Teorija

Pēc neatkarības atgūšanas Baltijas valstīm nācās izstrādāt arī savu ārpolitisko stratēģiju un pilnīgi no jauna veidot tādas valsts institūcijas kā bruņotos spēkus un ārlietu ministriju. 90. gadu sākumā bija skaidrs, ka galvenās Baltijas valstu ārpolitiskās un drošības politikas prioritātes ir pēc iespējami ātrāka integrācija Rietumu politiskajās un ekonomiskajās struktūrās, taču priekšstats, ka to virzieni ir iestāšanās Eiropas Savienībā (27 Eiropas valstu ekonomiska un politiska apvienība) un NATO (Ziemeļatlantijas līguma organizācija), veidojās pamazām.
Svarīgi!
Baltijas valstīm nozīmīgs bija arī ASV atbalsts atgūtās neatkarības nostiprināšanā, tādēļ tās augsti vērtēja 1998. g. parakstīto ASV un Baltijas valstu Partnerības hartu.
Pirmais uzdevums bija panākt Krievijas karaspēka izvešanu, kā arī pilnīgu suverenitāti attiecībās ar postpadomju valstīm – efektīvu zemes, jūras un gaisa robežas kontroli, īpašuma sadali u. tml.
 
Lietuvai tas izdevās gadu ātrāk nekā Igaunijai un Latvijai – 1993. gada augustā. Pie tam Lietuvai atšķirībā no pārējām divām valstīm nenācās būtiski piekāpties Krievijas prasībām. Viens no cēloņiem bija tas, ka Krievijai Lietuva nebija tik svarīga stratēģiskā ziņā kā Latvija un Igaunija. Tajā nebija arī tādu nozīmīgu objektu kā Skrundas ballistisko raķešu aizsardzības sistēmas radaru stacija. Turklāt Krievija bija ieinteresēta normalizēt attiecības ar Lietuvu arī tādēļ, ka caur tās teritoriju notiek cilvēku un kravu pārvadājumi uz Kaļiņingradas apgabalu. Sarunas atviegloja arī tas, ka Lietuva piešķīra pilsonību visiem republikas pastāvīgajiem iedzīvotājiem bez īpašiem noteikumiem.
 
Copy-of-Skrundas-lokators.jpg
Skrundas lokators
 
Igaunija un Latvija Krievijas armijas izvešanu panāca ilgstošā diplomātiskā cīņā, kurā lielu atbalstu sniedza EDSA (Eiropas drošības un sadarbības apspriede), ANO (1945. gadā dibināta starptautiska organizācija, kas apvieno 192 valstis), ASV un Skandināvijas valstis. Tomēr abām valstīm nācās piekāpties vairākos jautājumos.
Svarīgi!
1994. gada augusta beigās tika pabeigta Krievijas karaspēka izvešana no Latvijas un Igaunijas, bet 1995. gadā Skrundā uzspridzināja radara stacijas jaunuzcelto korpusu (pati stacija savu darbību beidza 1998. gadā).
Krievijas karaspēka izvešana neatrisināja Krievijas un Baltijas valstu savstarpējo attiecību problēmas. Gan Baltijas valstis, gan arī Krievija centās savstarpējo attiecību strīdīgos jautājumus padarīt par starptautisku problēmu. Baltijas valstis izmantoja ANO, EDSO un Eiropas Padomi, lai panāktu Krievijas armijas ātrāku izvešanu, savukārt Krievija šajās organizācijās izvirzīja jautājumu par krieviski runājošo stāvokli, kritizējot valodas un pilsonības politiku.
 
Būtisku problēmu attiecībās ar Krieviju radīja arī diskusijas  par robežlīguma noslēgšanu. Ar Lietuvu nopietnas domstarpības nepastāvēja, bet Krievija atteicās atzīt, ka 1944. – 1945. gadā tās sastāvā nonākušās Latvijas un Igaunijas teritorijas ir atņemtas nelikumīgi. Strādājot pie robežlīguma sagatavošanas, Igaunija un Latvija faktiski atteicās izvirzīt jautājumu par šo teritoriju atdošanu. Tomēr robežlīgumi, kas faktiski tika izstrādāti jau  1998. gadā toreiz netika parakstīti, jo  komunistiskā un nacionālistiskā opozīcija Krievijas parlamentā principā iestājās pret attiecību normalizāciju ar Baltijas valstīm.
 
Krievijas - Latvijas robežlīgums tika ratificēts (apstiprināts) 2007. gadā.
 
Tajā pašā laikā 90. gadu beigās bija vērojama zināma attiecību stabilizācija ar Krieviju. Tas lielā mērā bija saistīts ar Baltijas valstu sekmīgo attīstību un integrāciju Eiropā.
 
Atsauce:
http://content7-foto.inbox.lv/albums82768148/k85/10-02-2008/Copy-of-Skrundas-lokators.jpg
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai III", Zvaigzne ABC, 2002.
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Latvija 20. gadsimtā", Zvaigzne ABC, 2006.