Teorija

Sešdesmito gadu sākumā Kremlī apvērsuma ceļā pie varas nāca stingrāka kursa piekritēji Leonīda Brežņeva vadībā. Viņi noturēja savu politisko kursu līdz 80. gadu vidum.
 
brezhnev.jpg
L. Brežņevs
 

Brežņeva laikā:
  1. Atkal sāka ieviest dzīva vadoņa kultu;
  2. Partijas uzraudzība un diktāts pār sabiedrības dzīvi pieauga;
  3. Jebkādas nacionālisma izpausmes tika apspiestas;
  4. Pastiprinājās rusifikācija Baltijas republikās;
  5. Realizējot liela mēroga rūpniecības objektu celtniecību, iepludināja daudz ieceļotāju no PSRS iekšējiem apgabaliem;
  6. Liela vērība tika veltīta izglītībai un kultūras dzīvei, lai nostiprinātu komunistisko pārliecību jaunajā paaudzē;
  7. Masveidīgi Latvijā tika ieviestas divu plūsmu skolas (latviešu un krievu); Lielākā daļa jauno skolu bija krievu mācību valodā, jo iedzīvotāju pieaugums notika uz imigrācijas rēķina;
  8. No pārvaldes struktūrām latviešu valoda gandrīz pilnībā izzuda (Tas pats bija vērojams televīzijā un citās dzīve sfērās);
  9. Teātros un kino tika stingri kontrolēts repertuārs;
  10. Nacionālo svētku svinēšana bija ierobežota.

Stabilizācijas periodā 70. gados, maksimāli centralizējot PSRS resursus, izdevās radīt sociālās aizsardzības sistēmu, kas nodrošināja ar iztiku un sociālajiem pabalstiem visus neatkarīgi no viņu darba rezultātiem. Kaut arī ne visi pakalpojumi bija kvalitatīvi un pietrūka kvalitatīvu preču, salīdzinot ar zemo dzīves līmeni, kas bija raksturīgs PSRS, sociālās garantijas Latvijas iedzīvotājiem bija samērā augstas. Ekonomiskā sistēma, kas nebija balstīta uz personīgo ieinteresētību un personas atbildību par sevi, psiholoģiski iznīcināja privāto iniciatīvu un radīja sabiedrības parazitējošos slāņus.
Svarīgi!
80. gados sākās ekonomiskā krīze. Dažāda veida plaša patēriņa produktu trūkums parādīja PSRS ekonomiskās sistēmas nestabilitāti.
Pretestība okupācijas režīmam Latvijā šajā laikā pārsvarā izpaudās kā disidentu (citādi domājošo, atkritēju no komunistiskās ideoloģijas, padomju sistēmas pretinieku) aktivitātes. Atšķirībā no nacionālkomunistiem disidenti nostājās pret padomju iekārtas būtību. Tie riskēja ar savu profesionālo karjeru, izglītības iespējām un tuviniekiem.
 
Disidentisms bija izplatīta parādība no 60. gadu vidus līdz 80. gadu sākumam. Atšķirībā no PSRS Latvijā disidentisms bija saistīts ar opozīciju LKP nacionālajai politikai. Cilvēki šajā laikā bija iebiedēti. Atklāti savus uzskatus paust nedrīkstēja, jo tas draudēja ar represijām. Drosmīgākajiem disidentiem, kuri atļāvās atklāti nepiekrist režīmam, draudēja piespiedu ieslēgšana psihiatriskajās slimnīcās vai arī politiska apsūdzība „dzimtenes nodevībā” ar ieslodzījumu kolonijās.

Plašu atbalsi ieguva Latvijas disidenta Gunāra Astras tiesas prāva 1983. gadā, kurš savā pēdējā vārdā tiesā izteica publisku apsūdzību komunistiskajam režīmam.
 
astra8188.jpg
G. Astra

Bija arī organizētās opozīcijas pagrīdes grupas, bet to bija maz. 1962. g. VDK atklāja ietekmīgu pagrīdes organizāciju – Baltijas Federāciju, kurai bija vietējās organizācijas visās Baltijas republikās. Tās vadītājus sodīja.

Līdz 80. gadu sākumam Latvijā darbojās vairākas organizētas opozīcijas grupas (Latvijas Neatkarības kustība, Kristīgi demokrātiskā savienība, Demokrātiskās jaunatnes apvienība), kuras VDK neizdevās atklāt.

1981. g. VDK izdevās izsekot Latvijas Sociāldemokrātiju un arestēt tās vadītājus. Pat visdziļākajos stagnācijas gados opozīcija režīmam saglabājās.

Šajā laikā pret Latvijas okupāciju nemitīgi uzstājās un to atgādināja trimdas latvieši, kuri sniedza morālu atbalstu tautiešiem Latvijā.

Kaut arī okupācijas režīms radīja neatgriezeniskas pārmaiņas tautas dzīvē, tam neizdevās iznīcināt Latvijas valstiskuma ideju.
 
Atsauce:
http://brezhnev.by.ru/brezhnev.jpg
http://img.apollo.lv/upload/2006-09-15/82754/astra8188.jpg
G. Kurlovičs, A. Tomašūns „Latvijas vēsture vidusskolai II”, Zvaigzne ABC, 2000.
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Jaunākie laiki", Zvaigzne ABC, 2001.