Teorija

Seno laiku vēstures beigu posmā spēcīgākā valsts Vidusjūras krastos bija Romas impērija.
 
4. gadsimtā Romas impērija sāka strauji zaudēt savu varenību, jo:
  1.  
bija krīze pašā valstī,
  • to apdraudēja kaimiņos dzīvojošās tautas, kuras romieši sauc par barbariem.
  • Barbari - virknē seno civilizāciju pieņemts apzīmējums tautām, kas atradās uz zemāka materiālās civilizētības pakāpes un kultūras līmeņa. Senie grieķi un romieši par barbariem dēvēja tautas, kuras nepiederēja pie antīkās kultūras loka, nepazina urbanizētu civilizāciju.
    Romas varasvīri saprata, ka ilgi vairs nespēs valdīt pār nepārskatāmajām teritorijām. Romas impērija tika sadalīta divās daļās – Rietumromas un Austrumromas impērijā.
    Lielā tautu staigāšana, kas bija sākusies ar huņņu uzbrukumu gotiem un turpinājās līdz 7. gadsimta otrajai pusei, iezīmēja antīkās pasaules beigas un lika pamatus jaunajai viduslaiku Eiropai.
    Huņņi bija klejotāji – lopkopji, kuri nevēlējās iekarot jaunas zemes, bet iegūt bagātīgu laupījumu. Huņņi nežēlīgi postīja, dedzināja un nogalināja. Laikabiedri dēvēja huņņus par „Dieva sodu”.
     
    DSC_4015.JPG
    Huņņu karagājiens
     
    Nenovēršami tuvojās Rietumromas impērijas sabrukums. Ģermāņi, slāvi un citas barbaru tautas devās jaunas dzīvesvietas meklējumos. Pēc Lielās tautu staigāšanas agrākie klejotāji kļuva par vietsēžiem.
    Klejotāji jeb nomadi – tautas, kas galvenokārt nodarbojās ar lopkopību un pastāvīgi maina apmešanos vietu.
    Barbaru tautas apmetās uz dzīvi kādreizējās Rietumromas impērijas zemēs un sāka veidot savas valstis.
     
    Vislielāko barbaru tautu grupu veidoja ģermāņu ciltis.
     
    Jau pirms ienākšanas kādreizējās Rietumromas zemēs ģermāņi daudz ko bija aizguvuši un mācījušies no romiešiem. Ģermāņi iepazina privātīpašumu, daudzi no viņiem karoja romiešu armijās kā  kara algotņi. Izmantojot Romas novājināšanos, ģermāņu ciltis arvien biežāk šķērsoja impērijas robežas un apmetās tur uz dzīvi.
     
    Barbari no civilizācijas neskartajiem mežainajiem un purvainajiem apvidiem devās ceļā vezumos, jāšus un zirgiem vai kājām, ģimenēm parasti bija līdzi tikai nedaudzas mantas.
     
    Jaunajās dzīves vietās barbari ieraudzīja pavisam citu pasauli:
    1. Pilsētās bija krāšņas celtnes, pirtis un teātri, bruģētas ielas un ceļi.
    2. Romas provinču pārvaldīšana bija pārdomāti organizēta, valsts ierēdņi uzturēja kārtību, ievāca nodokļus un iztiesāja strīdus.
    3. Lauku apvidos pastāvēja lielie zemes īpašumi, kas piederēja zemes kungiem.
    4. Laukus apstrādāja vai nu vergi, vai brīvie zemnieki. Romiešu zemnieki zemes apstrādē izmantoja tādus darbarīkus, kādus barbari nekad agrāk nebija redzējuši.
     
    Apmetušies jaunajās dzīvesvietās, barbari centās saglabāt, apgūt un izmantot šos sasniegumus, paši mainījās un piemērojās jaunajai videi.
     
    Romiešu saimniekošanas pamatā bija lauksaimniecība un aktīva tirdzniecība, bet Rietumeiropā viduslaiku sākumā tirdzniecība ilgi nebija attīstīta. Bija izplatīta naturālā saimniecība – tāda saimniekošana, kur visu dzīvei nepieciešamo ražo un gatavo pašu patēriņam, nevis pārdošanai.
    Svarīgi!
    Saimniecības pamats viduslaikos bija zemkopība.
    Arī barbaru valdniekiem bija jāpieņem jaunajās dzīvesvietās pastāvošā kārtība. Lai dzīvotu, veidotu valsti un nostiprinātu savu varu, viņi savienoja barbaru karotāju enerģiju un romiešu likumdošanas un valsts pārvaldes pieredzi. Tā viduslaiku sākumā bijušās Rietumromas impērijas teritorijā izveidojās barbaru karalistes, tomēr tās nebija spēcīgas un ilglaicīgas – šīs barbaru valstis izveidojās un arī izzuda pāris gadsimtu laikā.
     
    Apmēram 2 gadsimtus – 6. un 7. gadsimtā – turpinājās barbaru iekļaušanās un iedzīvošanās bijušajā Rietumromas impērijā. Pamazām šeit sāka veidoties pilnīgi jauna sabiedrība. Par šiem diviem gadsimtiem vēsturē ir ļoti maz ziņu, turklāt saglabājušās tikai romiešu atstātās liecības, jo ģermāņi bija neizglītoti un neprata rakstīt.
     
    Kas šajā laikā notika ar otro Romas impērijas daļu – Austrumromu jeb Bizantiju? Tā turpināja pastāvēt līdz 1453. gadam, kad to iekaroja turki.
     
    Lielā tautu staigāšana un Romas impērijas sabrukums
    • 375. g. – huņņu uzbrukums gotiem – Lielās tautas staigāšanas sākums.
    • 4. – 7. gs. lielā tautu staigāšana.
    • 395. g. – Romas impērijas sadalīšana divās daļās: Austrumromas un Rietumromas impērijā.
    • 4. gs. – 1453. g. Bizantijas impērijas pastāvēšana.
    • 418. g. – vestgoti dienvidrietumu Gallijā izveido pirmo barbaru karalisti.
    • 493. – 555. g. Ostgotu valsts Itālijā.
    • 486. – 751. g. Franku valsts Merovingu dinastijas posms.
    • 5. – 8. gs. – barbaru karalistu pastāvēšanas laiks.
    • 476. g. – tiek gāzts pēdējais imperators Romuls Augustuls, beidz pastāvēt Rietumromas impērija.
    • 6. gs. – mūks Dionīsijs Mazais aprēķina Jēzus Kristus dzimšanas gadu, ar kuru kristiešu zemēs sāk laika skaitīšanu (m.ē. jeb A.D. – pēc Kristus dzimšanas).
     
    Atsauce:
    S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010.
    G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai I", Zvaigzne ABC, 1999.g.