Teorija

article-1083982-00881B9B00000258-729_468x335.jpg
  
  1. Karš likvidēja Vīnes kongresa iedibinātās starpvalstu attiecības un robežas Eiropā.
  2. Sabruka četras impērijas: Vācijas impērija, Austroungārijas impērija, Osmaņu impērija un Krievijas impērija, kā arī to četras valdnieku dinastijas – Hohencollernu dinastija, Hābsburgu dinastija, Osmaņu dinastija un Romanovu dinastija.
  3. Nespēja cīnīties ar kara sekām noveda pie fašisma Itālijā un nacisma Vācijā.
  4. Austrumos Osmaņu impērijas sabrukums lika pamatus Turcijai. Centrālajā Eiropā izveidojās jaunas valstis – Čehoslovākija, Dienvidslāvija, Latvija, Lietuva, Igaunija u.c. Tika atjaunota Polija.
  5. Karš prasīja milzīgus materiālos resursus. Visas rūpniecības nozares tika pakārtotas kara vajadzībām. 1917. g. 55% karojošo valstu strādnieki ražoja frontei.
  6. Tika izpostītas teritorijas, sagrauta rūpniecība, iznīcināta aramzeme, nodedzinātas ēkas. Rietumeiropā Beļģijai un Austrumeiropā Latvija bija nodarīti vislielākie postījumi.
  7. Karā tika mobilizēti vairāk kā 73 miljoni vīriešu.
  8. Karojošajās valstīs, īpaši Vācijā, Krievijā un Austroungārijā bija asi izjūtams pārtikas trūkums.
  9. Frontēs tika nogalināti 10 miljoni, ievainoti 20 miljoni, no kuriem 3 miljoni tika sakropļoti. Karš izraisīja badu un slimības – tīfu, gripu, tuberkolozi.

Parīzes miera konference
Pēc pamiera noslēgšanas ar Vāciju uzvarētājvalstis nolēma sasaukt miera konferenci, lai izlemtu par pēckara Eiropu.
Parīzes miera konference bija 1919. gadā Pirmā Pasaules kara uzvarētājvalstu rīkota konference Parīzē ar mērķi noslēgt miera līgumus starp Sabiedrotajiem un sakautajām Centrālajām lielvalstīm.
Centrālās lielvalstis (nosaukums cēlies no valstu ģeogrāfiskā novietojuma Eiropas centrālajā daļā) bija valstu savienība Pirmajā pasaules karā, kas karoja pret Antanti.
Centrālo lielvalstu savienībā ietilpa Vācijas impērija, Austroungārija, Osmaņu impērija un Bulgārija.
 
Council_of_Four_Versailles.jpg
Deivids Loids Džordžs, Vittorio Orlando, Žoržs Klemanso, Vudro Vilsons.
  
Parīzes miera konference sākās 1919. gada 18. janvārī Versaļas pilī un ar dažiem pārtraukumiem ilga līdz 1920. gada 21. janvārim. Tajā piedalījās 27 valstis.

Toni Parīzes miera konferencē noteica:
  1. ASV prezidents Vudro Vilsons;
  2. Anglijas premjerministrs Deivids Loids Džordžs;
  3. Francijas premjerministrs Žoržs Klemanso.
 
Sastādot Versaļas līgumu, notika strīdi. Rezultātā līgums kļuva par kompromisu, kurš nepatika nevienam. Tā laika biedri par to ir izteikušies šādi: „Trausls kompromiss starp amerikāņu utopismu un eiropiešu paranoju.” Zaudētājvalstis un Padomju Krievija, kurā tajā laikā risinājās Pilsoņu karš, uz konferenci netika uzaicinātas.

Katra no valstīm centās realizēt savus plānus. ASV prezidents Vudro Vilsons centās ieviest jaunus ārpolitiskos principus, kurus izklāstīja 14 punktos.
 
Viņš ierosināja:
  1. atteikties no slepenās diplomātijas;
  2. samazināt bruņojumu;
  3. atzīt nāciju pašnoteikšanās tiesības;
  4. izveidot starptautisku organizāciju miera uzturēšanai.
 
Attiecībā pret Vāciju Vilsons savās prasībās centās būt saudzīgs. Savukārt Francijas premjerministrs Klemanso gribēja Vāciju novājināt un padarīt to nekaitīgu uz visiem laikiem, tādējādi nostiprinot Francijas varenību. Tajā laikā Francijā bija populārs lozungs: „Vācieši par visu samaksās!” Anglija galvenokārt atbalstīja Vilsona priekšlikumus, bet Klemenso panāca, ka lielā mērā tika pieņemti viņa priekšlikumi.
 
Parīzes miera konferences ietvaros tika sagatavoti un noslēgti šādi līgumi:
  1. ar Vācijas impēriju Veimāras republikas formā Versaļas līgums(1919. gada 28. jūnijā);
  2. ar Austriju Sanžermēnas līgums (1919. gada 10. septembrī);
  3. ar Ungāriju Trianonas līgums (1919. gada 4. jūnijā);
  4. ar Bulgāriju Neijī līgums (1919. gada 27. novembrī);
  5. ar Osmaņu impēriju Sevras līgums (1920. gada 10. augustā, vēlāk pārveidots par Lozannas līgumu 1923. gada 24. jūlijā).
 
Versaļas līgums
Tieši 5 gadus pēc Sarajevas atentāta, 1919. gada 28. jūnijā, Versaļas pils spoguļzālē tika parakstīts miera līgums ar Vāciju. Vēsturē tas pazīstams kā Versaļas miera līgums.
Versaļas līgums ir miera līgums, kuru izveidoja 1919. gada Parīzes miera konference 1. pasaules kara noslēgumā. Tajā Vācija un tās sabiedrotie uzņēmās atbildību par kara izraisīšanu un piekrita samaksāt milzīgu kompensāciju (reparācijas).
Saskaņā ar šo līgumu Vācija zaudēja visas savas kolonijas un 13% savas teritorijas Eiropā. Vācijas kolonijas savā starpā sadalīja Anglija un Francija.
Vācijai bija jāatzīst Polijas neatkarība un jāatdod tai daļa poļu zemju, ko bija sagrābusi Prūsija.

Vācijā tika atcelta vispārējā karaklausība. Tai nedrīkstēja būt zemūdens flote, līnijkuģi, tanku vienības un kara aviācija. Tās armija varēja tikt veidota tikai no brīvprātīgajiem un nedrīkstēja pārsniegt 100 000 cilvēku. Tai bija jāsaglabā iesauktos karavīrus armijā 12 gadus un virsniekus 25 gadus, tādējādi nodrošinot, ka tikai ierobežotam skaitam būtu militāra apmācība.
 
Reinas zona - Vācijai piederoša teritorija Reinas kreisajā krastā un 50 km plata josla tās labajā krastā – tika pasludināta par demilitarizētu joslu – teritoriju, kurā aizliegts izvietot karaspēku un būvēt bāzes un nocietinājumus.

Vācijai tika uzliktas nesamērīgi lielas reparācijas. Līgums paredzēja, ka Vācija ir atbildīga par visiem sabiedroto kara zaudējumiem, un 1921. gada janvārī šos zaudējumus novērtēja uz 269 miljardiem zelta marku, ko vairums ekonomistu uzskatīja par astronomiski lielu. Vācijas ekonomisko sabrukumu reparāciju rezultātā uzskata par Veimāras republikas sabrukuma, Hitlera nākšanas pie varas, un Otrā pasaules kara cēloni.
 
Reparācijas ir karā nodarīto zaudējumu atlīdzība, ko uzvarējusī valsts saņem no uzvarētās valsts.
 
Līdzīgi miera līgumi tika noslēgti arī ar citām zaudētājvalstīm – Austroungāriju, Turciju un Bulgāriju. Tām bija jāuzņemas kara zaudējumu atlīdzība, jāierobežo bruņošanās un jāzaudē daļa savu teritoriju.
Svarīgi!
Eiropas kartē notika ievērojamas teritoriālas izmaiņas.
No Eiropas kartes nozuda Austroungārijas impērija. Tās vietā izveidojās Austrija, Ungārija, Čehoslovākija, Dienvidslāvija. Pēc boļševiku uzvaras Pilsoņu karā Rietumiem nācās piekrist teritoriālām izmaiņām bijušās Krievijas robežās. Tās teritorijā izveidojās jaunas valstis: Somija, Igaunija, Latvija un Lietuva.

Jāpiebilst, ka ASV tā arī neparakstīja Versaļas līgumu, jo pie varas nāca republikāņi, kas iestājās pret jau izveidoto Nāciju savienību. Pēc gada Amerika parakstīja „Berlīnes līgumu”, kas principā bija Versaļas līgums, tikai ar izsvītrotiem punktiem par Nāciju savienību.
  
Versaļas Līgums paredzēja Nāciju Līgas radīšanu - ASV prezidenta Vudro Vilsona galveno mērķi.

DSC_4962.JPG
Teritoriālās izmaiņas Eiropā pēc Pirmā pasaules kara
 
Tautu Savienība
 
Tautu Savienība jeb Nāciju Līga bija starpvaldību organizācija, kura dibināta no 1919. līdz 1920. gadam Versaļas līguma rezultātā. No 1934. g. līdz 1935. g. tajā bija 58 dalībvalstis, kas bija lielākais skaits Savienības pastāvēšanas laikā. Par Savienības dibinātājām kļuva visas bijušās Antantes valstis, izņemot Krieviju. Savienībā varēja iestāties citas valstis, ja Savienības kopsapulce nobalsoja ar 2/3 balsu vairākumu.
 
Tautu Savienības mērķi bija:
  1. vispārēja atbruņošanās,
  2. iespējamo karu novēršana, izmantojot kolektīvo drošību,
  3. konfliktu atrisināšana sarunu ceļā,
  4. atteikšanās no slepenās diplomātijas,
  5. globāla dzīves kvalitātes uzlabošana.
 
xcvxvcxvc.jpg
Tautu Savienības vēsturiskais nams Ženēvā
 
Diplomātiskajā filozofijā Tautu Savienības darbība bija paredzēta vismaz simts gadus. Savienībai nebija pašiem savi bruņotie spēki, tādēļ tā bija atkarīga no lielvalstīm, lai spētu realizēt savus mērķus, piemēram, lai uzturētu ekonomiskās sankcijas vai arī veiktu sankcijas pret valstīm, kas uzsākušas agresiju. Savukārt lielvalstis īpaši nevēlējās sniegt savu atbalstu šajā jautājumā. Tādēļ praksē tika izmantota tikai viena veida sankcija - izslēgšana no Tautu Savienības.
 
Tuvojoties Otrā pasaules kara sākumam, Tautu Savienība parādīja savu nespēju efektīvi ietekmēt notikumus. Formāli Tautu Savienība pastāvēja līdz 1946. gadam, kad speciāli tika sasaukta asambleja, kurā tas tika nolemts.
 
Oficiālās valodas Tautu Savienībā bija franču, angļu un spāņu valodas. Tautu Savienībai arī netika noteikts oficiālais karogs un logo, jo dalībvalstis Savienības pastāvēšanas laikā nespēja par to vienoties.
Svarīgi!
Latvija Tautu Savienībā tika uzņemta 1921. gada 22. septembrī.
Par Tautu Savienības tiešu pēcteci var uzskatīt Apvienotās Nācijas.
 
Atsauce:
http://i.dailymail.co.uk/i/pix/2008/11/07/article-1083982-00881B9B00000258-729_468x335.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/2/20/Council_of_Four_Versailles.jpg
http://lv.wikipedia.org/wiki/Tautu_Savien%C4%ABba
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001, 82. lpp.
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai", Zvaigzne ABC, 2001.
Autoru kolektīvs "Latvijas vēsture", ZVAIGZNE, 1992.