Teorija

Postījumi Pirmajā pasaules karā
Īpaši smagi Pirmā pasaules kara laikā bija cietusi Latvijas lauksaimniecība, - 1914. - 1918. gadā pāri Latvijas teritorijai bija virzījusies Austrumu fronte, Brīvības cīņu laikā (1918. - 1920.) postījumi turpinājās.
 
fronte 1914 - 1918.jpg
Attēlā: Austrumu frontes pārvietošanās (sarkanās līnijas) 1914. - 1918. gadā, t.sk., Latvijas teritorijā.
 
Sevišķi izpostīta zeme bija tajos pagastos, kur aptuveni divus gadus - gar Daugavas abiem krastiem, - atradās frontes līnija un notika bruņotas sadursmes. Dzeloņdrātis un kara tranšejas, kā arī nesprāgušie lādiņi apgrūtināja zemes iekopšanu pēc kara - 1920. gadā komisija konstatēja, ka šādas problēmas ir 55% pagastu, nopostītas bija 11% jeb 80 000 lauku sētu, mājlopi bija izkauti vai atņemti karojošo armiju vajadzībām.
 
kara postījumi fronte.jpg
Attēlā: Ierakumi frontes līnijā.
 
Zemes īpašnieki Latvijā līdz Agrārajai reformai
Viens no Satversmes sapulces svarīgākajiem jautājumiem bija agrārā reforma. Laukos dzīvoja  vairāk nekā trīs ceturtdaļas Latvijas iedzīvotāju.
  
Līdz Pirmajam pasaules karam apmēram 60% no visām zemes platībām Latvijā veidoja muižu saimniecības. Tās piederēja galvenokārt Baltijas vāciešiem, Latgalē - poļu dzimtām. Ap 1300 vācbaltiešu muižu bija lielākas par 2000 hektāriem, bija dažas dzimtas, kurām piederēja vairākas muižas ar simtu tūkstošu hektāru kopplatību.
 
Latviešu izcelsmes zemnieki - vecsaimnieki  līdz Pirmajam pasaules karam bija izpirkuši no muižniekiem ap 39% Latvijas zemes.
 
Lielākā daļa lauku iedzīvotāju bija bezzemnieki, kas pelnīja iztiku kā algots darbaspēks muižu vai latviešu zemnieku saimniecībās. Šo cilvēku nākotnes sapņi saistījās ar savu zemi un savu saimniecību, kas tika  vērtētas kā brīvības un neatkarības nodrošinājums.
 
Daudzi vēsturnieki atzinuši, ka, nerisinot agrāro jautājumu, būtu apdraudēta neatkarīgas Latvijas valsts pastāvēšana, jo visa Latvijas sabiedrība gaidīja, kā tiks atrisināts "vēsturiskās netaisnības" jautājums - vai latvieši beidzot būs saimnieki savā zemē.
Tāpēc jau 1920. gadā Satversmes sapulce izveidoja Agrāro komisiju (36 deputāti no dažādām partijām), līdz  rudenim bija jāizstrādā Likums par agrāro reformu.
 
Visā sabiedrībā, ne tikai komisijā un sapulcē, risinājās debates par šādiem jautājumiem:
  • zemi piešķirt īpašumā vai lietošanā;
  • zemi piešķirt par velti vai par samaksu;
  • zemi, kas pieder muižniekiem, atsavināt par samaksu vai bez tās;
  • cik daudz zemes un vai vispār kaut ko atstāt muižniekiem.
Lauku iedzīvotāji bija apņēmības pilni sakopt zemi, būvēt un atjaunot nopostītās ēkas - celt jaunu dzīvi, lai kādas pūles tas arī prasītu.
 
jaunsaimnieki pie zemnīcas Ludzas apriņķī.jpg
Attēlā: Jaunsaimnieki pie zemnīcas Ludzas apriņķī (20. gs. 20. gadi).
Šādās un arī sliktākās zemnīcās bija spiesti kādu  laiku mitināties daudzi zemnieki, kamēr bija iespēja uzbūvēt kaut cik kārtīgu dzīvojamo māju un saimniecības  ēkas.
Lēmumi par zemi Latvijā
Agrāro reformu uzsāka 1920. gada rudenī.
Reformas gaitā muižu zemes, baznīcu zemes un dižciltīgo korporāciju zemes bez atlīdzības ieskaitīja Valsts  zemes fondā (ekspropriēja) un piešķīra īpašumā tiem, kuri to prasīja.
 
Pret šādu agrāro reformu protestēja muižnieki, bet viņu prasības Tautu Savienība noraidīja.
Turpretī Latgalē poļu muižniekiem Latvijas valdība izmaksāja kā kompensāciju 5 miljonus latu.
 
Muižnieki, kuri kara un Brīvības cīņu laikā nebija karojuši pret neatkarīgo Latvijas valsti, varēja paturēt 50  hektārus zemes, ieskaitot muižu parkus.
Svarīgi!
Zemei tika noteikta cena: 10 - 20 Ls par 1 hektāru atkarībā no zemes ienesīguma. Jo auglīgāka zeme, jo dārgāka.
Pusi no cenas par zemi bija jāmaksā Brīvības cīņu dalībniekiem. Kara invalīdi zemi saņēma bez maksas.
 
Ar likumu tika noteikts, ka jaunsaimniecības, kuras radās agrārās reformas rezultātā, nedrīkst pārsniegt 22  hektāru lielumu. Politika bija vērsta uz to, lai zemi varētu apstrādāt viena ģimene. Latgalē bija mazākas  apstrādājamās zemes platības, vairāk cilvēku, un piešķiramās zemes platības tika samazinātas.
 
Pirmos piecus gadus jaunsaimniecības bija atbrīvotas no nodokļiem. Zemnieki varēja naudu par ļoti zemiem procentiem aizņemties no valsts.
 
Likums noteica, ka turpmāk "vienās rokās" apvienojamā zeme nedrīkst pārsniegt 50 hektārus.
Agrārās reformas pozitīvās sekas.
  • Jaunsaimnieki sāka tīrumu iekopšanu, purvu nosusināšanu, un dažu gadu laikā spēja apgādāt ar pārtiku gan sevi, gan saražot tirgum.
  • Latvijā attīstījās graudkopība, lopkopība, piensaimniecība, kā arī darbietilpīgā, bet Eiropā ļoti pieprasīto linu audzēšana.
  • Laukos cēla pienotavas, veidoja piensaimnieku sabiedrības - nozīmīgas bija cūkgaļas (bekona), sviesta piegādes gan vietējam tirgum, gan eksports.
  • Tika būvētas dzīvojamās un saimniecības ēkas. Daudzu ģimeņu turība auga. Laukos radās iespēja iegādāties un izmantot dažādu tehniku - gan lauku darbiem (sējmašīnas, kuļmašīnas, traktorus u.c.), gan saimniecības darbiem. 
 
zemnieks ar traktoru 1924.jpg
Attēlā: Baldones pagasta jaunsaimnieks ar traktoru. 1924. gads.
 
Agrārās reformas negatīvās sekas.
  • Tā kā visi Latvijas pilsoņi varēja iegūt zemi, tad pieauga lauku iedzīvotāju skaits - laukos dzīvoja ap 76% no  visiem iedzīvotājiem. Agrārā reforma mainīja sociālo struktūru - samazinājās pilsētu iedzīvotāju skaits.
  • Tā kā zemi ieguva praktiski visi, kas vēlējās, tad laukos sāka trūkt darbaspēka - ne visi tikai ar ģimenes  spēkiem spēja apstrādāt zemi. Laukstrādniekus nācās meklēt Latgalē, pēc tam - Lietuvā un Polijā.
  • Realizējot reformu, nereti notika spekulācijas ar zemi, korupcija - liels skaits jaunsaimniecību ieguva sliktas  kvalitātes zemi, kas nenesa peļņu.
  • Daudzās saimniecībās nepietika līdzekļu saimniekošanas attīstībai vai prasmes saimniekot - tās bankrotēja. Daudzi nespēja atmaksāt no valsts saņemtos aizdevumus un arī izputēja.
  • Mazajās saimniecībās visu veica ar roku darbu - mašīnas nebija izdevīgas.
Kopumā:
  • Nelielās zemnieku saimniecības, kuras izveidoja agrārās reformas gaitā, bija konkurēt  nespējīgas   starptautiskajos tirgos, un bija tikai loģiski, ka tās bankrotēja. Situāciju saasināja pasaules  ekonomiskā krīze.
  • Lauksaimniecība daudziem bija dzīvesveids (neinteresēja gūt peļņu no saimniecībām), nevis  ražošana. Tas nebija labvēlīgs pamats saimniecību izaugsmei.
Atsauce:
Vēsture pamatskolai. Latvija 20.gadsimtā./ Jura Goldmaņa red. - Rīga: Zvaigzne ABC, 2006., 175 lpp.
Latvijas vēsture 20.gadsimts./ Daina Bleiere, Igvars Butulis, Inesis Feldmanis u.c. - Rīga: Jumava, 2005., 443 lpp.
http://img.webme.com/pic/h/habsburg/karte.jpg.jpg
http://spoki.tvnet.lv/cinas/Latviesi-kas-izmainija-vesturi/638466
http://visc.gov.lv/vispizglitiba/saturs/dokumenti/metmat/vesture_6_9/images/0214.jpg
http://www.baldone.lv/images/U_V2.jpg