Teorija

Islāma pamatā ir pakļaušanās Dievam un Muhamedam. Nozīmīgākie uzskati - monoteisms un padevība un paklausība Dievam. Islāma sekotājus dēvē par musulmaņiem, šis vārds tulkojumā nozīmē tas, kurš padevies Dievam - Allāham.
 
Islāma ticības uzskati
Pastāv vairāki islāma ticības uzskati. Nozīmīgākie no tiem:
 
  • Ticība vienam Dievam
Islāms ir monoteiska reliģija. Musulmaņi tic vienam Dievam, kurš ir visa Radītājs, Uzturētājs un Pārvaldītājs. Allāhs valda pār visu dzīvo un nedzīvo. Viņš valda pār cilvēku, cilvēkam jāpakļaujas un jābūt padevīgam Allāham. Vienīgi Dievs drīkst noteikt, kas ir atļauts un kas - aizliegts. Tā kā Allāhs ir radījis dzīvību, tad tikai Allāhs drīkst izlemt - kā šai radībai dzīvot.
Dievs atšķiras no radības, viņam nepiemīt nekādu trūkumu, viņš ir pilnīgs. Islāmā Allāhu attēlot ir aizliegts.
 
12.png
Attēlā - vārda Allāhs rakstība
 
  • Ticība Dieva eņģeļiem
Islāmā eņģeļi ir būtnes, kuras bez ierunām izpilda visas Dieva pavēles. Sātans nav kritušais eņģelis, bet gan džins (dēmons, ļaunais gars). Džini dzīvo līdzās cilvēkiem, tikai tie ir neredzami. Ja džins pārkāpj savas pasaules robežas, nepaklausot Dievam, tad cilvēks redz spokus. Arī džinam tiek dota izvēles brīvība - paklausīt Allāham vai nē.
 
  • Ticība Dieva Grāmatām
Dievs cilvēkiem sūtījis savus tekstus kā vadību - kā pareizi jādzīvo, piemēram, Toru, Evaņģēlijus, Korānu (islāma Svētos Rakstus). Vienīgie teksti, kuri no pirmsākumiem saglabājušies rakstītā formā, ir Korāns. Islāmā tic grāmatām to oriģinālajā saturā, mūsdienu sagrozītās versijas tiek noraidītas. Musulmaņi uzskata, ka tikai Korāns esot saglabājies oriģinālā veidā.
 
  • Ticība Dieva praviešiem
Musulmaņi tic Dieva praviešiem un viņu paustajai vēstij. Dievs cilvēkam sūtījis daudzus praviešus, kuri visi aicinājuši būt padevīgam vienam Dievam un sekot tikai vienam Dievam. Jēzu uzskata par pēdējo ebreju pravieti. Dievs nolēmis, ka pēdējais pravietis nāks no arābiem, otrā Ābraāma dēla pēctečiem. Atšķirībā no citiem praviešiem, Muhameds ir pravietis visai cilvēcei līdz pat Pasaules galam. Visi pravieši sludināja vienus un tos pašus ticības uzskatus, taču reliģiskās prakses un sociālie likumi varēja atšķirties. To ietekmēja atšķirīgie apstākļi reģionos un laiks, kad šie likumi tika ieviesti. Pravieši spēja skaidrot cilvēkiem Dieva sūtīto vēsti un rakstus.
 
  • Ticība nākamajai dzīvei  
Islāmā pastāv uzskats, ka eksistē dzīve pēc nāves. Tas ir laiks starp cilvēka nāvi un Tiesas dienu. Pirms Tiesas dienas iestāsies Pasaules gals, kad Dievs pilnībā izmainīs šo pasauli, liekot nomirt visiem cilvēkiem. Tad Dievs augšāmcels visus cilvēkus, kuri jebkad ir dzīvojuši, un tiesās viņus atbilstoši viņu labajiem vai sliktajiem darbiem, grēkiem un grēku nožēlai, ticību uzskatiem. Pēc Tiesas cilvēki nonāks vai nu Paradīzē, vai Ellē.
Paradīze ir brīnišķīga vieta, to nav iespējams vizualizēt, jo tā sniedzas pāri cilvēka pieredzei. Cilvēki, kuri nonāks Paradīzē, būs attīrīti no negācijām, viņiem tiks piešķirts savādāks, lielāks, jūtīgāks ķermenis. Paradīzes iemītnieki būs skaisti, bez tagadējiem ķermeņa trūkumiem.
Elle ir briesmīga vieta. Tie cilvēki, kuri savas dzīves laikā atsacījās no ticības vienam Dievam vai noliedza ticību vispār, nonāks Ellē uz mūžu. Savukārt tie cilvēki, kuriem būs pareizie ticības uzskati, taču viņi būs daudz grēkojuši, pavadīs Ellē kādu laiku, tad dosies uz Paradīzi.
 
  • Ticība Kodaram  
Tas ir uzskats, ka Dievs nosaka to, kāda būs realitāte. Dievs zina visu - gan to, kas ir bijis, kas notiek pašlaik, gan arī to, kas notiks nākotnē. Allāhs zina arī to, kas varētu notikt, bet nenotiks. Dievs nosaka to, kā piepildīsies realitāte, taču vienlaikus cilvēkam dota izvēles brīvība, par kuru viņš ir atbildīgs. Allāhs nosaka to, vai cilvēka nodomi realitātē piepildīsies vai nepiepildīsies.
 
Lai cilvēks tiktu glābts, jātic Allāham un jādzīvo, ievērojot viņa dotos likumus. Šie likumi skar visas cilvēka dzīves sfēras - valstiskus jautājumus, ģimenes dzīves, sabiedriskās dzīves, personīgas dabas jautājumus. Šo likumu kopumu dēvē par šariatu.
Šariats
Šariats nosaka ģērbšanās tradīcijas, ēšanas paradumus, alkohola lietošanas aizliegumu, svētku svinēšanu un mirušo aizvadīšanu aizsaulē. Katra dzīves situācija jāsaskaņo ar šariata normām. Noteiktās prasības grūti realizēt pilnībā, tādēļ tika izvirzīti pieci islāmticības pamatbalsti jeb Pieci islāma pīlāri, kas ir obligāti katram musulmanim.
Pieci islāma pīlāri
Šahāda - jāvēsta citiem cilvēkiem, ka pastāv tikai viens dievs un tas ir Allāhs. Cilvēkam ik dienas jāapliecina, ka pastāv tikai viens Dievs - Allāhs, un ka Muhameds ir viņa pravietis.
 
15.png
Attēlā - vārda šahāda kaligrāfiskais raksts
 
Salāhs - piecas reizes dienas laikā jālūdzas, pagriežoties ar seju uz Mekas pusi (saullēktā, dienas vidū, pēcpusdienā, saulrietā, iestājoties naktij). Lūgšanām jāsaglabā kolektīvais raksturs, lai nezustu musulmaniskās kopības izjūta. Pirms lūgšanām jāveic mazgāšanās rituāls, kas simboliski sagatavo dvēseli attīrīšanai. Lūgšanu laikā musulmaņi ciešā rindā cits pie cita nometas uz ceļiem uz speciāliem lūgšanu paklājiņiem tā, lai seja atrastos Mekas virzienā. Vispirms notiek kopīgas lūgšanas, kam seko individuālas lūgšanas. Tā kā islāmā nepastāv priesteru kārtas, tad katrs cilvēks pats Allāha priekšā atbild par savas dvēseles attīrīšanu.
 
14.jpg
Attēlā - kolektīvās lūgšanas mošejā
 
Zakā - daļa savu ienākumu jāziedo musulmaņu kopienai. Tas atgādina par pienākumu dalīties ar cilvēkiem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ nonākuši trūkumā. Ziedojumu apmērs ir divu procentu robežās no cilvēka ienākumiem.
 
Saum - Ramadāna mēnesī (islāma kalendāra devītajā mēnesī) dienas laikā nedrīkst ēst un dzert, jāatturas no miesas baudām. Tas pamatojas ar faktu, ka šajā mēnesī Muhameds piedzīvojis savas Dieva atklāsmes.
 
Hadžs - vismaz vienu reizi savā mūžā jādodas svētceļojumā uz Meku vai kādu citu svētvietu. Tas gan īstenojams tikai tādā gadījumā, ja cilvēkam to ļauj veikt veselība, kā arī jāparūpējas, lai ģimene šajā laikā nepaliek bez iztikas līdzekļiem. Masveida svētceļojumi notiek islāma kalendāra divpadsmitajā mēnesī. Svētceļotāji tērpjas baltās drānās, dodas uz Lielo mošeju, lai veiktu īpašo, rituālā noteikto ceremoniju.
 
16.jpg
Attēlā - svētceļotāji Harāma mošejas laukumā Mekā, 2008. gads
Dieva pielūgsme, paklausība un kalpošana islāmā
Dieva pielūgsme nozīmē dzīvot tā, kā Dievs vēlas, lai cilvēks dzīvotu. Cilvēks dzīves laikā dara to, ko Dievs norādījis viņam darīt un nedara to, ko Dievs noliedzis cilvēkam darīt. Kalpošana Dievam ir arī pielūgsme. Katra darbība, kuru musulmanis veic pareizi (kā Dievs to norādījis), ir Dieva pielūgsme, kalpošana viņam. Cilvēka dzīves jēga un piepildījums ir dzīvot tā, kā Allāhs ir iecerējis un novēlējis. Šāds dzīvesveids - piepildīts ar pielūgsmi, kalpošanu - vajadzīgs cilvēkam pašam, nevis Dievam (jo Dievs ir pilnīgs un brīvs no jebkādām vajadzībām). Cilvēki ir radīti šādam dzīvesveidam, tas ir viņiem vispiemērotākais. Ja cilvēks nekalpo Allāham, tad viņš kalpo radībai - savam ego, savām iegribām.
 
Papildinformācija
 
Atsauce:
Kulturoloģija/Agnese Ērgle, Vilnis Purēns, Inese Sviestiņa. - Rīga: RaKa, 2009. - 300 lpp. - il.: 152.lpp.
Kultūras vēsture. Viduslaiki un renesanse/Ligita Zitāne. - Rīga: RaKa, 2003. - 152 lpp. - il.: 30.-31.lpp.
https://lv.wikipedia.org/wiki/Islāms
Attēli:
https://en.wikipedia.org/wiki/Allah#/media/File:Allah3.svg
https://en.wikipedia.org/wiki/Shahada#/media/File:Shahada.svg
https://en.wikipedia.org/wiki/Salah#/media/File:Mosque.jpg
https://en.wikipedia.org/wiki/Hajj#/media/File:Al-Haram_mosque_-_Flickr_-_Al_Jazeera_English.jpg