Rīgas iedzīvotāji
Kopš 13. gadsimta viena daļa Rīgas iedzīvotāju bija vācieši.
Viņi sarunājās un veica darījumus viduslejas vācu valodā, bet dievkalpojumos lietoja latīņu valodu.
Otra daļa rīdzinieku bija nevāci – galvenokārt lībieši, kurši un zemgaļi, kuri laika gaitā sāka sevi apzināties par latviešiem.
Jau 13. gs. Rīgā izveidojās krievu tirgotāju apmetne jeb sēta.
Rīgā uzturējās arī no citām zemēm iebraukušie tirgotāji, kuri pēc darījumu nokārtošanas Rīgu atstāja.
Attēlā: Rīdzinieki un citzemju tirgotāji 17. gadsimtā.
J.Kr. Broces zīmējums.
Sākotnēji starp vāciem un nevāciem Rīgā nebija būtiskas atšķirības – atkarībā no rocības katrs drīkstēja nodarboties ar tirdzniecību vai kādu no amatiem, tomēr vācieši atradās izdevīgākās pozīcijās:
- viņi nāca no zemēm, kur jau vairākus gadsimtus bija uzkrājusies pieredze amatniecībā un tirdzniecībā,
- viņiem bija sakari ar Rietumeiropas tirgotājiem un naudas līdzekļi.
Ikviens brīvais pilsētas iedzīvotājs, kurš varēja sev nodrošināt tā saukto pilsoņa iztiku, bija piederīgs pilsētas kopienai. Tas nozīmēja, ka, nodarbojoties ar tirdzniecību vai amatniecību, viņš varēja nopelnīt pietiekami, lai samaksātu pilsoņa nodokli.
Bagātākajiem pilsētniekiem Rīgā piederēja gruntsgabali un ēkas.
Attēlā: Rīga 1400. gadā - Rīgas plānojums.
Rīgas aizsargmūru iekšpusē nebija īpaši daudz vietas, tāpēc gruntsgabala cena bija augsta - to varēja atļauties tikai bagātākie rīdzinieki.
Atšķirībā no daudzām Rietumeiropas pilsētām, no kuriem nāca ieceļotāji Livonijā, Rīgā pilsoņu tiesības varēja iegūt arī cilvēki, kam nepiederēja nekustamais īpašums.
Taču ikvienam pilsonim bija jābūt spējīgam patstāvīgi saimniekot un uzturēt savu pavardu.
Zeļļi, mācekļi vai vienkāršie kalpotāji un strādnieki piederēja pie iedzīvotājiem, uz kuriem pilsoņu tiesības neattiecās, jo viņi šo nodokli nebija spējīgi samaksāt.
Attēlā: Viduslaiku kalēja darbnīcā strādā meistars ar saviem zeļļiem un mācekļiem.
Pirmās ziņas par kalējiem Rīgā ir jau no 11. gadsimta, savukārt 14. gadsimtā kalēji apvienojās amatu brālībā - cunftē un 1382. gadā tika apstiprināti tās statūti. Cunftē ietilpa meistari ar savām ģimenēm, zeļļiem un mācekļiem.
Zellis - cunftes amatnieks, kurš pēc mācekļa gadiem strādāja algotu darbu pie meistara.
Rīgas pārvalde
Rīgas pilsētu pārvaldīja rāte - pilsētas pašvaldība.
Vēstures avotos tā pirmo reizi pieminēta 1226. gadā.
Rāti ievēlēja Rīgas pilsoņi.
Sākotnēji tajā tika ievēlēti 12 rātskungi, ar laiku viņu skaits pieauga līdz 20.
Attēlā: Rīgas rātskungi ap 17. gadsimtu.
Rātei piederēja tiesas un likumdošanas vara, tā raudzījās, lai tiesas spriedumi tiktu izpildīti. Pilsoņi ievēlēja īpašu tiesnesi jeb fogtu, kurš kopā ar diviem rātskungiem sprieda tiesu.
Rātei bija jāveic vēl šādi uzdevumi:
- pārzināt pilsētas finanses, ārējos sakarus un aizsardzību;
- apstiprināt cunfšu un ģilžu statūtus;
- uzraudzīt tirgu, jo tirdzniecība bija atļauta tikai noteiktās vietās un laikā;
- pārbaudīt un apstiprināt svara un mēra paraugus;
- rūpēties par pilsētnieku drošību – izstrādāt ugunsdrošības noteikumus un uzraudzīt būves un pilsētas mūru uzturēšanu kārtībā.
Attēlā: Senākais - 13. gadsimta Rīgas pilsētas zīmogs ar senāko pilsētas ģerboni.
Rātē glabājās pilsētas zīmogs.
Pilsētas sekretārs jeb notārs pierakstīja rātes sēžu lēmumus un veica citus nepieciešamos rakstu darbus latīņu, vēlāk – viduslejasvācu valodā. Tas parasti bija izglītots cilvēks, kurš vēlāk varēja kļūt par rātskungu vai rātes īpašo sūtni.
14. gs. otrajā pusē, kad Rīga bija kļuvusi par lielu pilsētu, tika izveidota rātes kanceleja, kur strādāja jau vairāki sekretāri.
Rīgas pilsoņu galvenā baznīca bija Sv. Pētera baznīca, un tajā Rīgas rātei bija savs altāris.
Attēlā: Svētā Pētera baznīca tagadējo veidolu ieguva 15. gadsimtā, kad to pārbūvēja.
Rīgas rāte gan nevarēja ietekmēt baznīcu, klosteru, kā arī ordeņa dzīvi.
Pilsētas dzīvi stingri regulēja iekšējās kārtības noteikumi.
Šādus noteikumus izdeva rāte, tos sauca par pilsoņu runām. Reizi gadā noteikumus publiski nolasīja no rātsnama balkona (skat. attēlu zemāk), lai neviens nevarētu aizbildināties ar to nezināšanu.
Pilsētas kasē jeb ķemerejā glabājās pilsētas nauda.
Attēlā: Rīgas rātsnams pēc pārbūves 18. gadsimtā.
Balkons izvietots ēkas fasādes centrālajā daļā.
Noteiktos jautājumos teikšana bija arī Rīgas pilsoņu kopienai.
Atsevišķos gadījumos, piemēram, kad pilsētu apdraudēja ienaidnieka uzbrukums vai bija izcēlies ugunsgrēks, palīgā tika aicināti visi Rīgas iedzīvotāji. Viņu pienākums bija arī uzturēt kārtībā pilsētas nocietinājumus un tos apsargāt.