Teorija

Piederības vietniekvārdi mans, mana, tavs, tava, savs, sava norāda uz piederību kādai personai.
Bija jau diezgan dziļš rudens, bet es vēl aizvien dzīvoju savā vasaras mītnē. Reiz, no mana viedokļa raugoties, pilnīgi bez iemesla, suns piepeši sarosījās. (R. Ezera.) Tava dāvana mani iepriecina.  

Piederības vietniekvārdi atbilst personu vietniekvārdiem. Uz piederību visām personām kā vienskaitlī, tā daudzskaitlī norāda piederības vietniekvārdi savs, sava.
Es steidzu padarīt savu darbu. Tu iekārto savu istabu. Viņš, viņa sakārto savu darbvietu. Mēs rūpējamies par savu dārzu. Jūs veicat savus pienākumus. Viņi, viņas satika savu skolas biedru.
 
Uz piederību vienskaitļa 1. personai norāda vietniekvārds mans, bet vienskaitļa 2. personai — vietniekvārds tavs. Uz piederību vienskaitļa un daudzskaitļa 3. personai norāda personu vietniekvārda viņš, viņa, viņi, viņas ģenitīva formas — viņa, viņas, viņu, bet uz piederību daudzskaitļa 1. personai norāda ar personu vietniekvārda mēs ģenitīvu — mūsu, un uz piederību daudzskaitļa 2. personai ar personas vietniekvārda ģenitīvu — jūsu.
Un mani atkal pārsteidza viņa apbrīnojamā intuīcija. (R. Ezera.) Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē. (V. Plūdonis.) Jūsu mājās patīkama smarža.
 
Piederības vietniekvārds mans, mana, tavs, tava, savs, sava piemīt dzimtes un skaitļa kategorija, tie lokāmi kā īpašības vārdi ar nenoteikto galotni. Piederības izteikšanai personu vietniekvārdu ģenitīvi viņa, viņas, viņu, mūsu, jūsu nemainās locījumos:
Viņas somā bija balti cimdi, jūsu grupā daudz studentu, mūsu mājai jauns jumts.
 
Tā kā piederības vietniekvārdu savs var lietot, attiecinot uz jebkuru personu, to nav ieteicams lietot teikumos, kuros piederība iespējama vairākām personām.
Auklē bērnus savās mājās. (Kurās mājās? Pie auklītes vai paša bērna mājās.)
Pasūtījumus izgatavo no sava materiāla. (Nav skaidrs, vai materiāls ir firmai pašai, vai tam jābūt pasūtītāja īpašumā.)
 
Vietniekvārds savs izceļ kādu īpašu pazīmi, kas raksturīga kādai personai vai kādai citai dzīvai būtnei.
Ļaunais dzīvnieks gāzās virsū ar savu lielo svaru. (J. Einfelds.)
Saimnieki gāja gar druvu, lēni runādami, un dažs labs no viņiem izskatījās ar saviem baltajiem matiem kā šis rudzu lauks, kas gaidīja pļāvēju. Nonākuši lauka vidū, viņi apstājās, norāva katrs dažas vārpas un izberza tās savās raupjajās un rievainajās delnās. (E. Virza.)
 
Piederību var izteikt arī īpašības vārdi manējais, tavējais, savējais, mūsējais, jūsējais, viņējais.
Piederības nozīmi izsaka arī lietvārda ģenitīvs, piem., tēva mājas, mātes lakats, Latvijas zeme.
 
Atsauce:
Paegle, Dz. Latviešu literārās valodas morfoloģija. I daļa. R: Zinātne, 2003, 79.-81.lpp