Teorija

Latvijas Republikas Satversmes pieņemšana
Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā ir saglabāts iepriekš (1920.-1922. g.) rakstītais Satversmes teksts. Kopš tā laika Satversme ir arī vairākkārt grozīta – kopumā 12 reizes, mainot pantu formulējumu, iekļaujot jaunus pantus un pat veselu nodaļu – 8. nodaļu (1998. g.), pievienojot Preambulu (Satversmes ievaddaļu - 2014. g.), bet nemainīgs palicis tās sākotnējais uzstādījums: Latvijas Republika ir neatkarīga demokrātiska valsts; suverēnā vara Latvijas Republikā pieder tautai.
 
atceres-pasakums-lozmetejkalns-maza 1. maijs jaunsargi.jpg
Attēlā: Jaunsargu piemiņas pasākums 1. maijā - Satversmes sapulces sanākšanas dienā. 2013. gads - Latvijai - 95 gadi.
Svarīgi!
Galvenais Satversmes sapulces uzdevums bija izstrādāt demokrātiskas valsts pamatlikumu - Satversmi. Tajā bija skaidri jānosaka valsts iekārta, likumdošanas, izpildvaras un tiesu varas funkcijas.
 
Satversmes principu iestrādes
Izstrādājot Satversmi, tika izpētīta citu valstu pieredze, piemēram, ASV, Veimāras republikas (Vācijas), Francijas, Lietuvas u.c. Precīzi pārņemt kopumā nevienu konstitūciju nebija iespējams, jo katra politiskā grupa Satversmes sapulcē cīnījās par savu pārliecību.
 
Jau 1918. gada 18. novembrī Latvijas Tautas padome bija pieņēmusi Politisko platformu - Latvijas konstitūcijas pirmo uzmetumu, kas noteica topošās neatkarīgās Latvijas galvenos principus:
  • demokrātiska republika, kur augstākā vara pieder tautai;
  • etniski toleranta valsts, kuru veido visu pilsoņu kopums - minoritāšu tiesībām jābūt pilnīgi aizsargātām;
  • privātā īpašuma neaizskaramība - liberāla demokrātija var pastāvēt,  tikai  balstoties stabilā un attīstītā kapitālistiskā saimniecībā. 
 
Par šiem jautājumiem diskusiju nebija, izņemot pēdējo jautājumu - Satversmes sapulce bija spiesta lemt par muižnieku zemju atsavināšanu Latvijas valsts un sabiedrības augstāko interešu vārdā.
 
Valsts prezidenta institūcijas jautājums
Visplašākie strīdi bija par Valsts prezidenta un tautas referenduma jautājumiem.
  • Viena daļa Satversmes sapulces locekļi (īpaši sociāldemokrāti) uzskatīja, ka Valsts prezidenta institūts vispār nav vajadzīgs. Viņi vēlējās apvienot parlamenta priekšsēdētāja un prezidenta funkcijas (kā tas bija Satversmes sapulces laikā), un arguments bija J.Čakstes izcili veiktie prezidenta pienākumi. Turklāt saglabājās bailes no carisma Krievijas pieredzes, augošās aizdomas pret K.Ulmani - viņa tiekšanās pēc varas.
  • Savukārt pilsoniskās partijas, t.sk., K.Ulmanis, vēlējās visas tautas ievēlētu Valsts prezidentu, kuram būtu plašas pilnvaras un stipra vara (pamatojoties uz ASV konstitūciju).
Rezultātā tika panākta vienošanās, ka prezidentu aizklāti ievēlēs Saeima uz 3 gadiem - prezidentu ievēl ar vismaz 51 deputāta balsu vairākumu. Prezidents nedrīkst būt jaunāks par 40 gadiem. Saeima to varēs arī atsaukt. Prezidenta funkcijas būs stipri ierobežotas, lai arī ne gluži dekoratīvas.
  
Valsts prezidents reprezentē valsti starptautiskajās attiecībās, ieceļ sūtņus un ir augstākais armijas virspavēlnieks. Valdības un parlamenta – Saeimas darbā viņa ietekme ir maza. Prezidents var atlaist Saeimu, bet tam nepieciešams tautas atbalsts, ja tāds neseko, atkāpjas prezidents.
 
Likumkrajums1-1922-3710-1-219 satversme grāmata.jpg
Attēlā: 1922. gadā pieņemto likumu, vispirms - Satversmes, krājums.  
Svarīgi!
Kopumā Latvijas Republikas Satversme (Konstitūcija) tika pieņemta 1922. gada 15. februārī.
Pilsoņu pamattiesību jautājums
Satversmes 2. daļa - par pilsoņu pamattiesībām bija otrs jautājums, kurš izraisīja politiskās cīņas. Sociāldemokrāti vēlējās demokrātiskās cilvēka tiesības ierakstīt valsts pamatlikumā, piemēram, tiesības uz ekonomiskiem un politiskiem streikiem; aizliegt ordeņus; bija paredzēts atcelt nāvessodu; bija plānots ieviest latviešu valodu kā valsts valodu; utt.. Pilsoniskajās partijās daudzi jautājumi izraisīja drudžainu pretestību.
 
Satversmes 2. daļa tā arī netika pieņemta. Tā nav pieņemta arī atjaunotās Latvijas republikas Konstitūcijā.

Satversme pieļāva tautas nobalsošanu (referendumu) par atsevišķiem likumiem, bet tam nebija praktisku rezultātu, jo praksē ne reizi nepiedalījās vairāk par 50% pilsoņu, kā bija noteikts likumā.
 
Neilgi pēc Satversmes pieņemšanas tika pieņemts arī jauns Vēlēšanu likums. Saskaņā ar to, Saeima tiek ievēlēta uz trīs gadiem. Bet netika ieviestas procentu barjeras pārstāvniecībai Saeimā - tas ļāva vairoties sīkpartijām, kavēja operatīvu Saeimas darbu. 
 
Latvijas Satversme pieder pie tā sauktajām stingrajām konstitūcijām - to var mainīt tikai ar parlamenta divu trešdaļu deputātu vairākuma gribu. Tas nepieļauj biežas un pārejošas apstākļu diktētas izmaiņas. Konstitūcijai ir jārada stabilitātes un drošības izjūta tautā.
 
Atsauce:
Vēsture pamatskolai. Jaunākie laiki./  Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c.. - Rīga: Zvaigzne ABC, 2001.
Vēsture pamatskolai. Latvija 20.gadsimtā./ Jura Goldmaņa red. - Rīga: Zvaigzne ABC, 2006., 175 lpp.
Latvijas vēsture 20.gadsimts./ Daina Bleiere, Igvars Butulis, Inesis Feldmanis u.c. - Rīga: Jumava, 2005., 443 lpp.
http://www.arhivi.lv/sitedata/LVVA/DigIzstBagatibas/Velesanas/Likumkrajums1-1922-3710-1-219.jpg
http://www.jaunsargi.lv/images/site/pages/atceres-pasakums-lozmetejkalns-maza.jpg