Teorija

Rolands bija leģendārs franku karavadonis karolingu dinastijas karaļa Kārļa Lielā laikā.
Kad 772. gadā franku valdnieks uzsāka vairāk nekā 30 gadu ilgo karu pret sakšiem, savu pulku vadību viņš uzticēja brāļadēlam grāfam Rolandam. Leģenda vēsta, ka iekarotajās un Franku valstij pievienotajās zemēs pēc Rolanda pavēles tika celtas skolas un baznīcas. Viņš izdeva stingrus un taisnīgus likumus. Pēc Rolanda nāves Kārlis Lielais lika turēt svētu varoņa piemiņu.
 
Laika gaitā Rolands kļuva par kristiešu bruņinieka ideālu, viņš tika attēlots kā neparasti spēcīgs un drosmīgs bruņinieks. Jau 14. gadsimtā Ziemeļvācijas pilsētās tika uzstādītas Rolanda statujas. Tā kā Rolands tika uzskatīts par taisnīgu soģi un apsūdzēto aizstāvi, šīs statujas parasti novietoja tirgus laukumā, pretī rātsnamam vai ģildei.
  
Vēlāk leģendārais Rolands kļuva par viduslaiku pilsētu brīvības simbolu, jo daudzas no tām savas privilēģijas bija ieguvušas Kārļa Lielā laikā, kas tika idealizēts un nosaukts par zelta laikmetu.
 
Rolanda dziesma
„Rolanda dziesma” ir 12. gadsimtā Francijā pierakstīta viduslaiku bruņinieku poēma, kuras autors nav zināms.
Varoņpoēma vēsta par Rolanda vīrišķību, uzticību valdniekam un draudzību ar ieroču biedriem, tajā aprakstīta bruņinieka Rolanda kā kristietības aizstāvja varonīgā bojāeja. Rolands apdziedāts kā ideāls bruņinieks.
 
Poēmas pamatā ir kāds patiess notikums – Kārļa Lielā karaspēka atgriešanās no Spānijas 778. gadā. Ronsevalas aizā Pireneju kalnos frankiem uzbruka baski, kurus vilināja bagātais kara laupījums. Nevienlīdzīgā cīņā Rolanda komandētā vienība, kura virzījās aiz Kārļa Lielā karaspēka galvenajiem spēkiem, tika iznīcināta, krita arī pats Rolands.
 
Taču varoņpoēmā vēsturiskā īstenība savijas ar izdomu, šī hronikā pieminētā epizode iegūst daudz spilgtākas iezīmes un simbolisku nozīmi. Kristīto basku vietā kā nodevīgie uzbrucēji tiek attēloti saracēņi (senas Arābijas klejotājciltis; viduslaikos Rietumu autori tā sauca visus Tuvo Austrumu arābus un musulmaņus), kurus sakūdījuši Rolanda nelabvēļi. Pamanīdami ienaidnieku un redzēdami tā lielo pārspēku, Rolanda cīņu biedri mudina viņu pūst kara tauri, ko sauc par olifantu, lai aicinātu franku galvenos spēkus atgriezties, taču nodevēji pierunā drošsirdīgo bruņinieku mesties nevienlīdzīgā kaujā, negaidot papildspēkus. Kad karalis beidzot atsteidzas palīgā, ir jau par vēlu – Rolands ar saviem biedriem ir kritis. Varoņpoēma beidzas ar taisnīgu atmaksu – saracēņi tiek sakauti, nodevējs Ganelons tiek tiesāts un sodīts ar nāvi – ar četriem zirgiem sarauts gabalos.
 
Taisnība uzvarējusi, bet Kārli Lielo gaida jaunas cīņas ar neticīgajiem.
 
DSC_4073.JPG
Rolands. Vitrāža Šartras katedrālē Francijā  (13.gs.)
 
Mākslas vēsturnieks Ojārs Spārītis par Rolanda statuju Rīgā (2001)
 
Rīgas vēsturē Rolanda statuja pieminēta 15. gs. pirmajā pusē, kad kokgriezējam Jākobam 1474. gadā Rīgas rāte liek izgatavot jaunu skulptūru agrākās vietā. 1894. gadā Rātslaukumā izurbtās artēziskās akas rotāšanai Rīgas pilsoņi nolēma pasūtīt Rolanda skulptūru. To projektēja arhitekts Vilhelms Neimans, bet pašu figūru Silēzijas smilšakmenī kala Rīgā ieceļojušais tēlnieks Augusts Folcs. 6,3 metrus augsto pieminekli atklāja 1896. gada 11. decembrī. Pret Rātsnamu pavērstā Rolanda statuja bija veidota tradicionāli – labajā rokā viņš turēja paceltu zobenu, kreiso atbalstīja uz vairogu ar Rīgas ģerboni.
 
Otro pasaules karu piemineklis pārdzīvoja neskarts, taču padomju laika varas iestādes jau 1945. gadā lika skulptūru nogāzt un iznīcināt tās postamentu. Kritienā bojātā Rolanda skulptūra tagad apskatāma Sv. Pētera baznīcā. Iesvētot atjaunoto Melngalvju namu un Rātslaukumu, 1999. gada 9. decembrī uz jauna postamentu kā vēsturisku liecību uzstādīja cietušo Rolanda skulptūru.
 
2000. gada maijā uz postamenta tika novietota A. Folca kaltās Rolanda skulptūras kopija smilšakmenī. Trīs metrus augstās skulptūras kopijas autors ir tēlnieks Edvīns Krūmiņš.
 
DSC_4074.JPG
Artēziskā aka ar Rolanda statuju
  
DSC_4075.JPG
Atjaunotā Rolanda statuja Rīgā
 
Atsauce:
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010.
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai I", Zvaigzne ABC, 1999.g.
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai I", Zvaigzne ABC, 2000.
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010., 32. - 33.lpp.