokrātijas valdīšanas laikā sākās Atēnas polisas pagrimums, daudzi zemnieki un pilsētnieki parādu dēļ kļuva par vergiem.
 
6. gs. sākumā p.m.ē. viens no populārākajiem Atēnu politiķiem aristokrāts Solons sāka ieviest reformas, lai uzlabotu tautas dzīvi, piemēram, atcēla parādu verdzību.
Solons (ap 640-560.g.p.ē.) bija atēniešu aristokrāts, dzejnieks un politiķis, kurš ap 594.g.p.m.ē. veica plašas reformas, kas mainīja Atēnu valsts uzbūvi, lika pamatu demokrātijai Atēnās.
DSC_5610.JPG
Solons
 
Solona reformas Atēnās bija pirmais solis ceļā uz tam laikam jaunu sabiedrības pārvaldes formu – demokrātiju.
Demokrātija (grieķu val. dēmos tauta + kratos – vara) – valsts iekārta, kurā augstākā vara pieder tautai (pilsoņu vairākumam). 
Grieķu filozofs Aristotelis (4. gs. p.m.ē.) par Solona reformām
Acīmredzot šādi trīs punkti Solona dibinātajā valsts iekārtā ir visdemokrātiskākie: parādverdzības atcelšana; tiesības katram, kas vēlas celt prasību tiesā; pārsūdzēšanas tiesības tautas sapulcē.
 
Būtiska nozīme demokrātijas attīstībā bija Atēnu politiķa Kleistena reformām 6. gs. beigās p.m.ē.:
  1. Tika atzīta pilsoņu vienlīdzība un brīvība;
  2. Visiem pilsoņiem neatkarīgi no īpašuma lieluma tika piešķirtas vienādas tiesības.
  
Jāatceras gan, ka sievietēm, ienācējiem no citām polisām un vergiem Atēnas pilsoņu tiesības nebija. Polisa uzmanīgi sekoja tam, lai kāds pilsonis nevarētu apdraudēt tautvaldību un kļūt par vienīgo noteicēju valstī.
 
Tika ieviesta lausku tiesa – ostrakisms. Tas bija tautas balsojums, kura laikā pilsoņi uz māla lauskām jeb ostrakām rakstīja to pilsoņu vārdus, kuri, viņuprāt, apdraudēja tautvaldību. Cilvēks, par kuru nobalsoja vairākums, devās trimdā uz desmit gadiem, bet viņa īpašumi tika saglabāti.
 
DSC_5606.JPG
Ostrakas plāksnītes
 
Antīkā demokrātija nozīmēja, ka pilsoņi tieši pārvaldīja valsti. Visas valsts lietas izlēma, balsojot tautas sapulcē. Vīriešiem no 20 gadu vecuma bija jāpiedalās tautas sapulcē, kas notika 3 vai 4 reizes mēnesī. Katram bija tiesības uzstāties un izteikt savas domas.
 
Tautas sapulces parasti ilga visu dienu. Atēnās balsoja, paceļot roku. Dažreiz balsošanas bija aizklāta. Tādos gadījumos laukumā novietoja māla urnas, kurās balsotāji meta balsošanas žetonus, akmentiņus vai pupas. Atēnās katrs pilsonis varēja pretendēt uz amatu. Tas, ka bija daudz amatu, deva iespēju iesaistīt valsts pārvaldē visus pilsoņus. Taču kandidatūras amatiem izvēlējās ļoti rūpīgi.
 
Atēnu pilsoņa pienākums bija:
  1. dienēt armijā,
  2. piedalīties polisas sabiedriskajā dzīvē.
 
Bagātajiem polisas pilsoņiem bija pienākums:
  1. par saviem līdzekļiem pirkt kuģu aprīkojumu un uzturēt kuģus braukšanas kārtībā,
  2. apmaksāt teātra izrāžu gatavošanu un algot teātra kori,
  3. uzturēt skolas.
 
Šos izdevumus polisas pilsoņi uzskatīja gan par pienākumu, gan par godu.
 
Atikas saimniecība
DSC_5612.JPG
 
Atsauce:
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Latvijas vēsture pamatskolai”, Zvaigzne ABC, 2011., 90. - 91.lpp.