Teorija

Kultūras fonds
Līdz ar Latvijas Republikas proklamēšanu dzima ideja par nacionālā Kultūras fonda dibināšanu, kuram būtu jāveicina Latvijas kultūras dzīves attīstība. Par šo ideju dedzīgi iestājās literāts Kārlis Skalbe. Satversmes sapulcē bija ievēlēti ievērojami kultūras darbinieki – dzejnieki Rainis un Aspazija, dzejnieks un vēsturnieks Arveds Švābe, Latgales atmodas darbinieki Valerija Seile un Francis Trasuns.
skalbe1_350.jpg
K. Skalbe
rainisL.jpg
Rainis
Aspazija.jpg
Aspazija
225px-Arveds.jpg
A. Švābe
JG178_gramatas_Trasuns.jpg
F. Trasuns
 
Kultūras darbinieki centās veidot Kultūras fondu kā neatkarīgu valsts iestādi, pretēji daudzu politiķu vēlmēm to iekļaut Izglītības ministrijā. Kultūras fonds darbojās pie Izglītības ministrijas līdz 1921. g., kad to pārveidoja par patstāvīgu institūciju. Fonda dome, kas sastāvēja no 16 deputātiem, sadalīja līdzekļus. Par fonda nozīmīgumu liecina tas, ka tā domē bija arī Saeimas priekšsēdētājs un izglītības ministrs. Pabalstu projektus izstrādāja mazāka komisija, kuru vadīja izglītības ministrs, bet izlietojumu pārbaudīja īpaša kontroles komisija.

Kultūras fondam bija pašam savs budžets, no kura tika finansētas vairākas programmas:
  1. Bibliotēku dibināšana un papildināšana;
  2. Mācību līdzekļu iegāde skolām un trūcīgo skolēnu atbalsts;
  3. Ārpusskolas izglītības iestāžu attīstība;
  4. Augstskolu stipendijas;
  5. Teātri;
  6. Zinātniskās iestādes;
  7. Sports;
  8. Lauku kultūras iestādes;
  9. Latvijas kultūras pētniecība;
  10. Zinātnieku prēmēšana;
  11. Grāmatu izdošana;
  12. Zinātniskās studijas ārzemēs.
 
Bibliotēkas
Ar kultūras fonda atbalstu līdz 1922. g. tika ierīkotas apmēram 300 tautas bibliotēkas, bet 1931. g. jaundibināto bibliotēku skaits sasniedza 700. Arī skolās sāka ierīkot bibliotēkas. Prioritāte bija tiem pagastiem un vietām, kur bibliotēku vispār nebija. Rezultātā Latvijā īsā laikā tika izveidots liels bibliotēku tīkls. Īpaši tika veicināti zinātnieku pētījumi latviešu garīgā mantojuma un valodas attīstības jomā. Pēc neatkarības izcīnīšanas latviešu kultūra, zinātne un māksla kļuva par prioritāti. Pavisam parlamentārās demokrātijas periodā Kultūras fonds pabalstos piešķīra 13 milj. latus.
 
Vislielāko atbalstu saņēma bibliotēkas un teātri. Ļoti būtiski bija arī pabalsti zinātnes darbiniekiem (500 – 1000 Ls), kuri kompensēja pētījumos ieguldītās pūles un līdzekļus.
 
Mūzika
Nozīmīgu ieguldījumu kultūrā deva latviešu mūzikas, teātra, mākslas un zinātnes darbinieki.
 
Nacionālās mūzikas ievērojamākais veidotājs bija komponists Jāzeps Vītols, kurš 1919. g. lika pamatus Latvijas konservatorijai (tagad Latvijas Mūzikas akadēmija).
 
IMG_9203.jpg
Mūzikas akadēmija
vitols.jpg
Jāzeps Vītols
 
Diriģents Teodors Reiters ar Latviešu operas biedrības dalībniekiem izveidoja Nacionālās operas kodolu. Latvijā bija 2 operas (Rīgā un Liepājā), 14 latviešu un 5 mazākumtautību dramatiskie teātri, kuru uzturēšanā piedalījās valsts.

Līdz neatkarības iegūšanai latviešu mūzikas dzīve bija ievērojama ar vispārējiem latviešu dziesmas svētkiem. Latvijas Republikas laikā attīstījās arī profesionālā mūzika. Tika sacerētas pirmās latviešu komponistu oriģināloperas – Alfrēda Kalniņa „Baņuta”, Jāņa Mediņa „Uguns un nakts”, „Sprīdītis” u.c.
 
Teātris
Svarīgi!
1919. gadā tika dibināts Latvijas Nacionālais teātris, kurš turpināja latviešu reālistiskā teātra tradīcijas. Vairākus gadus teātri vadīja Rainis.
Nacionālajā teātrī strādāja izcili tā laika aktieri – Berta Rūmniece, Jūlija Skaidrīte, Anta Klints, Aleksis Mierlauks, Alfrēds Antmanis – Briedītis u.c.
Svarīgi!
1920. gadā dibinātais Dailes teātris izcēlās ar novatorismu un jaunu izteiksmes formu meklējumiem. Tas bija teātra vadītāja Eduarda Smiļģa nopelns.
1925. gadā dekoratīvo mākslu izstādē Parīzē par inscenējuma attēliem Dailes teātris ieguva Grand Prix, bet viss ansamblis – goda diplomu. Ievērojamākie Dailes teātra aktieri bija – Lilita Bērziņa, Lilija Žvīgule, Arveds Mihelsons, Gustavs Žibalts u.c.
nacteatris_b.jpg
Nacionālais teātris
995_203cb1d051.jpg
Dailes teātris
smilgis_bilde_1.jpg
E. Smiļģis
 
Ievērojamu vietu teātru repertuārā ieņēma latviešu autoru lugas, īpaši Raiņa, Aspazijas un A. Brigaderes darbi.

Tēlotājmāksla
1921. gadā darbu uzsāka Mākslas akadēmija Rīgā. Vislielākie nopelni tās izveidošanā bija Vilhelmam Purvītim. Līdz 1940. gadam Mākslas akadēmiju beidza 229 mākslinieki.
nba04_4688_0.jpg
V. Purvītis
multimedia.jpg
Mākslas akadēmija

Latviešu tēlnieki radījuši daudzus izcilus darbus, tomēr varenākie un pazīstamākie ir Kārļa Zāles izveidotais Brāļu kapu komplekss un Brīvības piemineklis.
Brāļu kapi Rīgā sāka veidoties Pirmā pasaules kara laikā kā latviešu strēlnieku apbedīšanas vieta.
Kad 1920. gadā tika nodibināta Brāļu kapu komiteja, sākās kapu arhitektoniskā izbūve. Tā ilga 7 gadus un izmaksāja 1,5 milj. latus. Brāļu kapi kļuva par latviešu tautas svētvietu gan Latvijas Republikas laikā, gan okupācijas gados.
Brīvības piemineklis tika uzcelts Brīvības cīņās kritušo piemiņai, bet mūsdienās tas tiek uzskatīts par Latvijas valstiskuma, latviešu tautas vienotības, neatkarības un brīvības simbolu.
Iecere par Brīvības pieminekļa izveidošanu radās uzreiz pēc Brīvības cīņām. Ārlietu ministrs Z. A. Meierovics jau 1922. gadā ierosināja uzcelt piemiņas stabu Rīgas centrā. Vēlāk tika izveidota Brīvības pieminekļa komiteja, kura izsludināja projektu konkursu. Par labāko atzina Kārļa Zāles projektu, un 1931. gada 18. novembrī svinīgi tika ielikts pieminekļa pamatakmens. Celtniecība turpinājās četrus gadus. Pieminekli cēla par tautas saziedotiem līdzekļiem. Piemineklis ir 42 metrus augsts un veidots no pelēka un sarkana granīta, travertīna, dzelzsbetona un vara.

1935. gada 18. novembrī Brīvības pieminekli atklāja Valsts prezidents Alberts Kviesis. Piemineklis kļuva par tautas vienotības simbolu.
DSC_5314.JPG
Brāļu kapu ansamblis
image-1787.jpg
Brīvības piemineklis
DSC_5313.JPG
K. Zāle
 
Grāmatniecība un prese
Pirmajos desmit Latvijas Republikas gados iznāca tikpat daudz grāmatu latviešu valodā, cik iepriekšējos 330 gados kopā.

Visvairāk tika izdota daiļliteratūra, bet no 1923. gada pieauga arī fundamentālo un zinātnisko izdevumu apjoms. Tādi bija K. Barona „Latvju dainas” 8 sējumos, „Latviešu tautas pasakas un teikas” 15 sējumos, K. Mīlenbaha un J. Endzelīna „Latviešu valodas vārdnīca” 4 sējumos.
Svarīgi!
Joprojām nepārspēts enciklopēdisks izdevums ir 1927. gada aizsāktā „Latviešu konversācijas vārdnīca”. Līdz Latvijas okupācijai 1940. gadā tika izdots 21 sējums.
Latviešu proza un dzeja piedzīvoja neredzētu uzplaukumu. To sekmēja arī grāmatizdevēji. Apgāds „Valters un Rapa” 10 gados izdeva 1450 grāmatas.
 
Jaunu virzienu grāmatu izdošanā aizsāka Helmars Rudzītis, 1926. g. izveidodams apgādu „Grāmatu draugs” un iekarodams tirgu ar lētām (lata grāmatas), bet gaumīgi noformētām augstvērtīga satura brošūrveida grāmatām lielos metienos. Grāmatas bija pieejamas plašai publikai. Rezultātā pieauga publikas interese par labu literatūru un tas sekmēja latviešu rakstniecības attīstību, kur bez vecmeistariem parādījās daudz jaunu un talantīgu autoru.

Miķeļa Goppera dibinātais apgāds „Zelta ābele” izdeva mākslinieciski augsti noformētas un kvalitatīvas, bet dārgas grāmatas.

Problēmas bija ar zinātniskās literatūras izdošanu, jo mazām nācijām ir nepieciešami nelieli metieni specializēto grāmatu, kuri finansiāli nav izdevīgi izdevējiem. Tika izdoti vairāki monumentāli pētījumi, kā Pētera Šmita „Latviešu mitaloģija”, Franča Baloža „Latvijas arheoloģija”, bet šādu izdevumu kopumā bija maz.

Zinātniskus rakstu krājumus izdeva Latvijas Universitāte, kā arī citas iestādes, un tie parasti tika pielāgoti plašam lasītāju lokam.
Svarīgi!
Izdoto laikrakstu un žurnālu skaita ziņā uz 100 iedzīvotājiem Latvija bija ceturtā vietā Eiropā.
Visplašāk lasītais laikraksts bija „Jaunākās ziņas”. Tā metiens sasniedza 160 000 eksemplāru.
Neraugoties uz smagajām saimnieciskajām problēmām un kara sekām, Latvijas kultūras dzīve ne tikai strauji uzplauka, bet arī daudzējādā ziņā pārspēja attīstītu Eiropas valstu līmeni.
 
Atsauce:
http://www.baronamuzejs.lv/burtniekumaja/img/skalbe/skalbe1_350.jpg
http://www.satori.lv/uploads/image/rainisL.jpg
http://www.jzb.lv/files/images/krajumi/novadnieki/Aspazija.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/lv/thumb/3/31/Arveds.jpg/225px-Arveds.jpg
http://zagarins.net/JG/jg178/JG178_gramatas_Trasuns.JPG
http://www.uky.edu/DistanceLearning/images/library2.jpg
http://www.citariga.lv/images/vietas/nacteatris_b.jpg
http://zinas.nra.lv/_mm/photos/2009-09/480px/995_203cb1d051.jpg
http://www.spotnet.lv/upload/arhiva/smilgis_bilde_1.jpg
http://www.music.lv/userdata/79/StaroRiga/IMG_9203.JPG
http://www.letonika.lv/groups/multimedia.aspx?prev=0&entryTitle=bcb-r0328-a31
http://data.lnb.lv/digitala_biblioteka/atklatnes/Portreti/Lielie/nba04_4688_0.jpg
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2000., 151. lpp.
http://krizdabz.lv/wp-content/photos/free_books_online.jpg
http://i.vietas.lv/userfiles/image_gal/big/87/image-1787.jpg
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Jaunākie laiki", Zvaigzne ABC, 2001.
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2000.