Teorija

Kristietības aizsākumi rodami Romas impērijā. Laika gaitā kristietība kļuvusi par vienu no lielākajām pasaules reliģijām. Trīs simtu gadu laikā kristietība izplatījās ne tikai Romā, bet arī romiešu iekarotajās provincēs, kļūstot par Romas impērijā valdošo reliģiju. Kristietības izveidošanās un attīstība aizsāka jaunu laikmetu pasaules kultūras vēsturē.
 
Vēsturiskās situācijas raksturojums
Romas impērijas pakļautībā atradās daudzas iekarotās teritorijas. Romiešu dzīvē ienāca jauni reliģiskie uzskati, kas aizgūti no pakļauto teritoriju kultūrām.
 
29.png
Attēlā - Romas impērija 117. gadā
 
Romas impērijas priesteri un arī imperators lielu uzmanību pievērsa Romas seno dievu kultiem, ar tiem saistītajiem rituāliem, kas bija obligāti visiem pavalstniekiem. Taču tauta skeptiski attiecās pret šo reliģiju un ar to saistītajiem kultiem, jo reliģija nespēja sniegt cilvēkiem atbildes uz sasāpējušiem jautājumiem - kā cilvēkiem dzīvot apstākļos, kad neviens nevar būt drošs par rītdienu, par savu un savu piederīgo dzīvi, mantu. Šie apstākļi lika romiešiem meklēt atbildes uz saviem jautājumiem citās reliģijās, filozofijā. Romieši pievērsās tādam filozofijas virzienam kā stoicisms, kas rosināja cilvēkus meklēt risinājumu dabas likumos, cilvēkam  pašam sevī un savā attieksmē pret pasauli. Citi pievērsās epikūrismam - baudu filozofija.
 
Liela ietekme romiešu vidū bija Austrumu mesiāniskajiem kultiem (mesija - cilvēks, kuru Dievs izraudzījies par valdnieku). Par šiem dieviem - mesijām stāstīja, ka viņi uzvarējuši nāvi, dāvājuši mūžīgo dzīvošanu saviem piekritējiem. Šie kulti cilvēkiem solīja dzīvi pēc nāves, par ko Romas senās reliģijas nerunāja vispār, kā arī vēstīja par mūžīgo labklājību. Kā piemēru var minēt no ēģiptiešiem pārņemto Izīdas un Ozīrisa kultu, kas vēstīja, ka Sets nogalina savu brāli Ozīrisu, bet Izīda un Hors to atdzīvina.
 
31.jpg
Attēlā - Ozīrisa augšāmcelšanās
 
Līdzīgas idejas par augšāmcelšanos no mirušajiem piedāvāja arī citi reliģiskie kulti, piemēram, grieķu Dionīsa kults, feniķiešu Adonīsa kults vai irāņu Mitras kults. Romiešus saistīja šo kultu dotā cerība uz dievišķo glābēju atnākšanu, kas ieradīsies un mainīs pasaulē pastāvošo iekārtu, ieviešot taisnīguma principu. Radās ticība dievišķajiem glābējiem, kas iznīcinās ļaunumu, sniegs cilvēkiem ilgi gaidīto laimi.
 
1. gadsimtā pirms mūsu ēras romieši pakļāva sev arī Jūdeju (vēsturisks apgabals Tuvajos Austrumos, robežojās ar Nāves jūru, galvaspilsēta - Jeruzaleme), dodot romiešiem iespēju iepazīt Jahves kultu.
 
32.png
Attēlā - Jūdeja (teritorija gaiši zaļā krāsā) ap 830. gadu pirms mūsu ēras
 
Laikā, kad Jūdeja kļuva par Romas provinci, Jahves piekritēju vidū radās nesaskaņas, kā rezultātā izveidojās vairākas reliģiskās grupas un sektas - farizeji, saduceji, esēni, zeloti u.c. Katrai no šīm grupām bija savi uzskati par reliģiskiem jautājumiem. Farizeji rūpējās par jūdu likumu saglabāšanu, precīzu rituālu izpildi. Saduceji centās saglabāt nacionālo reliģiju. Viņi cerēja, ka sadarbojoties ar Romas vietvalžiem viņi spēs to labāk paveikt. Zeloti aicināja cilvēkus sacelties pret romiešiem, tuvināties Dieva valstībai. Esēni uzskatīja, ka cilvēkiem jādzīvo nošķirti no sabiedrības, lai spētu pievērsties garīgai dzīvei, tādēļ devās kalnos, kur veidoja apmetnes. Viņuprāt, laicīgā dzīve, tās radītās ķildas novērš cilvēkus no būtiskākā reliģiskā uzdevuma. Esēni atzina dvēseles nemirstību, augstākais mērķis ir taisnīgums. Jēzus ar saviem mācekļiem pārstāvēja esēniem līdzīgu grupu.
 
Par Dievišķo Glābēju stāsta pravietojumi jūdu Svētajos rakstos. Praviešu sacerējumos vēstīts par Jahves sūtītā atbrīvotāja - mesijas atnākšanu. Šis mesija atbrīvošot jūdus no svešās varas un padarīs par izredzēto tautu. Kristiešu sludinātāji Jēzu uztvēra kā šī pravietojuma piepildījumu. Viņuprāt, ar Jēzus palīdzību pats Dievs ieradies pie cilvēkiem, lai atbrīvotu pasauli no grēka un iznīcības, lai mācītu pareizas dzīvošanas pamatus.
 
33.JPG
Attēlā - Jēzus dažādu laikaposmu mākslinieku skatījumā
  
Mūsu ēras 1. gadsimta vidū Jūdejā sākās sacelšanās pret romiešiem. 66. gadā šī sacelšanās izplatījās visā valstī. Romieši tika padzīti no Jeruzalemes, Palestīnas. Taču neraugoties uz sīvu jūdu cīņu romieši sacelšanos tomēr apspieda. Rezultātā tūkstošiem jūdu tika pārdoti verdzībā, tūkstošiem jūdu bija spiesti pamest Jūdeju, lai izvairītos no vajāšanām. Šis laiks bija labvēlīgs jaunas reliģijas sludināšanai. Sabiedrībā izplatījās uzskats, ka Mesija jau ir bijis, viņš atnācis kā sludinātājs, kurš aicinājis cilvēkus dzīvot mierā un žēlsirdībā vienam pret otru, sludinājis vispārēju apžēlošanu un piedošanu. Par notikušo liecina Kumranas alās, kas atradās Nāves jūras rietumu krastā (šeit atradās esēnu apmetne), atrastie rokraksti
 
36.jpg
Attēlā - Kumranas alas
 
35.jpg
Attēlā - viens no Kumranas alās atrastajiem rokrakstiem
 
Kumranas rokrakstos rodamas norādes par šo sludinātāju, taču nav minēts šī cilvēka vārds, kā arī nav informācijas par to, kad tieši šis cilvēks ir dzīvojis.
 
Kristiešu draudžu veidošanās, kristiešu vajāšana
Pirmās kristiešu draudzes izveidojās Palestīnā un Jūdejā. Pēc Jeruzalemes tempļa sagraušanas mūsu ēras 70. gadā šīs draudzes izplatījās visās Vidusjūras baseina zemēs. Agrīno kristiešu darbību raksturo slepenība.
 
Pirmsākumos kristiešu sludinātā mācība guva atsaucību sabiedrības zemākajos slāņos, bet laika gaitā to sāka atbalstīt arī aristokrātija. Draudžu izveides pirmsākumos kristieši uz lūgšanām slepus pulcējās naktīs vai agri no rīta citiem cilvēkiem slēgtās vietās (ārpilsētas mājās, kapličās, pazemes kapličās - katakombās). Lūgšanu laikā viņi dziedāja himnas, veltītas Kristum, lasīja par Jēzus dzīvi, klausījās sprediķus. Ceremoniju noslēgumā tika baudīts mielasts - baltmaize un vīns, atšķaidīts ar ūdeni. Kristiešu kopienas vadītājs bija prezbiters (kopienas vecākais), viņam bija palīgi - diakoni. Ar laiku parādījās arī kopienas saimniecības vadītāji - bīskapi.
 
37.jpg
Attēlā - lūgšanu telpa Damaskā, 1.gadsimts
 
Pirmsākumos visi kopienas locekļi bija vienlīdzīgi, taču laika gaitā mainoties draudžu dalībnieku sociālajam stāvoklim, par prezbiteriem un bīskapiem varēja kļūt tikai dižciltīgie draudzes locekļi. Dievkalpojumus varēja vadīt tikai kopienu vecākie un mācītāji. Izveidojās svētku dievkalpojumi, piemēram, Kristus augšāmcelšanās svētki (Lieldienas), kas tika svinēti pavasarī. Tika izveidoti īpaši svētku rituāli.
 
Laika gaitā mainījās kristiešu draudžu materiālais stāvoklis. Ja sākumā ienākumu avots bija draudzes locekļu ziedojumi, tad 3. gadsimtā tās īpašumā jau atradās zeme, mājas ar vergiem - to visu atdeva turīgākie draudzes locekļi, tādējādi cerot iegūt mūžīgo atpestīšanu un svētlaimi.
 
Liela nozīme kristietības izplatīšanā bija apustulim Pāvilam. Viņš devās tālos ceļojumos uz Mazāziju, Maķedoniju, Grieķiju, Spāniju, lai pildītu savu sludinātāja misiju. Apustulis Pāvils gāja bojā imperatora Nērona organizētajā kristiešu vajāšanā mūsu ēras 63. gadā .
 
Kristiešu draudzes vērsās pret daudzdievību. Kristieši atteicās piekopt Romas tradicionālos kultus, godināt imperatoru kā dievu. Šāda rīcība romiešu varai šķita nepieņemama, tā pat kā uzskats, ka visas tautas un visi cilvēki Dieva priekšā ir vienlīdzīgi, kuru kristieši sludināja. Kristiešu draudzes tika vajātas, dažkārt pat masveidā iznīcinātas. Īpaši plašas vajāšanas tika veiktas trešā un ceturtā gadsimta mijā imperatora Diokletiāna valdīšanas laikā.
 
Taču, neraugoties uz vajāšanām, jaunās reliģijas piekritēji saliedējās savā ticībā. Daudzi cilvēki, redzot kristiešu mocekļu nāvi, viņu gara un dvēseles stingrību, pievienojās kristiešu draudzēm. Pie mocekļu kapiem pulcējās dievlūdzēji, mirušie tika pielīdzināti svētajiem. 3. gadsimta otrajā pusē izveidojās mocekļu kults, kas vēlāk pārtapa par svēto kultu. Cilvēki 3. gadsimta beigās kristietībai sāka pievērsties masveidā. Viņus piesaistīja kristietības uzskati par vispārēju vienlīdzību, nemirstību, mūžīgo dzīvošanu.
 
Situācija ar kristiešu vajāšanām mainījās līdz ar imperatora Konstantīna (272-337) nākšanu pie varas. Konstantīnu saistīja šī jaunā reliģiskā mācība. Milānā 313. gadā tika izsludināts edikts, kas ļāva kristiešiem iegūt līdztiesīgu statusu pārējo reliģiju vidū, kristieši varēja pulcēties atklāti. Savukārt 325. gadā imperators Konstantīns sasauca Nīkejas koncilu, kur kristietība tika pasludināta par Romas impērijas valsts reliģiju.
 
28.png
Attēlā - kristietības izplatība 325. gadā (tumši zilas krāsas laukumi) un 600. gadā (gaiši zilas krāsas laukumi)
 
Papildinformācija
 
Atsauce:
Kultūras vēsture. Senie laiki (Antīkā kultūra un agrīnā kristietība)/Ligita Zitāne. - Rīga: RaKa, 1998. - 360 lpp. - il.: 348.-349.lpp.
Seno laiku un viduslaiku kultūras vēsture vidusskolām/Mārīte Lapiņa, Daina Blūma, Vera Bartoševska, Ligita Zitāne. - Rīga: RaKa, 1998. - 292 lpp. - il.: 207.-210.lpp.
https://lv.wikipedia.org/wiki/Mesija
Attēli:
https://en.wikipedia.org/wiki/Roman_Empire#/media/File:Roman_Empire_Trajan_117AD.png
https://en.wikipedia.org/wiki/Osiris#/media/File:Osiris_Rising_from_bier.jpg
https://en.wikipedia.org/wiki/Judea#/media/File:Levant_830.svg
https://en.wikipedia.org/wiki/Christianity#/media/File:CompositeJesus.JPG
https://en.wikipedia.org/wiki/Qumran#/media/File:Kumeran4.jpg
https://en.wikipedia.org/wiki/Dead_Sea_Scrolls#/media/File:1QIsa_b.jpg
https://en.wikipedia.org/wiki/History_of_early_Christianity#/media/File:Spread_of_Christianity_to_AD_600_(1).png