Pēc neatkarības atgūšanas Baltijas valstīs valstiskuma atjaunošana noritēja atšķirīgi.
Lietuvas Augstākā Padome 1992. gadā pieņēma jaunu konstitūciju, kas noteica, ka valsts galva ir Valsts prezidents. Arī Igaunija 1992. gadā pieņēma jaunu konstitūciju. Tika izsludināts referendums, kurā piedalījās tikai Igaunijas pilsoņi (personas, kam bija Igaunijas pilsonība 1940. gadā, un viņu pēcnācēji). Igaunija ir parlamentāra republika, parlamentam pieder tiesības kontrolēt izpildvaru. Arī Latvija ir parlamentārā republika, kurā tika atjaunota 1922. gada konstitūcijas darbība.
Pirmās parlamenta vēlēšanas pēc neatkarības atjaunošanas Igaunijā notika 1992.g. septembrī, kad tika ievēlēts parlaments (Rīgikogu), kurā ir 101 deputāta vieta. Lietuvā vēlēšanas parlamentā (Seims) ar 141 deputāta vietu notika divās kārtās – 1992.g. oktobrī un novembrī, Latvijā (Saeima) – ar 100 deputātu vietām 1993.g. 5. un 6. jūnijā.
Pēc neatkarības atgūšanas tautas frontes strauji zaudēja savu ietekmi, sākās politiskas diferenciācijas un politisko partiju veidošanās process. Pēc zināma apjukuma posma reorganizējās arī politiskās organizācijas, kas bija bijušās interfrontes (sabiedriskā organizācija Latvijā no1989.g. līdz 1991. g., kas iestājās par Latvijas palikšanu PSRS sastāvā un sociālismu) un pret neatkarību vērsto organizāciju mantinieces Igaunijā un Latvijā. Par savas darbības galveno virzienu tās tagad izvirzīja nepilsoņu un t.s. krieviski runājošo iedzīvotāju tiesību aizsardzību.
A. Brazauskis
Latvijā un Igaunijā pirmajās vēlēšanās uzvarēja labēji centriskas partijas, bet Lietuvā Sajūdis (Lietuvas atmodas kustību) cieta smagu sakāvi par labu Aļģirda Brazauska vadītajai kreisi centriskajai Lietuvas Demokrātiskajai Darba partijai. Igaunijā un Latvijā nacionālkomunistu ietekme nekad nebija bijusi tik liela kā Lietuvā un kreisās partijas līdz pat 90. gadu beigām bija nepopulāras. 90. gadu beigās Igaunijā bija vērojams kreiso spēku popularitātes pieaugums. 2000. gadā prezidenta vēlēšanā uzvarēja bijušais Igaunijas PSRS Augstākās Padomes priekšsēdētājs Arnolds Rītels. 2001. gadā izveidojās kreiso partiju koalīcijas valdība.
Svarīgi!
Lai gan Igaunijā un Latvijā 90. gados dominēja labējās partijas, bet Lietuvā pie varas bija gan kreisās, gan labējās partijas, politiskās partijas un koalīcijas šajās valstīs ir grūti klasificēt kā „labējas” vai „ kreisas” tādā nozīmē kā Rietumos, jo vienas un tās pašas partijas programmā un politikā izpaužas kā labējās, tā arī kreisās politikas iezīmes.
Lietuvā dalījums starp labējām un kreisām partijām ir izteiktāks salīdzinājumā ar Latviju. Lai gan ir vērojamas politisko partiju konsolidācijas (saliedēšanās, apvienošanās) un stabilizācijas tendences, tomēr katru nākamo vēlēšanu rezultātā notiek jaunu partiju un koalīciju veidošanās. Tas atspoguļo gan to, ka vairums partiju nav masu partijas un tām ir samērā ierobežots konsekventu piekritēju loks, gan arī sabiedrības negatīvo attieksmi pret partijām un politiķiem.
Lielā mērā neticība partijām un politiķiem izriet no to nespējas izvirzīt un īstenot skaidri izteiktu programmu, nereti arī no tā, ka partijas tiek izmantotas šauru grupu interešu īstenošanai.