Teorija

Latvieši Austrumprūsijā
Pirmais pasaules karš Latviju skāra jau kara sākumā 1914. gadā. Krievija iesaistījās karā kā Balkānu slāvu tautu aizstāve. Galvenais iemesls bija pašas Krievijas intereses Balkānos. Ar iesaistīšanos karā cara valdība cerēja panākt iekšējo saliedētību impērijā.
Svarīgi!
Šajā laikā daudzi latvieši tika mobilizēti armijā un nonāca frontē. Lielākā daļa tika nosūtīti uz Austrumprūsiju, kur krievi cieta neveiksmi, zaudējot daudz karavīru.
Latvieši krievu armijā neveidoja nacionālās daļas. Daudzi latviešu karavīri krita pie Mazuru ezeriem un Augustovas mežos Polijā. Precīzu ziņu par bojāgājušajiem nav, bet to skaits varētu būt ap 25 000. Tie bija vislielākie latviešu karavīru zaudējumi Pirmajā pasaules karā.
 
Vācu armija ienāk Latvijas teritorijā
DSCF2641.JPG
 
1914.g. vasarā Baltijas guberņās norisinājās mobilizācija. Tautā pieauga pretvācu noskaņojums. Saasinājās saimnieciskās grūtības.
 
1915.g. pavasarī karadarbība sasniedz Latvijas teritoriju. Vācu armija no Lietuvas tuvojās Jelgavai, kur vācieši tika apturēti pateicoties galvenokārt zemessargiem – gandrīz tikai no latviešiem saformētajiem Daugavgrīvas cietokšņa apvienoto darba rotu bataljoniem. Zemessargi bija paredzēti nocietinājumu būvēšanai, bet negaidītais vāciešu uzbrukums spieda krievu virspavēlniecību sūtīt tos kaujā.
Jūlijā ar papildspēku palīdzību vāciešiem izdevās ieņemt Kurzemi, Zemgali, Sēliju un sasniegt Daugavas un Rīgas robežu. Frontes līnija nemainījās aptuveni 2 gadus.
Svarīgi!
Kurzeme un Zemgale nonāca vācu varā, bet Vidzeme un Latgale krievu varā.
DSCF2643.JPG
Vācu karaspēka iebrukums Latvijā 1915. gadā
 
Latviešu bēgļi un viņu organizācijas
180px-Vilis_Olavs.jpg
Vilis Olavs
 
Krievijas kara laika pārvaldes iestādes darīja visu, lai panāktu iedzīvotāju un materiālo vērtību izvešanu no teritorijām, kuras apdraudēja vācu okupācija. Labības un kartupeļu stādījumus bēgļiem pavēlēja iznīcināt. Frontes joslā krievu karaspēks nodedzināja mājas. Daudzus ar varu piespieda doties bēgļu gaitās. Krievijas cars izdeva pavēli atstāt dzimtās mājas visiem 18 - 45 gadus veciem vīriešiem. Avīzēs tika publicēta pretvācu propaganda. Ar to tika panākts, ka Kurzemi un Zemgali atstāj gandrīz pusmiljons bēgļu.
  
Rīgas evakuācija sākās 1915.g. jūlijā. Iedzīvotāju skaits Rīgā samazinājās par 50%. Evakuēja ne tikai strādniekus un rūpnīcas iekārtas, bet arī pieminekļus. Rūpniecības iekārtu evakuācija apdraudēja Latvijas rūpniecību. 1920.g. pēc miera līguma ar Padomju Krieviju izdevās atgūt tikai daļu iekārtu.
 
Lielākā daļa bēgļu atstāja dzimteni bez iztikas līdzekļiem. Mantu un lopus daudzi zaudēja ceļā. Krievijas teritorijā bēgļi mitinājās stacijās vai klajos laukos pat ziemā. Netika organizēta palīdzība, jo Krievijas varas iestādes nebija gatavojušās šādai situācijai. Trūkumā un epidēmijās mira cilvēki, īpaši bērni un veci cilvēki. Latviešu bēgļu inteliģence sāka organizēt pašpalīdzību. Tika dibinātas bēgļu apgādes organizācijas.
 
1915.g. Pēterburgā tika izveidota  Latviešu Bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja 25 cilvēku sastāvā, kura apvienoja aptuveni 260 bēgļu organizācijas. Tā uzturēja bēgļu patversmes, 54 skolas, 25 slimnīcas un izsniedza pabalstus, pārtiku un apģērbu. Par organizācijas priekšsēdētāju kļuva Vilis Olavs, bet par vietniekiem – Jānis Čakste un Arveds Bergs.

Daudzi no bēgļu organizāciju vadītājiem vēlāk kļuva par Latvijas valstsvīriem. Bēgļu lielākā daļa atgriezās dzimtenē pēc tam, kad Latvijas Republika noslēdza mieru ar Padomju Krieviju.
 
Okupētajā Kurzemē vācieši bija paredzējuši veikt kolonizāciju, ko atbalstīja baltvācu muižnieki. Vietējiem tika uzliktas nodevas un klaušas. Sākās pārvācošana. Skolās mācības notika tikai vācu valodā. Tika izcirsti Kurzemes, Zemgales un Sēlijas meži, ko izmantoja nocietinājumu būvēm. Bija plānots Kurzemē izmitināt tūkstošiem vācu ģimeņu, atdot tiem bēgļu gaitās devušos latviešu saimniecības, kā arī piešķirt tiem trešdaļu muižu zemju.
 
Latviešu strēlnieku bataljoni
Latvijā bija iznīcināti sējumi, nodedzinātas mājas, daudzi latvieši bija devušies bēgļu gaitās. Latviešu inteliģence saprata, ka Vācijas uzvara karā būtu latviešu iznīcība. Kaut gan latvieši neieredzēja ne vācu muižniekus, ne krievu ierēdņus, toreizējā situācija Krievijas uzvara šķita labāka, jo tad bēgļi varētu atgriezties mājās. Latvieši cerēja iegūt autonomiju - nelielu patstāvību Krievijas valsts ietvaros.
 
220Strelnieki.jpg
 
Ideju par savu kaujas vienību radīja:
  1. krievu armijas neveiksmes kara pirmajā gadā;
  2. senais naids pret vāciešiem;
  3. Daugavgrīvas zemessardzes bataljonu panākumi.
     
Pēc Krievijas valsts domes deputātu J. Goldmaņa un J. Zālīša iniciatīvas tika izveidota Latviešu strēlnieku bataljonu organizēšanas komiteja.
 
Pret bataljonu izveidi bija ietekmīgi cilvēki cara galmā. Tomēr 1915. g. 19. jūlijā (1. augustā) Ziemeļrietumu frontes virspavēlnieks ģenerālis M. Aleksejevsizdeva pavēli formēt bataljonus. Tika publicēts K. Skalbes sarakstītais uzsaukums „Pulcējieties zem latviešu karogiem”. Iestāties bataljonos varēja brīvprātīgie no 17 gadu vecuma, kas vēl nebija iesaukti dienestā vai arī jau dienēja citās karaspēka daļās.
 
Līdz 1915.g. beigām tika saformēti 8 bataljoni: Daugavgrīvas, Rīgas, Kurzemes, Vidzemes, Zemgales, Tukuma, Bauskas, Valmieras bataljons. Tērbatā (Tartu) izveidoja rezerves bataljonu.
 
Latviešu strēlnieki atšķīrās no Krievijas armijas karavīriem, jo tiem bija teicama stāja, pēc auguma šūti formas tērpi, savi karogi, dziesmas un nozīmes. Strēlniekiem bija savi literārie pulciņi, orķestri, teātri un avīzes. Tika organizētas mācības. Starp komandieriem un ierindniekiem pastāvēja cilvēciskas attiecības. Tiem bija augstas kaujas spējas, jo strēlnieki cīnījās par savu zemi. Latviešu strēlnieki stiprināja tautas nacionālo pašapziņu.
 
Strēlnieku rindās bija arī gleznotāji Jāzeps Grosvalds, Kārlis Baltgailis, Niklāvs Strunke, rakstnieki un dzejnieki - Aleksandrs Grīns, Edvarts Virza, Kārlis Skalbe u.c.
 
1915.g. oktobrī, lai apturētu vāciešu uzbrukumu pie Rīgas, uz fronti sūtīja nesen izveidotos, nepietiekami apmācītos un nepietiekami apgādātos latviešu strēlnieku bataljonus.
 
in_hundreds_they_sleep.jpg
 
Savā pirmajā kaujā piedalījās Daugavgrīvas bataljons, kurā vairākums bija 17 - 18 gadus veci strādnieku puiši. Pirmajā kaujā bija 3 kritušie, kurus apglabāja Rīgā, blakus Meža kapiem. Vēlāk tur tika guldīti vēl simtiem kritušo. Izveidojās Brāļu kapi.
 
Rudens kaujās īpaši izcēlās kapteiņa Frīdriha Brieža vadītā rota, kas piespieda atkāpties vienam vācu bataljonam. Strēlnieku bataljoni sakāva vāciešu arī pie Slokas un Ķemeriem. Par strēlnieku panākumiem sāka runāt visā Eiropā. 1915.g., kad vācieši zaudēja cerību ieņemt Rīgu, tie izveidoja aizsardzības pozīcijas. Rezultātā frontes līnija nemainījās aptuveni 2 gadus.
1916. gada pavasarī visi 8 strēlnieku bataljoni atradās Rīgas frontē. Strēlniekiem izdevās pārraut vācu fronti, bet krievu pulku neveiksmju dēļ tālāki uzbrukumi nenotika. Jau šajā kaujā parādījās komandiera Radko Dimitrijeva neizlēmība un neprasme vadīt vīrus, kas vēl jo vairāk parādījās Ziemassvētku kaujās.
 
Nāves salas aizstāvēšana
pieminnavess-225x300.jpg
Piemineklis Nāves salā kritušajiem
 
1916. gada vasarā un rudenī strēlnieki cīnījās tā dēvētajā „Nāves salā”, kas bija 3 km gara un 2 km dziļa nocietināju pozīcija Daugavas kreisajā krastā pretī Ikšķilei. No trim pusēm to apņēma vācieši , bet no ceturtās – Daugava. Krievi šo pozīciju vēlējās nosargāt, jo no turienes bija izdevīgi uzbrukt vācu frontei. „Nāves salā” pirmo reizi kaujās Latvijas teritorijā tika izmantots indīgu gāzu uzbrukums. Rezultātā ar ļoti lieliem karavīru zaudējumiem strēlniekiem izdevās nosargāt „Nāves salu”, tomēr Krievijas armija nekad neizmantoja šo pozīciju uzbrukumam.
 
1924.g. "Nāves salā" tika uzcelts piemineklis kritušajiem strēlniekiem. Pēc Rīgas HES uzcelšanas pie Salaspils tika appludināta lielākā daļa cīņu vietu, rezultātā "Nāves sala", kas bija tikai upes ieloks, kļuva par īstu salu.
 
Ziemassvētku kaujas
1916.g. beigās strēlnieku bataljonus sāka papildināt. Katrā bataljonā 4 rotu vietā izveidoja 8 rotas un tos pārdēvēja par pulkiem. Pulkus apvienoja brigādēs. Krievu virspavēlniecība plānoja lielu uzbrukumu, kurā kā galveno triecienu paredzēts izmantot strēlniekus. Purvainā apvidū starp Babītes ezeru un Olaini, kuru dēvēja par Tīreļa purvu, notika uzbrukums vācu spēkiem. Krievija bija izvirzījusi mērķi – atbrīvot Jelgavu, veiksmes gadījumā visu Zemgali un Kurzemi.
 
Uzbrukums notika 23. decembrī (5. janvāris) 5:00 no rīta, kad vācieši to vismazāk gaidīja. Tika pārrauta vācu fronte, bet tālāki uzbrukumi nenotika, jo krievu virspavēlniecība nebija sagatavojusi papildspēkus. Divas diennaktis stiprā salā (pat līdz – 35 grādi) strēlnieki aizstāvēja savas iekarotās pozīcijas. 25. decembrī sākās uzbrukums Ložmetējkalnam. Ziemassvētku rītā 2 latviešu strēlnieku pulki kopā ar Sibīrijas strēlnieku pulku ieņēma Ložmetējkalnu. Tika sagūstīti aptuveni 1000 vāciešu.
 
World_War_I_Great_One_WWI_decomposed_German_soldier_dead_mud_skull.jpg
  
Ziemassvētku kaujas atnesa latviešu strēlniekiem pasaules slavu, kā arī milzīgus zaudējumus. Latviešu strēlnieku rindas saruka par vairāk nekā trešdaļu (latviešu strēlnieki zaudēja aptuveni 9000 kareivju). Kārtējo reizi pierādījās, ka cara ģenerāļi savu iegribu vai vienkārši untuma dēļ brīvi izrīkojās ar, viņuprāt, bezvērtīgajām kareivju dzīvībām. Ziemassvētku kaujas priekšvakarā izvirzītais sauklis par Jelgavas un Kurzemes atbrīvošanu bija izrādījusies tikai liekulīga frāze bez nopietna seguma.
 
Latvija 1917. gadā
Pēc asiņainajām ziemas kaujām latviešu pulki skaitliski atjaunojās - atgriezās ievainotie, kā arī nāca klāt strēlnieki no rezerves pulka.
 
Krievijā bija notikusi Februāra revolūcija (martā) un cara varas vietā izveidojās Pagaidu valdība. Latvijā dibinājās jaunas partijas, veidojās jaunas pašvaldības.
1917. gada 27. martā latviešu strēlnieku pulku delegāti pulcējās kongresā, kurā ievēlēja Latviešu strēlnieku pulku apvienotās padomes izpildu komiteju, ko dēvēja par Iskolastrelu. Tajā vairākumā bija boļševistiski noskaņotie strēlnieki, kuru lozungs bija „Nost ar karu!” Kara izbeigšanai viņi aicināja brāļoties ar vāciešiem (mainīties ar cigaretēm, pārtiku un tamlīdzīgi). Latviešu pulkos izrēķināšanās ar virsniekiem nenotika.

1917. g. augusta beigās Rīgas frontē esošās sabrāļojušās vācu vienības tika nomainītas, lai sāktu jaunu uzbrukumu. Vācu armija draudēja aplenkt Rīgu, dezorganizētais krievu karaspēks atkāpās un to vietā sūtīja latviešu strēlniekus.
 
1917. gada 1. un 2. septembrī notika kauja pie Mazās Juglas.
Svarīgi!
Kauja pie Mazās Juglas bija Krievijas impērijas 12. armijas aizsardzības kauja Pirmā pasaules kara laikā gar otro Rīgas frontes aizsardzības līniju ar mērķi neļaut Daugavu forsējušajai (forsēt - ar kauju pārvarēt kādu dabisku šķērsli, parasti upi) Vācijas 8. armijai apmēram 30 000 vīru sastāvā aplenkt Rīgā esošās Krievijas karaspēka daļas.
 
Kauja notika Mazās Juglas upes krastos tagadējā Ikšķiles novada teritorijā un tajā piedalījās ap 6 000 2. Latviešu strēlnieku brigādes karavīru.
 
aaaaavbn.jpg
Vācu karaspēks šķērso Daugavu pie Ikšķiles 1917. gada 2. septembrī
 
Pie Mazās Juglas vācu armija tika apturēta. Īpaši smagas cīņas bija jāiztur 5. Zemgales pulkam, ko komandēja pulkvedis J. Vācietis. Zemgaliešu pulks saruka par 75%.
 
Līdz 3. septembrim 12. krievu armija bija atstājusi Rīgu un strēlnieki saņēma pavēli atkāpties. Vācu armija iegāja Rīgā un ieņēma gandrīz visu Rīgas apriņķi, bet tālāku uzbrukumu neturpināja, jo vajadzēja papildspēkus Rietumu frontē.

1917. g. beigās latviešu strēlniekus apvienoja latviešu korpusos, vēlāk pārdēvēja par divīzijām. Par komandieri tika iecelts J. Vācietis.
Svarīgi!
Pirmā pasaules kara rezultātā 1918.g. Vācijai izdevās okupēt visu Latvijas teritoriju, izņemot Latgali, un okupētajā Latvijas un Igaunijas teritorijā tā plānoja nodibināt Apvienoto Baltijas hercogisti.
Atsauce:
http://www.lacplesis.com/Miglains_Rits.jpg
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001, 43. lpp.
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/lv/thumb/3/39/Vilis_Olavs.jpg/180px-Vilis_Olavs.jpg
http://www.aprinkis.lv/_upload/pictures/407048/220Strelnieki.jpg
http://skyforger.lv/CMS/modules/EReditor/jscripts/tiny_mce/plugins/filemanager/files/albumi/strelnieki_m.jpg
http://www.atputasbazes.lv/images/userfiles/blog/2009/11/pieminnavess-225x300.jpg
http://radiganneuhalfen.blogspot.com/2010/01/world-war-i.html
http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Daugavas_skersosana_1917.jpg
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai", Zvaigzne ABC, 2001.
Autoru kolektīvs "Latvijas vēsture", ZVAIGZNE, 1992.