8. gs. p.m.ē. visās grieķu dzīves jomās sākās straujas pārmaiņas, kas turpinājās līdz 6. gs. p.m.ē. Uzplauka pilsētvalstis, kuras grieķis sauca par polisām.
Polisa - grieķu pilsētvalsts: pilsēta kopā ar apkārtējiem ciemiem un laukiem.
Grieķijas dabas īpatnības noteica daudzu savstarpēji nošķirtu un nelielu polisu izveidošanos. Katra sala bija atsevišķa polisa. Tās veidojās arī kalnu atdalītajos apgabalos. Polisas bija neatkarīgas, patstāvīgas valstis. Visā sengrieķu civilizācijas laikā pastāvēja simtiem polisu, kas bieži karoja savā starpā.
Vienota valsts Senajā Grieķijā neizveidojās.
Polisas iedzīvotājus sauca pēc tās nosaukuma, piemēram, atēnieši, korintieši, milētieši. Spēcīgākās un pēc teritorijas lielākās polisas bija Sparta Peloponēsā un Atēnas Vidusgrieķijā.
Atēnas Senajā Grieķijā
Visu, kas bija saistīts ar polisas pārvaldi, grieķi sauca par politiku. Polisās pārvalde atšķīrās. Polisu attīstības sākumā lielāka vara bija aristokrātijai. Aristokrāti bija turīgākie un ietekmīgākie polisu iedzīvotāji.
Aristokrātija (grieķu val. aristos labākais + kratos – vara) – augstākais sabiedrības slānis, ko veido senu un dižciltīgu dzimtu pārstāvji.
Vēlāk daudzās polisās valsts pārvaldē varēja piedalīties ne tikai bagātie un dižciltīgie, bet arī zemnieki, amatnieki, tirgotāji, zvejnieki un citi nedižciltīgie polisas iedzīvotāji ieguva polisas pilsoņu tiesības un pildīja pienākumus.
Pilsonis – polisā dzimis cilvēks, kuram bija tiesības piedalīties tautas sapulcē, lemt par valsts lietām, vēlēt amatvīrus un pašam tikt ievēlētam.
Sievietēm, ienācējiem un vergiem nebija pilsoņu tiesības. Viņu vidū bija visnotaļ turīgi cilvēki – darbnīcu un kuģu īpašnieki, lieltirgotāji. Polisas pilsoņi savu gribu pauda tautas sapulcē, kur lēma par karu un mieru, pieņēma likumus un vēlēja amatvīrus. Tautas sapulce bija augstākā vara polisā. Visplašākās pilnvaras bija Atēnu tautas sapulcei. Šo polisu uzskata par mūsdienu demokrātijas dzimteni.
Galvenais dzīves centrs pilsētā bija Agora, kur pilsoņi satikās un sarunājās. Šajā laukumā notika tautas sapulces. Vienlaikus agoru izmantoja arī kā tirgus vietu.
Agora - sengrieķu pilsētas centrālais laukums, sapulču, ļaužu pulcēšanās un tirgus vieta.
Agora Atēnās (mūsdienās).
Sabiedrība polisā
Grieķu polisa bija noslēgta sabiedrība, arī citas polisas grieķi nevarēja kļūt par pilsoņiem. Pret ienācējiem no citām zemēm grieķi izturējās neiecietīgi. Visus, kas nerunāja grieķu valodā viņi dēvēja par barbariem, jo citu tautu valoda grieķiem likās kā nesaprotams skaņu jūklis – „bar bar bar”.
Polisu likumi sargāja savus pilsoņus. Ienācēji nevarēja kļūt par pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem.
Polisās pastāvēja verdzība. Sākotnēji grieķi ieguva vergus kā kara laupījumus. Vēlāk arī polisas pilsonis parādu dēļ uz laiku varēja kļūt par vergu. Arī verdzeņu bērni palika nebrīvi un nodzīvoja dzīvi kā vergi. Parasti vergi bija grieķu ģimenes sastāvdaļa, bet nebija līdzvērtīgi pārējiem. Viņi strādāja aristokrātu un bagātāko amatnieku un zemnieku saimniecībās. Vergi veica grūtākos un netīrākos darbus, gatavoja ēst, sargāja māju, audzināja saimnieka bērnus. Viņi nepiedalījās karā. Viņiem nebija tiesību piedalīties tautas sapulcē. Viņi varēja svinēt svētkus. Ja saimnieki nežēlīgi izturējās pret vergiem, viņi varēja sūdzēties tiesā. Par verga nogalināšanu vainīgo sodīja ar izraidīšanu no polisas.
Pilsoņi ar savu polisu lepojās. Viens no viņu galvenajiem mērķiem bija vairot tās slavu, gādāt par drošību un rūpēties par pārticību.
Polisā dzīvojošie grieķi par vērtību uzskatīja:
- vienkāršību,
- disciplīnu,
- saskaņu un likumību.
Grieķi nosodīja pārmērības, alkatību, savtīgumu, iedomību un varaskāri.
Nauda Senajā Grieķijā
Nauda Senajā Grieķijā parādījās ap 7. gs. p.m.ē. Tā nāca no Līdijas Mazāzijā.
- 1 talants = 60 mīnas = 600 drahmas = 36 000 oboli
- 1 mīna = 100 drahmas = 600 oboli
- 1 drahma = 6 oboli
Grieķu monētas
Vēsturnieks Harijs Tumans (2004)
Polisa bija grieķu dzīvesveida un vienlaikus viņu domāšanas pamatā. Polisa bija grieķu kultūras stūrakmens. Valsts senajiem grieķiem nebija atdalīta no viņiem pašiem, līdz ar to viņu valsts uztvere būtiski atšķīrās no mūsējās. Katrs pilsonis bija gan politiķis, gan karavīrs, gan savas ģimenes loceklis. Neviens pilsonis nebija tikai privātpersona, jo pirmām kārtām viņš bija savas polisas pilsonis.