Teorija

Viduslaiki ir Eiropas vēstures periods starp senajiem laikiem un jaunajiem laikiem. Rietumeiropā tos ievadīja Romas impērijas sabrukums un barbaru valstu izveidošanās 5. gadsimtā, bet noslēdza Renesanse 15. gadsimtā. Ziemeļeiropā un Austrumeiropā viduslaiku perioda sākums saistāms ar vikingu laikiem un kristietības ieviešanu.
Viduslaiki aptver samērā ilgstošu Eiropas vēstures posmu - vairāk nekā tūkstoš gadu. Šajā laika posmā Eiropa sasniegusi dažādas, kvalitatīvi atšķirīgas ekonomiskās, sociālās un kultūras attīstības pakāpes.
 
Viduslaikus pieņemts dalīt parasti trijos periodos:
  • Agrīnie viduslaiki (400. g.-700. g.),
  • Vidējie viduslaiki (700. g.-1200. g.),
  • Vēlīnie viduslaiki (1200. g.-1500. g.).
 
Konkrētās šo periodu laika robežas ir nosacītas un dažādos darbos tās var būt arī atšķirīgas.
 
Lielā tautu staigāšana
4. gadsimtā sākusies Lielā tautu staigāšana un Rietumeiropas impērijas sabrukums pilnībā izmainīja Eiropas turpmāko attīstību. Tās vēsturisko virzību ietekmēja  ģermāņu tautas, kuras romieši sauca par barbariem, kā arī slāvi un stepju klejotāji no austrumiem.
Ar Lielo tautu staigāšanu vēsturnieku vidū saprot masveida cilvēku migrāciju Eiropā, kā arī daļēji Āzijā un Ziemeļāfrikā aptuveni starp 300.g un 700.g., kas aptver vēstures laika posmu no Romas impērijas sabrukuma līdz agrīno viduslaiku sākumam.
Lielās tautu staigāšanas iemesli:
  1. Barbaru cilšu sabiedrību attīstība, nostiprinoties cilšu valdnieku varai, karagājieni kļuva par nozīmīgu dzīves sastāvdaļu,
  2. Attīstoties zemkopībai un lopkopībai, pieauga iedzīvotāju skaits, kas radīja nepieciešamību pēc plašākām teritorijām,
  3. Kopš 2. gs. klimats kļuva vēsāks, 5. gs. tas sasniedza maksimumu. Zemes vai nu izžuva vai pārpurvojās, rezultātā klejotāji – lopkopji, kā arī zemnieki bija spiesti meklēt jaunas teritorijas.
 
Dažu gadsimtu gaitā bijušās Romas impērijas rietumu daļā, pēc tam arī Viduseiropā un Austrumeiropā radās jaunas valstis. Līdz 11. gadsimtam bija izveidojušās liela daļa no mūsdienu Eiropas kartē atrodamajām valstīm.
 
DSC_4010.JPG
Eiropa 11. gadsimtā
 
Svarīgi!
7. gs. tradicionālajai Vidusjūras vienotībai pienāca gals.
  
Veidojās 3 lieli teritoriālie kompleksi:
  1. musulmaniskās arābu zemes;
  2. Bizantijas impērija;
  3. Rietumeiropas barbaru karalistes.
  
Musulmaniskās arābu zemes. 7. gs. Arābijas pussalā radās jauna reliģija – islāms. Arābi iekaroja plašas Āzijas un Ziemeļāfrikas teritorijas, kā arī daļu Eiropas – Pireneju pussalu. Senajos kristietības centros tika celtas mošejas un sludināts islāms. Spānija kļuva par kristīgās Rietumeiropas un musulmaniskās arābu kultūras saskarsmes vietu. Arābu zinātnieki glabāja un attīstīja sengrieķu uzkrātās atziņas. 
 
Bizantijas impērija Austrumromā. Bizantijas imperators uzskatīja sevi par vienīgo likumīgo Romas impērijas mantinieku. Bizantijas impērijā, īpaši tās pamatteritorijās Mazāzijā un Grieķijā, turpinājās pilsētu attīstība, saglabājot antīkās tradīcijas. Bizantija bija barjera, kas sargāja Rietumeiropu no islāmu uzbrukumiem. 
 
Rietumeiropas barbaru karalistes. Izglītoto bizantiešu un arābu acīs agro viduslaiku Rietumeiropas valstis bija atpalikušas, bet to iedzīvotāji – primitīvi barbari.
Galvenais, kas vienoja Bizantiju un Rietumeiropu, bija kristīgā ticība.
 
Viduslaiku Eiropa veidojās vairākus gadsimtus, saplūstot 3 elementiem:
  1. barbaru tradīcijām;
  2. antīkā laikmeta sasniegumiem un vērtībām;
  3. kristietībai.
 
Viduslaikos auga un attīstījās pilsētās. Tirdzniecību starp tuvām un tālām zemēm veicināja arī skandināvu kuģotāji un tirgotāji vikingu laikmetā.
 
Kopš 9. gadsimta Ziemeļeiropas katoļu garīdznieku un senkrievu hronikās pieminēta tagadējā Latvijas teritorija un tās iedzīvotāji. Tas liecina par centieniem attīstīt tirdzniecības sakarus un izplatīt kristietību baltu un somugru zemēs.
Svarīgi!
Līdz mūsu ēras pirmā gadu tūkstoša beigām Eiropā bija nostiprinājušies trīs atšķirīgi un savstarpēji konkurējoši spēki – Bizantijas impērija, Rietumu kristīgā civilizācija un islāma pasaule.
  • Bizantieši runāja grieķu valodā, viņi saglabāja daudzas Romas impērijas tradīcijas, kā arī dziļu un spēcīgu kristīgo ticību.
  • Rietumeiropā sājā laikā veidojās barbaru karalistes, kuru izglītotie ļaudis pārņēma romiešu civilizācijas sasniegumus un sazinājās latīņu valodā.
  • Islāma pasaulē ticīgos sauca par musulmaņiem, viņi runāja arābu, kā arī persiešu un turku valodā.
 
Laika gaitā Eiropā pārsvaru guva Rietumu kristīgā civilizācija.
 
Atsauce:
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010.
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai I", Zvaigzne ABC, 1999.g.
http://lv.wikipedia.org/wiki/Liel%C4%81_tautu_staig%C4%81%C5%A1ana
http://lv.wikipedia.org/wiki/Viduslaiki