Svarīgi!
1934.g. 15.maijā Ministru prezidents K. Ulmanis kopā ar savu līdzgaitnieku grupu veica apvērsumu – padzina Saeimu un nodibināja savu diktatūru.
Latvijas vēstures literatūrā ir izplatīts viedoklis, ka trīsdesmito gadu sākumā Latvijas valstī izveidojās parlamentārā krīze. Tā izpaudās kā valdību nespēja ilgstoši darboties un kā Saeimas nespēja pārmērīgas sadrumstalotības dēļ grozīt Satversmi un vēlēšanu likumu.
Visus apstākļus, kuri veicināja nestabilitātes rašanos, var sadalīt trijās grupās:
Visus apstākļus, kuri veicināja nestabilitātes rašanos, var sadalīt trijās grupās:
- Iekšpolitiskie;
- Subjektīvie;
- Ārpolitiskie.
Iekšpolitiskie apstākļi
„Juridiskie” cēloņi
„Juridiskie” cēloņi bija nepilnības vēlēšanu likumdošanā, kuras pavēra ceļu uz Saeimu ne tikai partijām, bet arī šaurām interešu grupām. Rezultātā Saeima bija politiski sadrumstalota. Tas izraisīja partiju nesaskaņas un savstarpējās ķildas, radot valstī politisko nestabilitāti un mazinot Saeimas prestižu. Vienmēr radās problēmas valdību izveidošanā. Biežās valdības maiņas traucēja pieņemt ilglaicīgas darbības lēmumus.
„Juridiskie” cēloņi bija nepilnības vēlēšanu likumdošanā, kuras pavēra ceļu uz Saeimu ne tikai partijām, bet arī šaurām interešu grupām. Rezultātā Saeima bija politiski sadrumstalota. Tas izraisīja partiju nesaskaņas un savstarpējās ķildas, radot valstī politisko nestabilitāti un mazinot Saeimas prestižu. Vienmēr radās problēmas valdību izveidošanā. Biežās valdības maiņas traucēja pieņemt ilglaicīgas darbības lēmumus.
LR pirmā Saeima (1922. - 1925.g.)
Satversme pārāk lielas pilnvaras piešķīra likumdošanas varai – rezultāts bija vāja izpildvara. Šāda sistēma labi funkcionēja normālos apstākļos, bet ne krīzes situācijās. Šīs nepilnības nebija tik nopietnas, lai radītu parlamentāro krīzi.
Liela nozīme bija arī sociāldemokrātu politikai Saeimā, kuri vienmēr veidoja pašu lielāko frakciju, bet ļoti reti piedalījās valdību veidošanā. Viņu frakcija konstruktīvas darbības vietā parasti nodarbojās tikai ar valdības kritiku.
Liela nozīme bija arī sociāldemokrātu politikai Saeimā, kuri vienmēr veidoja pašu lielāko frakciju, bet ļoti reti piedalījās valdību veidošanā. Viņu frakcija konstruktīvas darbības vietā parasti nodarbojās tikai ar valdības kritiku.
Demokrātisko tradīciju trūkums
Jaunajās demokrātiskajās valstīs trūka pieredzes vienprātīgu lēmumu pieņemšanā. Tas veicināja šauru profesionālu interešu pārstāvēšanu. Arī pārāk sīkā sociālā stratifikācija (dažādu slāņu iedalījums pēc ieņemamā stāvokļa sabiedrībā) sekmēja plaša politisko interešu spektra pastāvēšanu. Kaut arī Latvijā ļoti bagāto un ļoti trūcīgo cilvēku bija maz, vidusslānis bija ļoti plašs un sadrumstalots sīkās sociālās grupās ar atšķirīgām interesēm. Nacionālistiski noskaņotie spēki iebilda pret politiskajām priekšrocībām, kuras saņēma minoritātes.
Ekonomiskie cēloņi
Vērā ņemamu ietekmi uz Latviju atstāja ekonomiskā krīze pasaulē, kas sākās 1929.g. ASV. Krīzes ietekme Latvijā maksimumu sasniedza 1932.g. Pieauga bezdarbnieku skaits pilsētā. Latviju krīze vairāk skāra netieši. Tās rezultātā veidojās saimnieciskā politika - valsts ekonomika kļuva pašpietiekama, samazinājās eksports un imports, pieauga valdības regulējošā loma.
Jaunajās demokrātiskajās valstīs trūka pieredzes vienprātīgu lēmumu pieņemšanā. Tas veicināja šauru profesionālu interešu pārstāvēšanu. Arī pārāk sīkā sociālā stratifikācija (dažādu slāņu iedalījums pēc ieņemamā stāvokļa sabiedrībā) sekmēja plaša politisko interešu spektra pastāvēšanu. Kaut arī Latvijā ļoti bagāto un ļoti trūcīgo cilvēku bija maz, vidusslānis bija ļoti plašs un sadrumstalots sīkās sociālās grupās ar atšķirīgām interesēm. Nacionālistiski noskaņotie spēki iebilda pret politiskajām priekšrocībām, kuras saņēma minoritātes.
Ekonomiskie cēloņi
Vērā ņemamu ietekmi uz Latviju atstāja ekonomiskā krīze pasaulē, kas sākās 1929.g. ASV. Krīzes ietekme Latvijā maksimumu sasniedza 1932.g. Pieauga bezdarbnieku skaits pilsētā. Latviju krīze vairāk skāra netieši. Tās rezultātā veidojās saimnieciskā politika - valsts ekonomika kļuva pašpietiekama, samazinājās eksports un imports, pieauga valdības regulējošā loma.
Subjektīvie apstākļi
Svarīgi!
Visi iepriekšminētie faktori politisko režīmu nebūtu mainījuši, ja nerastos subjektīvie cēloņi – partiju un atsevišķu politiķu gribas (vai tās trūkums) radikāli mainīt nepilnības esošajā sistēmā. Tie bija galvenie apvērsuma priekšnosacījumi.
Kreisās partijas strauji zaudēja vēlētāju balsis. Pa kreisi no centra atradās arī Zemnieku savienība, kura vēlētāju atbalstu zaudēja vēl straujāk. Pieauga centra un minoritāšu partiju ietekme, kā arī nodotās balsis par nenoteiktām grupām piederošiem vēlēšanu apvienību sarakstiem. Tauta bija neapmierināta ar politiķu ķildām un daudzu politiķu korumpētību, bet tautas aktivitāte vēlēšanās (4. Saeimas vēlēšanās piedalījās 80% balsstiesīgo) liecināja, ka uzticība parlamentārajai iekārtai kopumā nebija zudusi. Būtiska nozīme bija Zemnieku savienības popularitātes kritumam un K. Ulmaņa personiskajām ambīcijām, kuras nebija līdz galam realizētas, jo valdonīgais raksturs viņam traucēja iegūt Saeimas vairākuma uzticību. Daudzi apvērsuma līdzdalībnieki cerēja, ka apvērsums kļūs tikai par Satversmes izmainīšanas līdzekli un demokrātiskā iekārta vēlāk tiks atjaunota.
H. Celmiņš
Par labu parlamentārās krīzes apšaubītajiem liecina arī fakts, ka 1928.g. decembrī darbu uzsāka Zemnieku savienības veidotais Hugo Celmiņa Ministru kabinets, kurš noturējās rekordilgu laiku – 2 gadus un 3 mēnešus, neraugoties uz saimniecisko krīzi, neražu un 1929.g. plūdiem.
H. Celmiņa kabinetu „nogāza” paša partijas biedri - Zemnieku savienība. Atsevišķiem tās līderiem (arī K. Ulmanim) nepatika H. Celmiņa popularitātes kāpums, jo viņš parādīja sevi kā veiksmīgāko Ministru prezidentu no šīs partijas.
„Ārējā faktora„ ietekme
Abu pasaules karu starplaikā Eiropā sākās cīņa starp demokrātijas un diktatūras idejām. Valstīs, kur demokrātijas bija jaunas, bez stabilām tradīcijām, sociālo ekonomisko krīžu apstākļos dzima ticība diktatūras un varas idejai kā problēmu atrisināšanas līdzeklim.
Šim procesam bija arī citi cēloņi:
Šim procesam bija arī citi cēloņi:
- Pirmā pasaules kara psiholoģiskās sekas;
- Vilšanās par miera līguma noteikumiem;
- Jaunie starptautiskie konflikti;
- Iekšējā cīņa par varu atsevišķās valstīs;
- Politiski nepieredzējušu sabiedrību vilšanās demokrātiskajā vēlēšanu sistēmā.
Diktatūras veidošanās procesu ievadīja Itālija, kur 1922.g. pie varas nāca fašistu partija un diktators Benito Musolīni. 1923.g. diktatūra izveidojās Bulgārijā, Spānijā, Turcijā, 1925.g. – Albānijā, 1926.g. – Polijā, Portugālē un Lietuvā. Tām sekoja Dienvidslāvija un Rumānija. PSRS boļševiku partijas līderu diktatūra pastāvēja jau kopš 1917. gada apvērsuma, bet trīsdesmito gadu sākumā Staļins sāka nostiprināt savu diktatūru, kura ieguva sevišķi nežēlīgu raksturu. Lielu ietekmi uz notikumiem Eiropā atstāja 1933.g. Vācijā izveidotā nacionālsociālistu diktatūra ar Ādolfu Hitleru priekšgalā. 1934.g. martā arī Igaunijā tika nodibināta prezidenta Konstantīna Petsa diktatūra. Latvija bija pēdējā Baltijas valsts, kurā izveidojās diktatūra.