Teorija

Nacionālsociālisms un tā sagrāve
1953. gada martā mira Staļins. Maskavā vadošās partijas aprindās sākās nežēlīga cīņa par varu. Valsts varu izdevās sagrābt Ņ. Hruščovam, kurš atbrīvojās no J. Staļina sekotājiem un centās realizēt reformas. Viņam arī nācās „mīkstināt” režīmu. J. Staļina kults piedzīvoja krahu. Daļu no Staļina noziegumiem publiski atmaskoja un nosodīja.

Kruscev1.jpg
Ņ. Hruščovs
 
Izmaiņas PSRS izplatījās arī Austrumeiropas komunistiskajās valstīs. Sāka pasliktināties PSRS attiecības ar komunistisko Ķīnu un Albāniju. Šajās valstīs valdošās aprindas Ņ. Hruščova politiskajam kursam nepiekrita. PSRS Ņ. Hruščova politika tika nosaukta par atgriešanos pie partijas Ļeņiniskā kursa.
 
Līdz J. Staļina nāvei Latvijas Komunistiskā partija faktiski bija pilnīgā Krievijas partijas kontrolē. Latvieši tajā bija mazākumā. Arī PSRS kopumā valdīja neierobežota Staļina diktatūra, kura balstījās uz militārajām struktūrām.

1953. gadā Maskavas valdošās aprindas prasīja vairāk nacionālo kadru iesaistīšanu partijā. Rezultātā pieauga latviešu komunistu ietekme LKP un tās vadībā.
Svarīgi!
50. gadu vidū Latvijas Komunistiskajā partijā un padomju aparātā sāka veidoties idejisks strāvojums, kurš vēlāk vēstures literatūrā ieguva nosaukumu nacionālkomunisms.
Nacionālkomunistus nevar uzskatīt par īpašu kustību, kas būtu opozīcijā padomju režīmam. Viņi nebija padomju iekārtas pretinieki, bet cilvēki ar komunistisku pārliecību, kuri centās aizstāvēt arī latviešu nacionālās intereses. Viņi uzstājās pret pārkrievošanu un nacionālo īpatnību ignorēšanu kultūrā un tautsaimniecībā. Enerģiskākai no viņiem bija Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks Eduards Berklavs, kurš šo amatu ieņēma no 1957. gada. Nacionālkomunistu grupas kodolu veidoja zinātnieks Pauls Dzērve, LKP 2. sekretārs Vilis Krūmiņš, arodbiedrības vadītājs Indriķis Pinksis, kultūras ministrs Voldemārs Kalpiņš, lauksaimniecības ministrs Aleksandrs Ņikonovs u.c.
 
12.jpg
E. Berklavs
 
Nacionālkomunisti neslēpa, ka viņu mērķis ir panākt, lai Latvija nezaudētu savu „nacionālo seju”. Tas tika saistīts gan ar ekonomisko, gan sociālo politiku. Jaunais strāvojums centās samazināt cittautietiešu pieplūdumu un atjaunot latviešu valodas lomu sabiedriskajā dzīvē. Nacionālkomunisti radīja iespējas ierobežotai latviešu kultūras atdzimšanai okupētajā Latvijā. Kultūras jomā tika atvieglota cenzūra un veiktas reformas izglītībā. Nostiprinājās latviešu inteliģences slānis. E. Berklava autoritāte sākumā nodrošināja iecietīgu Maskavas attieksmi pret nacionālkomunistiem, bet tas bija īsu laiku. Krievu armijas komandējošā sastāva Latvijā un vietējo Berklava politiskā kursa pretinieku sūdzības Maskavā izraisīja reakciju.

Nacionālkomunistu kustība saņēma triecienu no Ņ. Hruščova, kurš 1959. g. apmeklēja Latviju. Pēc viņa vizītes sākās LPSR augstāko amatpersonu atcelšana no amatiem. Represijas skāra ne tikai E. Berklavu un viņa piekritējus. No amatiem nācās atkāpties arī uzticamiem Maskavas kalpiem – LKP 1. sekretāram – Jānim Kalnbērziņam un MP priekšsēdētājam Vilim Lācim – par iecietīgu pozīciju un simpatizēšanu nacionālkomunistiskajam virzienam. Amatus un partijas piederību zaudēja ap 2000 biedru. Viņu vietās amatos tika iecelti pārkrievošanas piekritēji Krievijas latvieša Arvīda Pelšes vadībā.
 
Arvids_Pelse.jpg
A. Pelše
 
Latvijas rusifikācija pastiprinājās. Nacionālais sastāvs sāka mainīties par sliktu pamatnācijai. A. Pelšes politiku LKP 1. sekretāra amatā turpināja Augusts Voss, kuru 80. gados nomainīja Boriss Pugo (Visi Krievijā dzimuši un auguši latviešu izcelsmes kompartiju līderi).
Svarīgi!
80. gados latviešu tauta bija nonākusi tuvu izzušanai.
Laika posms pēc nacionālkomunisma sagrāves Latvijas vēsturē var uzskatīt par stagnācijas periodu, kad noritēja paklausīga no Maskavas diktētas politikas īstenošana. Notika apzināta nacionālās kultūras nīdēšana. A. Pelše ieguva nedalītu Maskavas uzticību.
 
Atsauce:
http://en.academic.ru/pictures/enwiki/75/Kruscev1.jpg
http://www.ltn.lv/~ap-klubs/12.JPG
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/lv/3/3f/Arvids_Pelse.jpg
G. Kurlovičs, A. Tomašūns „Latvijas vēsture vidusskolai II”, Zvaigzne ABC, 2000.
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Jaunākie laiki", Zvaigzne ABC, 2001.