Teorija

Livonijas konfederācija
Livonija (Līvzeme) jeb Māras zeme (latīniski: Terra Mariana) bija 1225. gadā tagadējās Vidzemes, Latgales un Igaunijas dienvidu daļā izveidota suverēna teritorija Svētās Romas impērijas nominālā pakļautībā.
Vēlāk Livonija iekšējo ķildu rezultātā Romas pāvesta vicelegāta Vilhelma no Modenas vadībā tika pārveidota par valstu savienību ar metropoli Rīgā, kas tika saukta arī par Livonijas konfederāciju. Tā atradās tagadējās Latvijas un Igaunijas teritorijā no 1243. līdz 1561. gadam un tajā ietilpa (pakļaušanas kārtībā) Līvzeme, Letija, Sēlija, Igaunija, Zemgale, Kurzeme un, īslaicīgi, arī Žemaitija.
 
Livonijas valstis bija Romas pāvesta vai Vācu nācijas sv. Romas impērijas imperatora vasaļvalstis, bet uz vietas faktiski dominēja Livonijas ordenis un Rīgas arhibīskapija.
 
Lielāko laika periodu te pastāvēja 6 valstis:
  1. Zobenbrāļu ordeņa teritorijas, vēlāk Livonijas ordeņa valsts;
  2. Rīgas arhibīskapija;
  3. Tērbatas bīskapija;
  4. Sāmsalas-Vīkas bīskapija;
  5. Kurzemes bīskapija;
  6. līdz 1346. gadam - Dāņu Igaunija.
  
13. gadsimtā īslaicīgi pastāvēja arī: Sēlijas bīskapija; Zemgales bīskapija, Jersika, Koknese un Tālava.
 
DSCF3542.JPG
Livonijas valstiņas.
 
Fakti par Livonijas veidošanos:
  • 1186. g. izveidojās Ikšķiles bīskapija.
  • 1201. g. Ikšķiles bīskapija kļuva par Rīgas bīskapiju.
  • 1202. g. izveidojās Zobenbrāļu ordenis.
  • 1217. g. izveidojās Sāmsalas - Vīkas bīskapija.
  • 1224. g. izveidojās Tartu bīskapija.
  • 1234. g. izveidojās Kurzemes bīskapija.
  • 1237. g. Vācu ordeņa Livonijā jeb Livonijas ordeņa izveide.
  • 1245. - 1255. g. izveidojās Rīgas arhibīskapija.
  • 1346. g. Livonijas ordenis no Dānijas iegūst Ziemeļigauniju.
 
Livoniju krustneši dēvēja par Sv. Marijas zemi. Šī nosaukuma rašanās saistīta ar to, ka visas 13. gs. vācu izveidotās Livonijas valstis kā katoļu baznīcai piederošas zemes pakļāvās pāvestam. Šādām zemēm toreiz deva arī reliģisku vārdu, parasti kāda svētā vārdu. Livonija nekad nekļuva par vienotu valsti. Tās nosaukums cēlies no lībiešiem (līvu zeme), jo lībieši bija pirmie, ar kuriem sastapās rietumu tirgotāji un misionāri.
 
Krustu karu laikā pakļautās zemes savā starpā dalīja Rīgas bīskaps un Zobenbrāļu ordenis. No 1237. g. Zobenbrāļu zemes pārņēma Livonijas ordenis.

Iekarotajās zemēs tika veidotas bīskapijas – teokrātiskas valstiņas, kuru valdnieki bija bīskapi. Tās bija teokrātiskas valstiņas, jo augstākā garīgā amatpersona bija arī laicīgais zemes kungs.
Svarīgi!
Bīskapa garīgās pārvaldes apgabalu sauca par diecēzi.
Livonijas ordenis bija spēcīgākā militārā struktūra, līdz ar to Livonijas ordeņa valstiņa bija lielākā un militāri spēcīgākā.
 
Augstākie Livonijas kungi bija Romas pāvests un Vācijas ķeizars, bet to tiešā ietekme Livonijā bija minimāla. Tie nesekmēja Livonijas valstiņu ciešāku apvienību, lai nezaudētu pār tām kontroli.

Pāvesti nesteidzās Rīgas bīskapiem piešķirt arhibīskapa titulu, tādējādi nostiprinot to varu. Tikai 1255. g. Rīgas bīskaps ieguva augstāko titulu. Līdz ar to formāli Rīgas arhibīskaps bija augstākā garīgā persona Livonijā, kuram garīgajos jautājumos bija pakļauts arī ordenis. Faktiski politiski ietekmīgākā persona Livonijā bija ordeņa mestrs. Savukārt trešais ietekmīgākais spēks bija Livonijas pilsētas – īpaši Rīga un Tallina (Rēvele), kuru tirgotāji un patricināts (pilsētnieku turīgākais un dižciltīgākais slānis) sargāja savas ekonomiskās intereses. Tā kā Rīga un Tallina iekļāvās Ziemeļvācijas pilsētu savienībā – Hanzā, ar lielajām pilsētām vietējie zemes kungi bija spiesti rēķināties.
Hanzas savienība bija viduslaiku vācu tirgotāju organizācija, kas pakāpeniski pārvērtās par starptautisku Baltijas jūras un Ziemeļjūras baseina zemju pilsētu politisku savienību ar aptuveni 300 pilsētām, kuras mērķis bija nodrošināt savstarpējo interešu aizsardzību un veicināt pārjūras tirdzniecību Ziemeļeiropā.
Līdz 1346. g. Ziemeļigaunijā valdīja dāņi, kas bija ceturtais politiskais spēks Livonijā.
 
Pilnīga vara Livonijas konfederācijā nebija nevienam.
 
Starp ordeni un arhibīskapu nepārtraukti notika ķildas, kurās iejaucās arī Rīgas pilsēta. Savā starpā ķildojās arī pāvests un Vācijas ķeizars. Livonijas valstiņas bija pakļautas duālai varai, jo bīskapi vienlaikus bija pāvestu pakļautībā un kā ķeizara firsti – Vācijas ķeizariem.
 
Livonijas pamatiedzīvotāju juridiskais statuss sākotnēji bija pavalstniecība zemes kungam un nodevu atkarība. Vietējai aristokrātijai ilgi bija privilēģijas, piemēram, tiesības nēsāt ieročus un pienākums piedalīties zemes kunga karagājienos. Tomēr lielākā daļa vietējās baltu un lībiešu aristokrātijas bija kritusi cīņās.

Vēstures avotos ir ziņas, ka vietējie aristokrāti (kuršu ķoniņi) saņēma zemes valdījumus – lēņus jeb feodus ar līdzīgiem noteikumiem kā citi vasaļi no Rietumeiropas.
 
Pakāpeniski vietējie iedzīvotāji zaudēja savas politiskās tiesības un nonāca zemākā sociālā statusā – zemnieku kārtā. Dzimtbūtnieciskā atkarība izveidojās tikai Livonijas valstiņu pastāvēšanas noslēguma posmā.
 
Livonijas ordenis
Untitled66.jpg
Livonijas ordeņa pārvalde.
 
Augstākā amatpersonas Livonijas ordenī bija mestrs. Mestrs formāli bija atkarīgs no Vācu ordeņa lielmestra un daļēji no Rīgas arhibīskapa. Mestra rezidence bija Rīgas pils, bet vēlāk – Cēsu pils. Mestru iecēla Vācu ordeņa lielmestrs Prūsijā. Nākamā amatpersona pēc ranga bija ordeņa maršals, kura pārziņā bija ordeņa kavalērija. Maršala rezidence bija Siguldas pils.

Livonijas ordeņa valsts bija sadalīta aptuveni 40 apgabalos, kurus pārvaldīja komturi vai fogti. Apgabala centrs bija nocietināta pils – cietoksnis.
 
zamok.jpg
Livonijas ordeņa pils Ventspilī.

Komturi, fogti un citas ordeņa amatpersonas vismaz divas reizes  gadā sanāca uz kopīgu sapulci – kapitulu, ar kura lēmumiem bija jārēķinās ordeņa mestram. Kapitulā bija ap 20 – 40 komturu un fogtu. Komturijas parasti izveidojās militāri nozīmīgākajās teritorijās, fogtijas – pārējās zemēs. Fogti vairāk pārstāvēja civilo varu – sprieda tiesu, pārvaldīja apgabalus, komturi – militāro. Komturu amats pēc ranga tomēr bija augstāks.
 
„Īsteno brāļu” Livonijas ordenī sākotnēji bija ap 5000, vēlāk to skaits samazinājās. „Īstenie brāļi” bija brāļi bruņinieki, bet pārējie – brāļi priesteri. Ordenī vienkāršākos uzdevumus veica pusbrāļi, kuri valkāja pelēkus apmetņus. Ievainoto kopšanā un žēlsirdības misijās piedalījās arī pusmāsas. Pārējo ordeņa karaspēku veidoja algoti karakalpi un ordeņa vasaļi. Komtura pienākums bija gādāt par brāļu uzturu, apbruņojumu un disciplīnu. Ordeņa karaspēks atšķīrās no tā laika laicīgo bruņinieku kavalērijas, kuri centās bieži izcelties ar personisko drosmi, ignorējot disciplīnu. Askētiskai disciplīnai liela nozīme bija arī tāpēc, ka krusta karotāji nāca ne tikai no aristokrātijas, bet lielo zaudējumu dēļ arī no noziedzniekiem. Sākotnēji ordeņa brāļus pieņēma neatkarīgi no sociālās izcelsmes, bet vēlāk tikai vācu bruņniecības pārstāvjus. Ordeņa vasaļiem bija nelieli lēņi jeb feodi (zeme, kas kopā ar zemniekiem tika iedalīta kā atalgojums par dienestu).
 
Rīgas arhibīskapija
Otra lielākā Livonijas zeme bija Rīgas arhibīskapija. Arhibīskaps bija otra augstākā garīgā amatpersona (pakļauta pāvestam) un kā Vācu impērijas firsts – arī laicīgais valdnieks (pakļauts Vācijas ķeizaram). Ārpus Rīgas arhibīskapijas tā vara bija formāla.
 
Rigasiebmacher.jpg
Rīgas arhibīskapijas ģērbonis.
 
Sākotnēji arhibīskapu rezidence bija Rīga, bet vēlāk – Rauna. Arhibīskapa padome bija domkapituls, kas sastāvēja no 12 kanoniķiem. Vēlāk Rīgas arhibīskapus neiecēla pāvests, bet ievēlēja domkapituls. Citās bīskapijās varas organizācija bija līdzīga, tikai kanoniķu skaits bija mazāks.

Bīskapu valstiņās vasaļiem bija daudz lielāki lēņi un politiskā ietekme nekā ordeņa vasaļiem, jo tiem savos lēņos bija tiesības spriest tiesu un piedzīt nodokļus.
 
14. gs. Rīgas arhibīskapa vasaļi sāka pulcēties sapulcēs – mantāgos. Ar laiku izveidojās arhibīskapijas padome, kurā piedalījās domkapitula un vasaļu pārstāvji. Vasaļiem šajā padomē bija liela ietekme. Kad vasaļi zemi bija ieguvuši pilnīgā valdījumā, viņi pārstāja pakļauties bīskapiem un rīkojās savās interesēs.
Svarīgi!
1420. g. pēc Rīgas bīskapa iniciatīvas sanāca pirmais Livonijas landtāgs – zemes kungu un pilsētas pārstāvju sapulce.
Ar tās palīdzību Rīgas arhibīskaps centās ierobežot Livonijas ordeņa politiskās ambīcijas.
 
Landtāgā bija 4 kūrijas:
  1. prelātu (bīskapu);
  2. ordeņu pārstāvju;
  3. bruņniecības (vasaļu);
  4. Rīgas, Tērbatas un Tallinas pilsētu pārstāvju kūrija.
 
Landtāgi sanāca Valkā vai Valmierā. Sēdes ilga 3 līdz 7 dienas. Kopsēdes vadīja arhibīskaps. Jebkurš lēmums tika pieņemts tikai ar visu 4 kūriju piekrišanu, tomēr tā lēmumi Livonijā ne vienmēr tika ievēroti.
 
Untitled22.jpg
Livonijas landtāgs
 
Livonijas pilsētas
Livonijas pilsētas veidojās divējādi – seno baltu un lībiešu apmešanās vietās vai jaunās vietās, kuras agrāk nebija apdzīvotas. Livonijas pilsētas pēc Rietumeiropas pilsētu parauga veidojās kā amatnieku un tirgotāju apmetnes. Daudzas izveidojās ap reliģiskiem un administratīviem centriem.

Lielākā daļa Livonijas pilsētu bija pakļautas zemes kungiem. Tikai nedaudzām bija iekšēja autonomija. Tiesisko stāvokli lielākajā daļā pilsētu sākotnēji regulēja Visbijas, bet vēlāk Hamburgas tiesības.
Svarīgi!
Ietekmīgākā Livonijas pilsēta bija Rīga.
Tā pirmo reizi minēta Indriķa hronikā. Lībiešu ciemu pastāvēšana Rīgas teritorijā ir konstatēta ir konstatēta ilgi pirms krustnešu ienākšanas.
 
1225. g. tika apstiprinātas Visbijas (Gotlandes) tiesības, kas Rīgas tirgotājiem deva pilnīgu tirdzniecības brīvību.

1282. g. Rīga iestājās Ziemeļvācijas tirdzniecības pilsētu savienībā – Hanzā, kas kontrolēja tirdzniecību Baltijas jūrā. Hanzas savienībā uzņēma arī tādas Livonijas pilsētas kā Tallinu, Tartu, Vilandu, Pērnavu, Cēsis, Valmieru, Limbažus, Straupi, Ventspili, Kuldīgu un Koknesi.
 
Hanzas savienības ietvaros radās nesaskaņas starp Livonijas pilsētām un Lībeku, kura negribēja atzīt Rīgas starpniecības tiesības tirdzniecībā ar Krievzemi. Livonijas pilsētu tirgotāji bija starpnieki starp Polockas, Vitebskas, Novgorodas, Pleskavas, Smoļenskas un Lietuvas tirgotājiem un Rietumeiropas tirgotājiem. Rīgā tika izdots viestirdzniecības aizliegums, kas nozīmēja, ka Rīgā nedrīkstēja tirgoties viesis ar viesi. No Krievzemes uz Rietumeiropu caur Rīgu veda vasku un zvērādas. No Livonijas un Rietumeiropu veda linus un kaņepājus. No Rietumeiropas uz Rīgu veda Flandrijas audumus, vadmalu, sāli, siļķes, metālu, vīnu un vācu alu. Eksports no Rīgas pārsniedza importu. Livonijas zemnieki Rīgā pārdeva linu, medu, vasku, labību, lopus, zivis, bet pirka dažādus amatnieku izstrādājumus.
 
Honey_comb02.jpg
 
15. gs. Rīgai atrašanās Hanzas savienībā kļuva neizdevīga, jo labāki partneri kļuva holandieši, kuri 16. gs. izkonkurēja Hanzu Baltijas reģionā.

Rīgas pilsoņi kā brīvi ļaudis nodarbojās ar amatniecību un tirdzniecību. Jau 13. gs. izveidojās Rīgas pilsoņu kopiena, kur sākotnēji liela nozīme bija vietējiem iedzīvotājiem, bet ar laiku tos izspieda vācieši, vietējiem atstājot netīrākos darbus. Rīgā pastāvīgi uzturējās arī viestirgotāji no Gotlandes un Vācijas.

1225. g. Rīga ieguva politisku autonomiju un pāvesta legāts piešķīra tai arī pilsētas jurisdikcijā esošās lauku teritorijas. Rīdzinieki ieguva tiesības uz savu pašpārvaldi – rāti. Sākumā tajā bija 12 rātskungi, vēlāk 20. Sākotnēji tos vēlēja katru gadu, bet vēlāk tas kļuva par mūža amatu un noteiktu ģimeņu privilēģiju. 4 rātskungi tika ievēlēti par birģermeistariem, kas kontrolēja izpildvaru. Svarīgu lietu izlemšanā tika rīkotas pilsoņu sapulces. Vācu ģimenes, kuras ieguva tiesības pretendēt uz rātskungu amatiem, veidoja pilsoņu augstāko slāni – patricinātu.

Politiski pilntiesīgo Rīgas pilsoņu lielākā daļa bija namnieki (birģeri, pilsētnieku ekonomiski aktīvākais slānis, kurā ietilpa namu īpašnieki, tirgotāji un amatnieki; tie bieži atradās opozīcijā patricinātam). Namnieki bija pilsētnieku vidējais slānis. Pārējie pilsētnieki – kalpotāji, zeļļi, mācekļi un citi – bija zemākā statusā. Visi Rīgas iedzīvotāji apvienojās ģildēs jeb brālībās. Katrai brālībai bija savi iekšējās uzvedības noteikumi – šrāgas (statūti). Maz ticams, ka jau sākotnēji brālības bija ar radniecīgu profesionālo piederību. Tādas tās kļuva tikai vēlāk. Atsevišķās ģildēs vispirms nodalījās tirgotāji un amatnieki. 1354. g. tirgotāji izveidoja Lielo jeb Sv. Marijas ģildi, bet amatnieki 1352. g. – Mazo jeb Sv. Jāņa ģildi. Tās vadīja eltermaņi jeb ģilžu vecākie. Starp abām ģildēm bieži bija konflikti. Jaunie un neprecētie viestirgotāji, kas bieži uzturējās Rīgā, apvienojās Melngalvju brālībā.
 
DSCF3546.JPG
Lielās ģildes ēka.
 
Ar 14. gs. otro pusi Rīgā veidojās arī amatu brālības jeb cunftes, kas apvienoja vienas profesijas amatniekus. Galvenie bija meistari. Zeļļi un mācekļi nebija pilntiesīgi brālības locekļi. Tikai meistari pieņēma šrāgas un no sava vidus vēlēja eltermani. Ja tika pārkāpti cunftes noteikumi, par to varēja pat izslēgt no brālības un līdz ar to uz visiem laikiem tika liegtas iespējas nodarboties ar amatu Rīgas robežās. Cunftēs meistaru skaits bija noteikts. Bija profesijas, kur zeļļi nevarēja kļūt par meistariem stingro uzņemšanas noteikumu dēļ. Savu interešu aizstāvībai zeļļi veidoja savas brālības. Rīgā bija arī nelegālie amatnieki – bītnieki, kurus cunftes centās apkarot.
 
Mazajā ģildē uzņēma tā saukto „kauna amatu” veicējus – linu audējus, pirtniekus, pārcēlājus un citus, kas nāca galvenokārt no nevācu vidus.
 
Citās Livonijas pilsētās pilsētniekiem nebija tik lielas patstāvības kā Rīgā vai Tallinā. Tajās pilsētnieki pakļāvās zemes kungiem. Protams, arī Rīga nebija politiski brīva pilsēta. Livonijā galvenais konflikta cēlonis bija Rīgas ienākumu no starptautiskās tirdzniecības sadale. Sākotnēji par pilsētas senjoru sevi uzskatīja Rīgas arhibīskaps, bet vēlāk pretenzijas pieteica Livonijas ordenis. Tas sāka cīņu par hegemoniju Livonijā. Pilsētas pusē, kura bija par politisku patstāvību, nostājās arhibīskaps.

1297. g. konflikts pārauga karā, kur sākotnēji zaudējumus cieta Livonijas ordenis. Rīgas pilsētas pusē nostājās arī Lietuva. Livonijas ordeni no sakāves izglāba tikai Vācu ordeņa iejaukšanās. 1330. g. Rīgas pilsēta cieta sakāvi un atzina ordeņa politisko kundzību.

Visu 14. gs. turpinājās ordeņa, Rīgas arhibīskapa un Rīgas pilsētas cīņa. 15. gs. Rīgas un ordeņa konflikts atkal pārauga karā. Visu šo laiku pilsētai faktiski bija 2 senjori: ordenis un Rīgas arhibīskaps.

16. gs. reformācijas ietekmē mazinājās gan arhibīskapa, gan ordeņa ietekme Rīgā.
 
Atsauce:
V. Klišāns "Vēsture vidusskolai II daļa", Zvaigzne ABC, 2003, 4. lpp.
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai", Zvaigzne ABC, 1999, 87. lpp.
http://turist.litr.lv/turizm/latvia/ventspils/zamok/zamok.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/6/63/Rigasiebmacher.JPG
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai", Zvaigzne ABC, 1999, 8. lpp.
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/6/60/Honey_comb02.jpg
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai", Zvaigzne ABC, 1999, 93. lpp.
V. Klišāns "Vēsture vidusskolai II daļa", Zvaigzne ABC, 2003.
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai", Zvaigzne ABC, 1999.