Teorija

Rīgai bija liela nozīme Livonijas tirdzniecībā, un tirdzniecība bija pilsētas labklājības pamats. Sākotnēji pilsētā ar tirdzniecību varēja nodarboties jebkurš. Labākās pozīcijās bija tie, kas bija uzņēmīgi, kam bija pietiekami naudas līdzekļi un kuģi.
Kamēr spēkā bija brīvās tirdzniecības princips, vietējiem vācu tirgotājiem nebija viegli konkurēt ar bagātajiem Lībekas un citiem Ziemeļvācijas pilsētu tirgotājiem.
 
800x500bb.jpg
Attēlā: Šajā spēlē  (skat. pirmo saiti) iespējams iepazīt viduslaiku tirdzniecību.
 
1346. gadā Rīgā tika ieviests tā sauktais izkrautņu spaids - visiem, kuri veda preces uz Krievzemi, tās vispirms bija jāpiedāvā vietējiem tirgotājiem.
  
Ārzemniekus ierobežoja arī viesu tirdzniecības aizliegums – svešinieki Rīgā nedrīkstēja tirgoties savā starpā, bet viņiem bija jāņem par starpnieku kāds no Rīgas tirgotājiem. Šīs privilēģijas bija ļoti izdevīgas rīdziniekiem, jo mazināja konkurenci.
14. gadsimtā rīdzinieki izstūma sāncenšus un pārņēma tirdzniecību pa Daugavu.
 
01svereji melng.jpg
Attēlā: Preču svērāji. J.K.Broces zīmējums.
 
Domājams, ka abas plāksnes karājušās Jaunajā namā jeb Melngalvju namā pie Svērāju sola, bet vēlāk novietotas pagraba telpā zem mājas, jo svērāji vairs netika ielaisti pilsētas elites izpriecu vietā.
Melngalvji - Rīgas neprecēto tirgotāju brālība.
(Vairāk par Melngalvjiem un viņu namu - skat. 05 teoriju.)
 
Rīgas galvenais tirdzniecības partneris Krievzemē bija Polocka pie Daugavas, ko tur sauca – Zapadnaja Dvina. Rīgas tirgotāji drīkstēja apmesties Polockā un baudīja tur īpašas privilēģijas.
 
0_15906e_58da2f3f_XXXL.jpg
Attēlā: Daugava un Polocka mūsdienās (Baltkrievijas teritorija).
 
Savukārt tirdzniecība ar Krievzemes pilsētām Pleskavu un Novgorodu notika  pa sauszemes ceļiem cauri Vidzemei un Dienvidigaunijai.
Šie ceļi ne vienmēr bija droši, par ko, piemēram, liecina saglabājušās Rīgas tirgotāju sūdzības par aplaupīšanas gadījumiem Gaujienas novadā.
 
Līdz 14. gs. beigām galvenie Rīgas tirdzniecības partneri Rietumos bija Lībekas tirgotāji, bet 15. gs. jau daudzi darījumi tika slēgti ar holandiešiem.
 
jaunais-nams-9.jpg
Attēlā: Jaunais nams, vēlāk saukts par Melngalvju namu, tika uzcelts 14. gadsimtākā Rātslaukuma sastāvdaļa; paredzēts pilsētnieku sanāksmēm un dzīrēm.
  
Iespējams, šādi nams izskatījās, pirms 16. gs. to sāka pārbūvēt. Ar laiku to savā īpašumā pārņēma Melngalvju brālība.
 
Rīgā ieveda: siļķes, sāli, cukuru, rīsus, sieru, riekstus, eļļu, ābolus, šaujamieročus, bruņas, stiklu, svētbildes, apavus, cepures, dažādus vilnas audumus, jostas, pogas, mežģīnes, papīru, kā arī vīnu, garšvielas un dienvidu augļus – mandeles, vīģes, rozīnes, ingveru, safrānu, piparus un sīpolu sēklas.
 
Uz Rietumiem no Rīgas galvenokārt izveda: kažokādas un vasku, bet viduslaiku beigās – arī labību, linus, kaņepājus kuģu tauvu izgatavošanai. Šīs preces bija nākušas ne tikai no Livonijas, bet arī no Lietuvas un Baltkrievijas.
 
0hanzas tirgot.jpg
Attēlā: Hanzas tirgotāji.
 
Preču cena tika aprēķināta Rīgas mārkās - noteiktās naudas aprēķina vienībās.
Tika pieņemtas arī ārzemju monētas, kuru vērtība tika pārrēķināta Rīgas mārkās.
Darījumos ar Rietumeiropas partneriem Livonijas tirgotāji preces bieži iegādājās uz kredīta, bet paši savukārt aizdeva naudu vietējiem zemniekiem. Tā kā par aizdevumu parasti norēķinājās ar nākamo ražu, zemnieki bija piesaistīti konkrētam preču noņēmējam.
Tirdzniecība ne vienmēr bija godīga. Par spīti konkurencei, riskam un briesmām, ko radīja vētras, laupītāji un pirāti, nodarboties ar tirdzniecību bija visnotaļ izdevīgi.
 
00brāli.jpg
Attēlā: Tirgotāju nami Rīgā, senākais nams - attēlā labajā pusē - būvēts 15. gs. beigās - 16. gs. sākumā.
Nama pirmajā stāvā bija telpa darījumiem, otrajā stāvā - dzīvojamās telpas, bet augšējie stāvi bija atvēlēti preču glabāšanai.
 
Tirgotāju panākumus nodrošināja tas, ka liela daļa no ievestajām ikdienas lietošanas precēm un pārtikas produktiem bija nepieciešama visiem. Piemēram, sāls tika izmantota ne tikai pārtikā, bet bija nepieciešama arī konservēšanā; taukus un pelnus izmantoja ziepju vārīšanai.
Veiksmīgos darījumos tirgotāji iedzīvojās bagātībā un varēja atļauties greznāku dzīves veidu.
 
0senā lielā.jpg
Attēlā: Lielās ģildes nams pirms ugunsgrēka, celts 19. gs.
 
Lielā ģilde – vācu tirgotāju organizācija Rīgā, izveidojās 1354. gadā un savu nosaukumu ieguva no tā, ka viņu uzceltais sanāksmju nams bija lielāks nekā amatnieku nams – Mazā ģilde. (Par amatniecību Rīgā nākošā - 03 teorija.)
 
Vācu tirgotāji monopolizēja tirdzniecību Rīgā.
 
Lielajā ģildē viņus vienoja gan saviesīgā, gan reliģiskā dzīve, jo ģilde uzturēja kopīgu altāri kādā no baznīcām. Ģildes locekļu pienākums bija savstarpēji palīdzēt un rūpēties par labu, tikumīgu dzīvi. Vismaz reizi gadā ģilde rīkoja svētkus, kuros piedalīšanās bija obligāta. Lielās ģildes tirgotāji varēja kļūt par rātskungiem.
 
0abas.jpg
Attēlā: Mazās ģildes (kreisajā pusē) un Lielās ģildes (labajā pusē) nami mūsdienās.
Mūsdienās Lielā ģilde ir viena no senākajām un skaistākajām Rīgas koncertzālēm, bet Mazajā ģildē darbojas Rīgas Kultūras un tautas mākslas centrs.
 
Atsauce:
http://is3.mzstatic.com/image/thumb/Purple2/v4/d5/80/68/d580688d-8f88-b267-2af4-e0768c848419/source/800x500bb.jpg
https://www.letonika.lv/groups/multimedia.aspx?prev=0&entryTitle=071120_1.gif
https://www.melngalvjunams.lv/lv/info/history
http://foto.delfi.lv/show_display.php?id=6102129&mode=-1
http://turists-by.livejournal.com/31218.html
https://www.letonika.lv/groups/multimedia.aspx?prev=0&entryTitle=060290_1.gif
http://www.citariga.lv/images/vietas/trisbrali_b.jpg
https://lv.wikipedia.org/wiki/Tr%C4%ABs_br%C4%81%C4%BCi
https://i2.wp.com/stacija.org/wp-content/uploads/2012/11/40.jpg
https://www.letonika.lv/groups/?title=Liel%C4%81%20%C4%A3ilde/32708
http://www.pilsetas.lv/pictures/users/uploaded/2/yiTGgCiZWtQptYC.jpg
http://www.mazagilde.lv/index.php?id=10
Latvijas vēsture pamatskolai 2./ Jura Goldmaņa red. - Rīga: Zvaigzne ABC, 2012.,95. lpp.
Latvijas un pasaules vēsture. Notikumi, jēdzieni, personības./ Jura Goldmaņa red. - Rīga: Zvaigzne ABC, 2007., 205. lpp.