Teorija

Kārļa Lielā impērija 9. gadsimtā bija Vācijas, Francijas un Itālijas valstu veidošanās pirmsākums.
Svarīgi!
10. gadsimts uzskatāms par laiku, kad aizsākusies vēl vairāku citu mūsdienu Eiropas valstu veidošanās.
Lielmorāvija
Pirmā lielā valsts Viduseiropā bija Lielmorāvija, kas 9. gadsimta pirmajā pusē aptvēra ievērojamu daļu vēlākās Čehijas un Slovākijas. Valsti izveidoja rietumslāvi. Tās valdnieks (kņazs) Rostislavs nolēma pieņemt kristīgo ticību, taču baidījās, ja piesaistīs garīdzniekus no Rietumiem, varētu nonākt pārāk lielā Franku impērijas atkarībā. Viņš nolēma sadarboties ar Bizantiju. No turienes ieradās sludinātāji brāļi Kirils un Metodijs. Lai atvieglotu ticīgo iepazīšanos ar Svētajiem Rakstiem, Kirils izveidoja slāvu alfabētu, bet Metodijs pārtulkoja Bībeli no grieķu senslāvu valodā. Vēlāk Lielmorāvijas valdnieki tomēr izlēma sadarboties ar Romas baznīcu.
Šī valsts nebija stabila, un 10. gadsimtā ungāru iebrukumu un iekšējo nesaskaņu dēļ Lielmorāvija beidza pastāvēt.
 
Čehu valsts
Pēc Lielmorāvijas valsts bojāejas daļa tās teritorijā dzīvojošo slāvu pakļāvās čehu ciltij.
 
Čehu valsts pamatlicējs 9. gs. otrajā pusē kņazs Borživojs bija cieši saistīts ar Lielmorāviju. Saskaņā ar leģendu viņu kristīja misionārs Metodijs. Par Čehijas galvaspilsētu kļuva Prāga.
 
Čehu valsts pirmais ievērojamākais valdnieks bija Vāclavs, kurš Prāgā sāka celt Svētā Vita katedrāli, kas kļuva par valsts galveno baznīcu.
 
dadasad.jpg
Svētā Vita katedrāle
 
10. gs. otrajā pusē Čehijā ieradās vācu garīdznieki, rezultātā pavisam izzuda no Bizantijas ienākušās grieķu kristietības rituāli.
 
Polija
Poļu valsti 10. gadsimta otrajā pusē izveidoja kņazs Meško I. Valdošā kņazu dinastija bija cēlusies no rietumslāvu poļanu cilts, tāpēc jaunā valsts ieguva nosaukumu Polonia – Polija. Sākotnēji valsts centrs bija Gņezno. Meško I pieņēma katolismu kā valsts oficiālo reliģiju.

Vislielāko uzplaukumu Polija piedzīvoja Meško I dēla Boļeslava I Drošsirdīgā laikā. Viņš vēlējās panākt Polijas patstāvību, lai tā kļūtu par vadošo spēku Viduseiropā. Viņš uzsāka sadarbību ar Svētās Romas impērijas ķeizaru Otonu III, kura nāve Boļeslavam bija trieciens.

Boļeslavs bija varenas valsts valdnieks, kurš uz laiku bija pat sagrābis Senās Krievzemes galvaspilsētu Kijevu. 1205. g., dažus mēnešus pirms savas nāves, viņš tika kronēts par Polijas karali. Polija kļuva par pilntiesīgu Eiropas monarhiju.

Boļeslava valdīšanas laiks bija Polijas zelta laikmets. Pēc viņa nāves valsts zaudēja vadošo stāvokli Viduseiropā.
 
DSC_4037.JPG
Jaunas valstis Eiropā ap 1000. gadu
 
Ungāru valsts
Vienlaikus ar poļu valsti veidojās ungāru valsts. Ungāri jeb maģāri bija klejotāji, viņu dzimtene bija uz dienvidiem no Urālu kalniem – stepēs.
 
Ungāru valoda pieder pie somugru valodas grupas. Ungāri iebruka Eiropā un apmetās uz dzīvi Donavas upes vidustecē Pannonijas līdzenumā. 10. gadsimtā ungāri pamatīgi lika trūkties saviem jaunajiem kaimiņiem – maģāru jātnieku pulki vismaz 50 reizes iebruka Franku valsts dienvidaustrumu pierobežā, Lielmorāvijā, Ziemeļitālijā un pat Bizantijas impērijā, iedvešot tur dzīvojošām tautām bailes. Taču 955. gadā kaujā pie Lehas upes netālu no Augsburgas karaļa Otona I vadītie vācu karapulki viņus sakāva.

Laika gaitā ungāri pamazām:
  1. pārgāja uz vietsēdību,
  2. kļuva par zemkopjiem,
  3. pārtrauca karot,
  4. pievērsās kristīgajai ticībai,
  5. pakāpeniski pārņēma Rietumu kultūru.
Svarīgi!
Poļu, čehu un ungāru valstīm bija saspringtas attiecības ar spēcīgo kaimiņu rietumos – Svēto Romas impēriju. Gan Čehija, gan Polija, gan Ungārija tika pakļautas Romas baznīcai. Šajās valstīs kā baznīcas un izglītotu ļaužu valoda tika pieņemta latīņu valoda.
Franku impērija
843. gadā Verdenā Kārļa Lielā 3 mazdēli sadalīja Franku impēriju 3 daļās:
  1. Ludvigs dabūja austrumfranku zemes,
  2. Kārlis – rietumfranku zemes,
  3. Lotārs – vidusdaļu.
 
Rietumfranku un Austrumfranku valstis atsvešinājās. To iedzīvotāji lietoja dažādas valodas – senfranču un senvācu.
Austrumfranku karalistes spēcīgākā hercogiste bija Saksija.
 
Kopš 919. gada no Saksijas hercogiem izraudzījās Austrumfranku valsts, vēlāk arī Vācijas valdniekus. Pirmais Austrumfranku karalistes valdnieks bija Heinrihs I, viņa dēls Otons I kļuva par varenāko Vācijas valdnieku 10. gadsimtā.
 
 962. gadā Romas pāvests kronēja Otonu I par imperatoru. Tādējādi tika uzsvērta pēctecība ar Senās Romas imperatoriem un Kārli Lielo. Otona valsti sāka dēvēt par Svēto Romas impēriju, tajā ietilpa Vācijas un Itālijas zemes.
 
sfsdfd.jpg
Otons I
 
Atsauce:
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010.
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai I", Zvaigzne ABC, 1999.g.
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai I", Zvaigzne ABC, 2000.
http://lh5.ggpht.com/tttalyc/R96LBnco11I/AAAAAAAAA7c/VTGdjTSsCiY/s800/e_catre_zechvita.jpg
Atsauce:
http://www.badenhausen.net/badenhsn/otto1_1.jpg