Teorija

Pirmie vācu amatnieki Rīgā ieradās no Gotlandes un no tām pašām Ziemeļvācijas pilsētām, no kurām nāca Rīgas tirgotāji. Līdz ar to arī šo amatnieku pieredze un prasmju līmenis bija līdzīgs kā to zemju amatniekiem, no kurām viņi bija izceļojuši, lai apmestos uz dzīvi Rīgā.
 
Līdzās vācu amatniekiem 13. gs. Rīgā strādāja arī vietējie amatnieki.
  
00maiz.jpg
Attēlā: Viduslaiku amatnieks - maizes cepējs jeb beķeris darbā.
  
Līdzīgi kā Rietumeiropā, arī Rīgā izveidojās amatnieku cunftes.
To mērķis bija pasargāt amatniekus no augošās konkurences, īpaši vienas nozares ietvaros. Katrai cunftei Rīgas rāte apstiprināja savus statūtus jeb šrāgas.
Rāte arī veica cunftu uzraudzību un vajadzības gadījumā izšķīra strīdus.
Šrāgās bija noteikts, ka amatniekiem jārūpējas par preces kvalitāti. Ja bija pamatotas sūdzības, nācās maksāt rātei soda naudu.
Par darba kvalitāti atbildīgs bija meistars. Viņa pienākums bija ne tikai uzraudzīt zeļļu un mācekļu darbu, bet arī tos kārtīgi apmācīt savam amatam.
 
00apavu.png
Attēlā: Viduslaiku apavu meistars ar zeļļiem (priekšplānā).
 
Daļa amatnieku, piemēram, drēbnieki un kažocnieki, strādāja pēc pasūtījuma un ar pasūtītāja sagādāto izejmateriālu.
Pasūtījumi bija jāizpilda laikā, piemēram, drēbniekam tika dotas divas nedēļas.
Citi amatnieki, piemēram, maiznieki un miesnieki, maizi vai gaļu piedāvāja visiem pilsētas veikaliņiem.
Amatnieku darbnīcās saražoto preču pārdošanu organizēja meistars: tā varēja būt darbnīca, skārnis, tirgus, gadatirgus vai kāds individuāls pasūtītājs. Pārdošanai paredzēto preci uz tirdzniecības vietu nogādāja zeļļi.
 
00sud.jpg
Attēlā: 15. gadsimtā darināti sudraba priekšmeti no Rīgas Sv. Jāņa baznīcas.
Senākā zināmā cunfte Rīgā, kam 1360. gadā rāte bija apstiprinājusi šrāgu, bija zeltkaļi.
 
Laika gaitā desmitiem vācu tautības amatnieku nelielajā Livonijas teritorijā spēja nodrošināt savu eksistenci ar dārgmetālu apstrādi – galvenokārt sudrabkaļi, bet arī vairākas zeltkaļu dinastijas.
 
Cunfti vadīja vecākais jeb eltermanis.
Katrai cunftei bija savs karogs, ģerbonis un amatu lāde. Katrā karogā redzama amata emblēma vai ģerbonis ar attēlotu svarīgāko darba rīku vai izgatavoto priekšmetu. Cunftu ģerboņu heraldiskie vairogi bieži tika papildināti ar katram amatam raksturīgu rotājumu.
Cunfte kopīgi piedalījās reliģiskajās ceremonijās, aprūpēja slimos biedrus, rūpējās par mirušo apbedīšanu un viņu piederīgo atbalstīšanu.
 
00ald.jpg
Attēlā: Aldara iela (senākais nosaukums - Krievu iela, jo veda gar Krievu sētu - krievu tirgotāju apmetni) Rīgā. VairākuVecrīgas ielu nosaukumi (piemēram, Audēju iela, Kalēju iela, Mazā Miesnieku iela u.c.) liecina par amatniekiem, kas kādreiz dzīvojuši konkrētajā ielā.
 
Radušās viduslaikos, cunftes Rīgā pastāvēja līdz pat 19. gs. beigām.
14. gadsimtā savas cunftes pilsētā bija arī maizniekiem, kurpniekiem, drēbniekiem, kažocniekiem, kalējiem, muciniekiem un mūrniekiem.
Laika gaitā cunfšu skaits pieauga: 14. gs. beigās bija astoņas cunftes, 15. gs. – 13, 16. gs. – 21.
Daudzās cunftēs bija apvienoti vairāki amati, kuru kopskaits 16. gs. bija aptuveni 60.
 
DSC_9428.JPG
Attēlā: Vācu kurpnieku 13.-14. gadsimtā darinātie ādas apavi. Mūsdienu rekonstrukcija pēc senajiem paraugiem.
  
14. gs. vidū pastiprinājās Rīgas iedzīvotāju noslāņošanās.
Tirgotāji bija ieguvuši priviliģētu stāvokli un darīja visu, lai saglabātu savu vadošo lomu pilsētā. Piemēram, brūvēt alu pārdošanai bija tiesības tikai tirgotājiem, amatnieki to darīt nedrīkstēja.
 
Notika arī nacionālā noslāņošanās - vācu amatnieki vairs neuzņēma savās rindās latviešus. Pastāv pieņēmums, ka nevāci Rīgā darbojās ārpus cunftēm, piemēram, kā rotkaļi, drēbnieki, kurpnieki, namdari, jo diezin vai Rīgas latvieši varēja atļauties pirkt vācu amatnieku darinājumus to augsto cenu dēļ.
 
00pagr.jpg
Attēlā: Pagrabs zem Rīgas Sv. Jāņa baznīcas, kur saglabājušies ķieģeļu mūri, būvēti viduslaikos.

Ķieģeļu un kaļķu cepļos un ar tirdzniecību saistītajos palīgamatos - par sāls un alus nesējiem, krāvējiem un noliktavu strādniekiem jeb liģeriem varēja strādāt latvieši.
Latvieši pilsētā bija nodarbināti arī kā kalpi un kalpones bagāto pilsoņu mājās.
 
Lai arī viduslaiku Rīgā darbojās daudz un dažādu nozaru amatnieki, amatniecībai pilsētā tomēr bija mazāka nozīme nekā tirdzniecībai.
Rīgā, kā arī visā Livonijā, amatnieki galvenokārt strādāja vietējam tirgum, apmierinot iedzīvotāju vajadzības pēc pārtikas, apģērba un sadzīves priekšmetiem. Eksportēja tikai dažu amatnieku ražojumus, piemēram, mucas, virves un tauvas.
 
00mucen.jpg
Attēlā: Mucinieka darbnīca. Daudzi mūsdienu amatnieki darina savus izstrādājumus pēc senajiem paraugiem, izmantojot viduslaiku meistaru paņēmienus.
 
Amatnieku darinājumiem trūka plaša pieprasījuma – pircēji pārsvarā bija pilsētnieki. Laukos zemnieki saražoja visu nepieciešamo paši vai izlīdzējās ar kāda lauku amatnieka darinājumiem.
 
Atsauce:
https://joannawilliamsblog.files.wordpress.com/2014/01/640px-medieval_baker.jpg
https://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/thumb/2/2d/Shoemaker_Book_of_Trades.png/362px-Shoemaker_Book_of_Trades.png
http://rundale.net/no-gotikas-lidz-jugendstilam/latvija-darinatie-prieksmeti/
http://www.itl.rtu.lv/LVA/zurnali/amatniecibas.html
https://www.zudusilatvija.lv/static/files/12/09/23/R0203_020_0_png_600x375_watermark-zl_watermark-r20xb20_q85.jpg
http://www.citariga.lv/lat/vecriga/ielas/a-j/
resources.azureedge.net/7d0504c6-4641-4476-a8cb-18cec2269f34/DSC_9428.JPG
https://i.pinimg.com/736x/ce/2c/a1/ce2ca1ab568494f0501972d0a3079f53--mystic-connecticut-maui.jpg
http://riga2014.org/lat/news/18165-jana-seta-vieta-kur-meklejami-rigas-pirmsakumi
Latvijas vēsture pamatskolai 2./ Jura Goldmaņa red. - Rīga: Zvaigzne ABC, 2012.,95. lpp.
Latvijas un pasaules vēsture. Notikumi, jēdzieni, personības./ Jura Goldmaņa red. - Rīga: Zvaigzne ABC, 2007., 205. lpp.