3. Islāms. Svētie raksti

Musulmaņu svētākā grāmata ir Korāns. Vārds Korāns tulkojumā no arābu valodas nozīmē viņš vēstīja. Islāma mācība rakstiskā formā tika apkopota Svētajos Rakstos pēc Muhameda nāves 632. gadā. Pastāv uzskats, ka šo mācību devis pats Allāhs. Šie vēstījumi ar Džibrīla starpniecību tika nodoti Muhamedam. Tas ir iemesls, kādēļ šie teksti nav tulkojami un grozāmi, tos nedrīkst pētīt un skaidrot. Musulmaņi uzskata, ka Korāns ir Dieva pēdējā atklāsme cilvēkiem.

 

 

Korāns cilvēkam dots tādēļ, lai viņš spētu sakārtot un pareizi uzturēt attiecības ar Allāhu, pats ar sevi un sabiedrību, kurā viņš dzīvo, tādējādi izpildot Dieva doto uzdevumu. Musulmaņi uzkata, ka sekošana Korānā paustajām atziņām sniedz cilvēkam laimi un piepildījuma sajūtu, savukārt novēršanās no Korāna ir visu nelaimju cēlonis.

 

 

Korānu veido 114 nodaļas jeb sūras. Garākā sūra arābu valodā ir aptuveni 20 lapas gara, bet īsākā sūra - vienu rindiņu gara. Katra sūra sastāv no pantiem. Pantu dēvē par aju. Arī ajas var būt vairākas rindiņas garas vai arī to veido viens vārds.  

 

 

Korāns sastāv no aptuveni 6200 pantiem - ajām. Aptuveni 100 no tiem veltīti rituāliem, 70 personīgajiem likumiem, 70 civilajiem likumiem, 30 kriminālajiem likumiem, 20 panti - tiesu iekārtai un liecināšanai.  Šie panti runā par vispārējiem jautājumiem, nevis detalizētiem likumiem - taisnību, laipnību, labdarību. Tiesību panti tiek skaidroti ar emocijām, ticību Dievam.

 

Teksts Korānā nav sakārtots hronoloģiskā secībā, kā Muhameds saņēmis atklāsmes, vai pa noteiktām tēmām. Katru Korāna daļu veido skaidrojumi par Dieva vienotību un cēlumu, noteikumi un likumi, apraksti par atalgojumu un sodu Tiesas dienā. Tādējādi Korānā paustais vēstījums tiek pastiprināts ar katru nodaļu, tās viena otru papildina un nostiprina izpratni par pamatnostādnēm.  

 

 

Korāns vēsta par notikumiem Arābijas pussalā 7. gadsimtā. Korānā tiek aprakstīti notikumi, kas saistīti ar politeisma izpausmēm vietējā kultūrā, politeisma piekritēju reakciju uz Muhameda aicinājumu pievērsties monoteismam. Šeit apkopota informācija par Arābijas pussalu apdzīvojošo cilšu un tautu vēsturi,  jūdaisma piekritēju reakciju uz faktu, ka gaidītais pravietis nācis no arābu tautas. Šie Svētie Raksti sniedz norādījumus, kuri veicināja pārmaiņas arābu sabiedrībā sociālā, ideoloģiskā un reliģiskā jomā.  

 

 

Islāma Svētajos Rakstos apskatīti dažādi teoloģiski jautājumi - viendievības nepieciešamība, politeisma bezjēdzība, Dieva personvārdi, Apslēptās pasaules pastāvēšana (tajā dzīvo džini un eņģeļi, šo būtņu nozīme cilvēka attiecību veidošanā ar Dievu), Pasaules gals, Tiesas diena, cilvēka dzīve pēc nāves.

 

Korāns ir arī islāma jurisprudences galvenais avots, jo Svētajos Rakstos rodama informācija par darījumu regulējumu sociālajā un finansu jomā, strikti norādītas robežas starp atļauto un aizliegto dažādās ikdienas situācijās. Korāns sniedz atbildes arī uz tādiem jautājumiem, kas skar laulību, šķiršanos, attiecības ģimenē un sabiedrībā, tieslietu pamatjautājumus, politiskās attiecības, tiesību un pienākumu normas.

 

Musulmaņu Svētie Raksti ir avots morāles un uzvedības normām. Tajā vēstīts par Dieva praviešu un viņu sekotāju rakstura īpašībām, morāli, godīgumu, ziedošanos, stingro Dieva likumu ievērošanu. Korāns aicina visus cilvēkus pievērsties viendievībai, atteikties no politeisma izpausmēm. Šie aicinājumi pamatoti ar argumentiem no teoloģiskā un racionālā viedokļa.

 

  

Korāna izveides vēsturi var iedalīt divos posmos - pravieša Muhameda dzīves laikā tapušie teksti (Mekas un Medīnas posms) un teksti, kas tapuši pēc Muhameda nāves (teksti apkopoti Abu Bakra un Osmāna Ibn Afāna - Taisni vadīto kalifu valdīšanas laikā).

 

 

Muhameds atklāsmes saņēma teksta veidā - dažkārt vienu vai divas rindiņas vienā reizē, citreiz - garus tekstus. Saņemtās atklāsmes Muhameds nodiktēja tiem cilvēkiem, kuri tajā brīdī bija klāt. Klātesošie šos citātus iemācījās no galvas un nodeva mutvārdos tālāk citiem cilvēkiem. Muhameda tuvākie sekotāji šos tekstus pierakstīja (kopā esot bijuši 29 rakstītāji). Vēstot jaunu atklāsmi, Džibrīls Muhamedam deva norādes - kur šī daļa ievietojama kopīgajā rakstu krājumā. Muhameda dzīves beigās viss Korāns tika pierakstīts vairākās atsevišķās daļās. Daudzi Muhameda sekotāji zināja šos tekstus no galvas, zināja arī Korāna daļu pareizo sakārtojumu.

 

 

Otrajā gadā pēc Muhameda nāves notika Jamamas kauja, kuras laikā gāja bojā daudzi Korāna zinātāji. Radās bažas, ka šāda pēkšņa Korāna pārzinātāju aiziešana no dzīves var novest pie atsevišķu Korāna daļu izzušanas. Tādēļ Muhameda pēctecis, pirmais kalifs Abu Bakrs lika apkopot visus Korāna tekstus un noglabāt pie viņa. Islāma valstij plešoties plašumā, trešais kalifs Osmāns Ibn Afāns pavēlēja izgatavot oficiālas Korāna kopijas un izsūtīt pa atsevišķām valsts daļām. Šīs kopijas uzskata par autentiskiem Korāna rakstiem.

 

 

 

 

 

Svētie nostāsti jeb sunnas vēstī par to, kā dažādās dzīves situācijās rīkojās Muhameds, lai ticīgie varētu sekot viņa paraugam. Sunnas tika nodotas no paaudzes paaudzē mutvārdos. Pierakstītos sunnu stāstus sauc par hadīsiem. Tajos pierakstīti Muhameda teicieni, svētrunas, stāsti par viņu. Katra hadīsa sākumā minēti cilvēki, kuri apstiprina, ka Muhameds konkrētajā situācijā tiešām rīkojies tā, kā noteiktajā stāstā minēts. Sunnas ir cieši saistītas ar Korānu, tās paskaidro un papildina Korāna tekstus.