Teorija

Svarīgi!
Otra slavenākā grieķu polisa Sparta atradās Peloponēsas pussalas dienvidu daļā Lakonijā – ielejās, kurās bija auglīga zeme un labi apstākļi zemkopībai.
Spartu veidoja trīs iedzīvotāju slāņi:
  1. spartieši (doriešu pēcteči, kas ap 1000. g. p.m.ē. bija iekarojuši Lakonijas teritoriju un pakļāvuši vietējos ahajus),
  2. heloti (zemākais iedzīvotāju slānis Spartā; ahaji, kurus ienācēji dorieši jeb spartieši faktiski bija padarījuši par vergiem),
  3. perioiki (zemkopji un amatnieki, kuri dzīvoja nomaļos ciemos un kuriem nebija pilsoņu tiesības; viņiem vajadzēja karot spartiešu armijā).
 
Kultūrvēsturnieks Andris Rubenis par helotiem (1994)
Heloti bija par vergiem padarīti vietējie iedzīvotāji ahajieši. Helotu bija apmēram 10 reizes vairāk, un viņi neieredzēja spartiešus, kuriem nemitīgi bija jābaidās no helotu sacelšanās iespējām. Spartieši gulēja ar šķēpu rokās; visi dievi pat Afrodīte tika attēlota ar šķēpu. Spartieši varu saglabāja ar nežēlīga terora palīdzību. Spartā veica masveida negaidītas tvarstīšanas akcijas, kurās jaunie spartieši uzbruka helotiem, cenšoties nogalināt jaunākos un spēcīgākos.
DSC_5623.JPG
Spartas dabas skats
 
Spartieši izveidoja lielu karaspēku. Tas bija vajadzīgs, lai turētu paklausībā helotus, kuru skaits vairākkārt pārsniedza pašu spartiešu skaitu.
 
Valsts tika veidota kā militāra nometne, tās iedzīvotāju augstākajam slānim – spartiešiem – bija atļauts nodarboties vienīgi ar karošanu un sevis pilnveidošanu karamākslā.
 
DSC_5621.JPG
Spartiešu karavīrs. Bronzas figūriņa.
 
Spartieši dzīvoja izolēti. Nav saglabājušās nekādas viņu pašu rakstītas ziņas par viņu polisi. Par Spartas vēsturi var spriest no citiem grieķu autoru darbiem. Tāpat kā visā sengrieķu pagātnē, arī Spartā leģendas un mīti savijās ar reāliem notikumiem.
 
Spartieši bija tik ļoti pārliecināti par savu drošību, ka tās netika apjoztas ar mūriem. Kad citi grieķi par to brīnījās, spartieši teica, ka viņu karavīri paši ir pilsētas mūris.
 
Spartieši iemācījās karot slēgtā kaujas ierindā – falangā.
 
Zemi spartieši sadalīja vienādos gabalos. Kā zeme, tā heloti bija valsts īpašums, ko nedrīkstēja ne pirkt, ne pārdot. Visi spartieši bija vienlīdzīgi. Viņiem nebija nekādu iespēju uzkrāt bagātību.
 
Spartieši ticēja, ka valsts kārtību Spartā veidojis likumdevējs Likurgs, kam Delfu orākuls devis padomu, kā veidot valsti.
 
Spartu pārvaldīja vecāko padome jeb gerūsija, kurā ietilpa 2 valdnieki un 28 padomnieki. Par padomnieku varēja kļūt cienījamākie spartieši no 60 gadu vecuma. Tautas sapulcei Spartā nebija lielas varas, to sasauca, lai apstiprinātu gerūsijas lēmumus. Balsošanas rezultātu izšķīra pēc tā, kura puse kliedza skaļāk, tās viedokli atzina par pareizu. Tautas sapulce ievēlēja arī piecus uzraugus jeb eforus, kas sprieda tiesu un uzraudzīja abus Spartas valdniekus.
 
Spartieši pievērsa lielu uzmanību zēnu audzināšanai. Zēnam piedzimstot, tika novērtēts, vai viņš ir vesels un stiprs. Kam bija kāda kaite, tas bija nolemts nāvei – jaundzimušo nometa no klints, jo vārgi bērni šai sabiedrībai nebija vajadzīgi. Kad zēnam palika 7 gadi, viņu atņēma mātei un sāka audzināt par karavīru. Zēni apguva prasmi karot uz izdzīvot smagos apstākļos. Stingrā audzināšana veidoja viņu raksturu. Karošanai bija nepieciešami spēcīgi un bezbailīgi vīri, kuri bez ierunām pilda pavēles.
 
Garas sarunas nebija cieņā. Spartieši izteicās īsi, konkrēti - lakoniski. Gatavoti karam, spartieši bija mazizglītoti, viņus neinteresēja literatūra, māksla un zinātne.
 
20 gadus sasniegušos jauniešus uzskatīja par pilntiesīgiem karavīriem. Taču lielāko sava laika daļu spartieši pavadīja kaujas vienībā, arī maltītes viņi ieturēja kopā kazarmā, kur pie galda pulcējās ap 25 vīru. Parasti ēda cūkgaļu ar putraimiem, etiķi, sāli. Šīs spartiešu galda apvienības sauca par sisitijām.
 
Atsauce:
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Latvijas vēsture pamatskolai”, Zvaigzne ABC, 2011., 92. - 93.lpp.