Vienlaikus ar Satversmes izstrādāšanu (1920. - 1922. g.) tika izdiskutēts jautājums par valsts simboliku un pieņemti attiecīgie likumi: par valsts himnu, valsts karogu; valsts ģerboni.
Latvijas Republikas himna
Svarīgi!
Latvijas Republikas himnas "Dievs, svētī Latviju!" autors ir Kārlis Baumanis. Šo dziesmu - lūgšanu viņš sacerēja 1873. g. Pirmajiem Vispārējiem dziedāšanas svētkiem.
Tās pirmais izpildījums - Dziedāšanas svētku atklāšanas pasākumā Rīgas Latviešu biedrības namā, izpildīja Baltijas skolotāju semināra vīru koris.
Par spīti tam, ka Krievijas impērijas valdība šo dziesmu aizliedza, to zināja un dziedāja visos Latvijas novados. Oficiālais dziesmas nosaukums bija nomainīts uz "Dievs, svētī Baltiju".
1918. gada 18. novembrī Latvijas Republikas pasludināšanas svinīgajā aktā šo dziesmu - lūgšanu atskaņoja vairākkārt.
Oficiāli par valsts himnu "Dievs svētī Latviju!" apstiprināja 1920. gadā.
Latvijas valsts himna
Dievs, svētī Latviju,
Mūs' dārgo tēviju,
Svētī jel Latviju,
Ak, svētī jel to.
Kur latvju meitas zied,
Kur latvju dēli dzied,
Laid mums tur laimē diet,
Mūs Latvijā.
Mūs' dārgo tēviju,
Svētī jel Latviju,
Ak, svētī jel to.
Kur latvju meitas zied,
Kur latvju dēli dzied,
Laid mums tur laimē diet,
Mūs Latvijā.
Attēlā: Latvijas valsts himnas autors Kārlis Baumanis
Pēc Latvijas okupācijas (1940. gadā) himna tika aizliegta, to aizstāja LPSR himna.
1990. gada 15. februārī ar Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmumu "Dievs, svētī Latviju!" tika atkal atzīta par Latvijas Republikas himnu.
Latvijas Republikas karogs
Karoga vēsture ir ļoti sena un attiecināma uz Senlatvijas laiku.
Atskaņu hronikā (jeb Rīmju hronikā) vēstīts, ka 1280. gadā kāda Cēsu zemessargu - letu (latgaļu) vienība devusies uz zemgaļu apdraudēto Rīgu. Šīs vienības karogs bija sarkans ar baltu svītru:
"No Cēsīm Rīgā atnācis
bij brālis kāds un atvedis
simts zemessargu sevim līdz,
lai zemgaļus tie sakaut līdz.
To dzirdējuši nāca nu
ar karogu tie sarkanu,
kam vidū balta josla bija.
To pirmo reizi ieraudzīja
pie Cēsīm, tur tas zināms nācis
un letu zemē plīvot sācis..."
19. gs. jaunlatvieši ievēroja šo hronikas tekstu un sāka izmantot sarkanbaltsarkanās krāsas. Tās pakāpeniski kļuva par Latvijas nacionālajām krāsām.
Viens no nozīmīgākajiem sarkanbaltsarkano krāsu lietošanas gadījumiem saistās ar LR proklamēšanas aktu 1918. gada 18. novembrī 2. Rīgas pilsētas teātra (tagad - Latvijas Nacionālais teātris) ēkā.
Balstoties uz vēsturiskajām liecībām, 1917. gadā Latvijas valsts karoga pašreizējo dizainu izstrādājis mākslinieks Ansis Cīrulis.
Svarīgi!
Latvijas valsts karogs apstiprināts ar īpašu Satversmes sapulces lēmumu, kas pieņemts 1921. gada 15. jūnijā.
1921. gada 15. jūnijā Satversmes sapulcē pieņemtais likums par Latvijas Republikas karogu noteica krāsu proporcijas, bet nenorādīja krāsu toņus, kā arī karoga izmērus. Tas tika pieņemts vēlākajos likumos.
Attēlā: Latvijas Republikas karogs
LR karogs uzskatāms par vienu no senākajiem mūsdienās izmantotajiem karogiem pasaulē. (Kaut arī 13.gs. sarakstītā Atskaņu hronika nevēsta ne par karoga krāsu proporcijām, ne sarkanās krāsas toni, ne svītru novietojumu.)
Latvijas valsts karogs ir sarkans ar baltu svītru. Sarkanbaltsarkano svītru attiecība ir 2:1:2.
Karoga garuma un platuma attiecība ir 2:1.
Karoga sarkanā krāsa ir īpašā tumši sarkanā tonī (karmīnkrāsa), ko pasaulē mēdz dēvēt arī par "latviešu sarkano".
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā par Latvijas Republikas karoga izmantošanu vai glabāšanu draudēja kriminālatbildība.
No jauna karogs atklātībā parādījās 80. gadu otrajā pusē, kad tas tika plaši lietots Atmodas laikā. Valsts karoga statusā tas tika atjaunots 1990. gada 27. februārī.
Latvijas Republikas ģerbonis
Ģerboņa jautājums bija sarežģītāks, jo nebija tradicionālu latviešus vienojošu simbolu, tāpēc Satversmes sapulce uzaicināja grafiķi R. Zariņu, kurš, balstoties uz ieteikumiem, Latvijas teritorijā pastāvējušo vēsturisko novadu heraldiku un heraldikas likumiem, izstrādāja ģerboņa metus, kas tika apstiprināti.
Svarīgi!
Latvijas valsts ģerbonis tika apstiprināts Satversmes sapulcē 1921. gadā 15. jūnijā.
Attēlā: Lielais Latvijas Republikas ģerbonis
Katrai ģerboņa daļai ir sava nozīme:
- vairoga augšdaļā attēlotā zelta saule zilā laukā ir brīvības saule. Tā bija attēlota arī latviešu strēlnieku krūšu nozīmēs un pulku karogos.
- Lauva bija Kurzemes un Zemgales hercogistes simbols, tādējādi ģerbonī tā simbolizē šos novadus. Heraldikā lauva tradicionāli simbolizē spēku, modrību un drosmi.
- Sudraba grifs bija kādreizējās Pārdaugavas hercogistes ģerbonī, tādēļ LR ģerbonī tas simbolizē Vidzemi un Latgali, kuras bija šīs hercogistes sastāvdaļas. Heraldikā grifs ir teiksmains zvērs ar lauvas ķermeni un ērgļa galvu – bagātību sargātājs. Kristietībā - arī Kristus simbols.
- Trīs piecstaru zelta zvaigznes uz ģerboņa vairoga simbolizē vēsturiski pastāvējušos novadus - Vidzemi, Latgali un Kurzemi.
- Ozola zarus apvij lenta valsts karoga krāsās.
Apritē valsts ģerbonis ienāca ar 1921. gada 19. augustu.
Bija paredzēti divi valsts ģerboņa varianti - lielais un mazais, bet praksē vairāk tika lietots trešais - t.s. papildinātais mazais ģerbonis, kurš sākotnēji likumā par ģerboni nebija paredzēts.
Pēdējo reizi oficiāli Latvijas Republikas ģerbonis bija iespiests "Valdības Vēstneša" galvenē 1940. gada 5. augusta numurā. Padomju okupācijas laikā tas bija aizliegts.
Attēlā: Latvijas Republikas papildinātais mazais ģerbonis.
Latvijas ģerboni atjaunoja 1990. gada 15. februārī ar LPSR Augstākās Padomes lēmumu.
Pēdējā saite sniedz iespēju noskatīties filmu par Latvijas simbolu atjaunošanu.