Teorija

Krusta kari Austrumbaltijā
Svarīgi!
Krusta kari bija vairākas militārās kampaņas no 11. līdz 13. gs., kuras sankcionēja Romas pāvests. Krusta karš sākās ar pāvesta Urbāna II aicinājumu Klermonas koncilā 1095. gadā atkarot no "neticīgajiem" Jeruzalemi.
Svarīgi!
Livonijas krusta kari kopējs apzīmējums Latvijas un Igaunijas iekarošanai un kristīšanai 12. un 13. gadsimtā.
1221. gadā Romas pāvests Honorijs III pielīdzināja krusta karus Livonijā krusta kariem Svētajā Zemē.
 
Krusta karu cēloņus nevar saistīt tikai ar kristīgās ticības izplatīšanu, bija arī politiskie iemesli: pareizticīgās Bizantijas imperators lūdza Romas pāvesta palīdzību cīņā pret musulmaņiem. Sākotnējā ideja bija atbrīvot Kristus kapu no „neticīgo” (musulmaņu) varas, lai kristīgie svētceļnieki varētu netraucēti apmeklēt Jeruzalemi. Kamēr Palestīnu pārvaldīja arābi, kristiešiem bija liegts Kristus kapu apmeklēt. 11. gs. šajā teritorijā nostiprinājās turki - seldžuki, līdz ar to kristiešiem bija liegts apmeklēt Palestīnu. 1095. g. pāvests Urbāns II Klermonas pilsētā Francijā aicināja kristiešus atbrīvot Kristus kapu. Rezultātā sekoja pirmais krusta karš. Sākotnēji karā devās vienkārši cilvēki mūka Amjēnas Pētera vadībā. Tie bija vāji bruņoti, slikti organizēti, un kopā ar sievām un bērniem. To gājiens beidzās ar traģisku sakāvi Mazāzijā.
 
Vēlāk uzbrukumā devās bruņinieki, kuriem uz laiku izdevās iekarot Jeruzalemi. Krusta kariem bija ideoloģiski, politiski, sociāli un ekonomiski cēloņi.
 
crusaders.jpg
 
Krusta kari notika:
  1. arābu kontrolētajā Pireneju pussalā;
  2. Tuvajos Austrumos;
  3. Austrumbaltijā.
 
Krusta kara laikā izveidojās mūku ordeņiem līdzīgas organizācijas - krusta karotāju ordeņi, kuru bruņiniekus vienoja askētiska disciplīna un reliģisks fanātisms.
 
Baltijas reģions krusta karotājiem interesēja sava izdevīgā ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ, jo atradās starp Ziemeļeiropu un Krievzemes kņazistēm. Nozīmīgs faktors bija brīvu zemju trūkums Rietumeiropā. Tas bija iemesls arī aristokrātijai doties cīņā.
 
Pirmie krusta karotāji Austrumbaltijā nāca no Gotlandes un daļa no Francijas. Neveiksmes Jeruzalemē spieda bruņinieku ordeņus atkāpties. Vācu ordenis par savu jauno apmešanās vietu izraudzījās Prūsiju, uzsākot cīņu ar senprūšiem un lietuviešiem.
Svarīgi!
Krusta kari Latvijas teritorijā sākās laikā starp trešo un ceturto krusta karu. Oficiālais krusta karu iemesls Baltijas reģionā bija pagānu kristīšana.
Sākotnējo informāciju par baltu zemēm sniedza tirgotāji, tiem sekoja misionāri un vēlāk krusta karotāji.
 
Lībiešu un baltu cīņas
Viduslaikos baltiem un Baltijas somiem nācās stāties pretī 3 militārām kustībām:
  1. 8. – 11. gs. skandināvu vikingu ekspansijām; vikingiem neizdevās Austrumbaltijā nostiprināties; tos interesēja ceļa „no varjagiem uz grieķiem” kontrole;
  2. 10. – 12. gs. pēc Krievijas Krievzemes izveidošanās notika slāvu tautu robežsadursmes ar baltu tautām; Krievu kņazistes ietekmi Austrumbaltijā  apliecina arī ar kristīgo reliģiju saistīto vārdu aizguvumi no slāvu valodas, piemēram, baznīca, krusts u.c.
  3. 12. – 13. gs. notika vācu ekspansija pret baltu tautām.
 
DSCF3531.JPG
Krusta kari Latvijas teritorijā 13. gs.
 
Vācu ekspansija vispirms skāra lībiešus. Visiem krustnešiem, kas devās uz Līvzemi, pāvests apsolīja visu grēku atlaišanu. Krusta karu organizēšana pret lībiešiem bija Ikšķiles bīskapa Meinarda ideja, bet viņš to nerealizēja. 1198. g. ar krusta karotājiem pie lībiešiem ieradās jaunieceltais bīskaps Bertolds, kurš krita jau pirmajā kaujā pret lībiešiem. Krustneši kauju uzvarēja, bet rezultātu nebija Sākotnēji krusta karu kustību Austrumbaltijā virzīja Brēmenes – Hamburgas arhibīskapija, taču 13. gs. tai par konkurenti kļuva Lundas (Dānijas) bīskapija. Abu bīskapiju starpā izvērtās cīņa par ietekmi Austrumbaltijā.
 
BiskapaAlbertapiemineklis.jpg
Bīskapa Alberts piemineklis.
  
Pirmie Livonijas bīskapi nāca no cisterciešu mūku ordeņiem. Veiksmīgi darbojās Brēmenes arhibīskapam pakļautais bīskaps Alberts (1199. – 1229.). Novērsis pretrunas ar dāņiem, tas sāka savu darbību, sakūdot baltus, lībiešus un igauņus vienu pret otru.
 
Baltu un Baltijas somu pakļaušana bija likumsakarīga, jo Rietumeiropu bija konsolidējusi Romas katoļu baznīca, bet Krievzemi no Bizantijas aizgūtā pareizticība (grieķu katoļu baznīca). Tā kā krusta karu kustība  spēja mobilizēt resursus no visas Rietumeiropas, bet Kijevas Krievzeme piedzīvoja šķelšanos periodu, tad Austrumbaltijā uzvarēja ekspansija no Rietumeiropas.
 
13. gs. visu Rietumeiropu un Centrālo Eiropu kontrolēja Romas katoļu baznīca. Uz katolizētās Eiropas politisko dzīvi ietekmi atstāja pāvestu un Svētās Romas vācu impērijas (ķeizaru) cīņa par laicīgo varu.
 
Krustnešu panākumu galvenais cēlonis bija baltu politiskā sadrumstalotība un savstarpējie kari. Tie notika rudeņos pēc ražas novākšanas vai ziemā, lai iegūtu laupījumus. Citi krustnešu panākumu faktori -  Rietumeiropas militārās tehnikas pārākums un kristīgās Rietumeiropas militārie resursi, bija otršķirīgi. Nozīmīga loma bija bīskapa Alberta diplomātijai.
Svarīgi!
Tomēr Baltu zemju iekarošana prasīja gandrīz 100 gadus.
Svarīga nozīme krusta karu organizēšanā bija Romas pāvestam.
Svarīgi!
Pāvests Innocents III pēc Alberta lūguma 1199. g. pasludināja krusta karu pret Livonijas pagānu tautām.
Innocent-III.jpg
Pāvests Innocents III.
 
Alberts Livonijā ieradās ar 500 krustnešiem. Uzaicinot uz sarunām un dzīru laikā sagūstot lībiešu vecākos, viņš saņēma to bērnus par ķīlniekiem un panāca piekrišanu celt nocietinātu apmetni Daugavas grīvā. Indriķa hronikā tā pirmo reizi minēta 1198. g. kā Rīgas vieta.
Svarīgi!
1201. g., kad bīskaps Alberts lika pamatakmeni Doma baznīcai, uzskata par Rīgas dibināšanas gadu.
Turpmākās krustnešu aktivitātes Livonijā sakrita ar ceturto krusta karu, kurš parādīja, kas krusta karotājiem ir svarīgs. Krustneši, paklausot Venēcijas tirgotāju vēlmēm, devās uz Bizantiju un 1204. g. ieņēma Konstantinapoli, un to izlaupīja, jo tā bija Venēcijas sāncense tirdzniecībā ar Tuvajiem Austrumiem. Svētās zemes atbrīvošana vairs nebija svarīga. Iekarotajā Bizantijas daļā krustneši izveidoja Latīņu impēriju, kas pastāvēja pus gadsimtu.
 
Kalavijuociai.jpg
Zobenbrāļu ordeņa zīme.
 
Tā kā bīskapam Albertam trūka pastāvīga karaspēka, viņš 1202. g. dibināja bruņinieku ordeni – Kristus kareivju brālību, kas vēstures literatūrā tiek dēvēts par Zobenbrāļu ordeni. Tie valkāja baltu apmetni ar sarkanu krusta un zobena attēlu.
 
Galvenais balsts baltu zemju iekarošanās bija Jeruzalemē 1198. g. izveidotais Vācu ordenis, kura brāļi nēsāja baltu apmetni ar melnu krustu. Vācu ordenis uzsāka prūšu zemju iekarošanu. Par mestra rezidenci kļuva  Marienburga Prūsijā. Vācu ordenim pēc vairāk kā pus gadsimtu ilgām cīņām ar prūšiem izdevās prūšu zemēs izveidot savu ordeņa valsti . Prūši bija viena no lielākajām un spēcīgākajām rietumbaltu tautām, kura ilgi spēja viena pati atvairīt krustnešu iebrukumus. Vācu ordenis, iznīcinot gandrīz visus Prūsijas iedzīvotājus, nostiprinājās ap 1295. g.
  
Bīskapam Albertam ar tā rīcībā esošo Zobenbrāļu ordeni izdevās pakļaut lībiešus un zemgaļus. Zobenbrāļu ordenis beidza pastāvēt 1237., jo 1237. g. kaujā pie Saules ar lietuviešiem un Žemaišiem tika iznīcināts gandrīz viss ordeņa sastāvs. Ar Romas pāvesta atbalstu izdevās panākt, ka no Jeruzalemes uz Prūsiju pārceltais Vācu ordenis iekļāvās palikušajā Zobenbrāļu ordeņa sastāvā, izveidojot Livonijas ordeni. 
Livonijas ordenis jeb Svētās Marijas Vācu Nama Jeruzalemē brālība Livonijā bija Vācu ordeņa atzars Livonijā, kas izveidojās pēc Zobenbrāļu ordeņa sagrāves Saules kaujā 1236. gadā.
Vācu ordenis jeb Teitoņu ordenis bija katoļu reliģiskais bruņinieku ordenis, kas dibināts 12. gs. Palestīnā.  
Bīskapa Alberta plānos bija iegūt kontroli pār Daugavas ūdensceļu un mazināt Polockas kņazistes ietekmi. Līdz ar to militārā darbības norisinājās 2 virzienos:
  1. pret Koknesi un Jersiku (Polockas virzienā);
  2. pret Tālavu un Atzeli (Tērbatas, Pleskavas virzienā).
Latgaļu pakļaušana
1205. g. tika uzcelta krustnešu pils Cēsīs. Tālavas valdnieks Tālivaldis piedalījās karā pret igauņiem kopā ar Zobenbrāļu ordeni. Bīskaps Alberts iesaistīja Tālivaldi savās politiskajās intrigās, solot aizstāvēt to no Pleskavas kņaziem. Rezultātā Tālavas latgaļi nonāca arvien lielākā atkarībā no krustnešiem. 1208. g. krustneši ieņēma sēļu centru – Sēlpili, bet 1209. g. iebruka lielākajā latgaļu zemju centrā – Jersikā. Pakāpeniski pakļauti tika arī igauņi.
 
1224. g. Alberts jau kontrolēja visu Dienvidigauniju, kurā izveidoja Tērbatas bīskapiju, kā arī gandrīz visas latgaļu un sēļu zemes.
 
1224. g. aizsākās Zobenbrāļu ordeņa un Rīgas bīskapa konkurence par politisko varu Livonijā. 1229. g. nomira bīskaps Alberts, un cīņā par Livoniju iesaistījās arī Romas
pāvesti, Vācijas ķeizari un Dānijas karaļi.
 
Kuršu brīvības cīņas
Visnopietnāko pretestību Zobenbrāļu ordenim izrādīja kurši un zemgaļi. 1210. g. kurši ar lielu floti mēģināja ieņemt Rīgu, bet uzbrukums cieta neveiksmi. 1228. g. uzbrukums tika atkārtots.
 
Pēc bīskapa Alberta nāves iekarotāju vidū radās domstarpības. Zobenbrāļu ordenis sāka ignorēt pāvesta autoritāti. Noritēja cīņa par varu katoliciskajā Eiropas daļā starp Vācijas ķeizaru un Romas pāvestu. Šī cīņa izpaudās arī Livonijā. Kuršu valdnieks Lamekins, kurš kontrolēja 5 no 9 kuršu zemēm, noslēdza līgumu ar pāvesta sūtni Alnas Balduīnu, kas paredzēja kuršu kristīšanu un Lamekina zemju pāriešanu tiešā pāvesta protekcijā.
 
Vēlākais Rīgas bīskaps Nikolajs un Livonijas ordenis ignorēja šo līgumu. Livonijas ordeņa interesēs bija tiešu sakaru izveidošana ar Vācu ordeni. Livonijas ordenis vēlējās iegūt savā kontrolē sauszemes ceļu uz Prūsiju, un sāka kuršu zemju iekarošanu. Tikai 1267. g. lielākā daļa kuršu pakļāvās ordenim. Kuršu valdnieki saglabāja ierobežotu patstāvību, bet Dienvidkurzeme iekļāvās Lietuvas valstī.
 
Zemgaļu brīvības cīņas
Nākamais ekspansijas vilnis vērsās pret zemgaļiem, kuru lielā pretestība izraisīja pat iekarotāju cieņu. Tomēr politiskas vienprātības trūkums un mainīgās attiecības ar lietuviešiem traucēja realizēt vienotu politiku pret iekarotājiem. 1205. g. zemgaļi izmantoja ordeņa palīdzību cīņā pret lietuviešu sirotājiem. Pirmās nopietnās sadursmes ar krustnešiem zemgaļiem sākās 1219. g., kad Rietumzemgales valdnieks Viestards iznīcināja ordeņa garnizonu Mežotnē, kas tur bija apmeties ar Mežotnes vecāko piekrišanu. 1220. g. ordenis Mežotni atguva un nodibināja tur bīskapiju . 1228. g. Viestards kopā ar kuršiem ieņēma un izpostīja Daugavgrīvas klosteri pie Rīgas.
 
Zemgaļu pakļaušanā visniknākās cīņas notika par Rietumzemgales centra – Tērvetes zemēm 1265. g. Livonijas ordenis uzcēla Jelgavas pili, kas kļuva par galveno militāro bāzi Zemgalē.
 
1272. g. Zemgale un laiku nonāca krustnešu kontrolē, bet pēc kaujas pie Aizkraukles 1279. g. Nameisis atbrīvoja Tērveti un visas Zemgales zemes, izņemot Jelgavas pili.
 
1287. g. kaujā pie Garozes krita ordeņa mestrs Villekīns. Kad krustneši uzsāka postīšanu un dedzināšanu, zemgaļi pameta un nodedzināja savas pilis Tērvetē, Dobelē, Sidrabē un Raktē. Lielākā daļa aizgāja uz Lietuvu, nepadevušies krustnešiem.
 
Atsauce:
http://www.medieval-life-and-times.info/images/crusaders.jpg
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai", Zvaigzne ABC, 1999, 65. lpp.
http://www.baltichotelsonline.com/UserFiles/Image/destinations/BiskapaAlbertapiemineklis.jpg
http://catholicism.org/files/2010/06/Innocent-III.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/2/23/Kalavijuociai.jpg
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai", Zvaigzne ABC, 1999,77. lpp.
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai", Zvaigzne ABC, 1999.
V. Klišāns "Vēsture vidusskolai II daļa", Zvaigzne ABC, 2003.