Teorija

Svarīgākie fakti
375. g. – huņņi sagrauj ostgotu cilšu savienību, sākas huņņu iebrukums Eiropā un lielā tautu staigāšana.
4. - 7. gs. –  lielā tautu staigāšana.
418. g. – Vestgotu valsts izveidošanās dienvidrietumu Gallijā.
493. - 555. g. – Ostgotu valsts Itālijā.
486. - 751. g. – Franku valsts Merovingu dinastijas posms.
527. - 565. g. – imperatora Justiniāna I valdīšanas laiks Bizantijā.
529. g. – tiek laists klajā Justiniāna kodekss.
590. - 604. g. – Romas kristīgās baznīcas pozīciju nostiprināšana Rietumeiropā pāvesta Gregora I lielā laikā.
Ap 600. g. – pirmie īru un skotu mūki uzsāk misionāru darbību Franku valstī un Eiropas vidienē.
Svarīgi!
395. g. Romas impērija sadalījās Austrumromā un Rietumromā. Par Rietumromas galvaspilsētu uzskatīja Romu, bet par Austrumromas centru kļuva Konstantinapole.
Lielā tautu staigāšana
Svarīgi!
Rietumromas impērijas bojāeja un barbaru iebrukumi bija savstarpēji saistīti notikumi, kas vēsturē ieguvuši apzīmējumu - Lielā tautu staigāšana (4. – 7.gs.).
Šajā laikā beidza pastāvēt antīkā pasaule un veidojās viduslaiku sabiedrība. Migrācija skāra visu Eiropu, iesniedzoties pat Āfrikas ziemeļos.
 
Lielās tautu staigāšanas iemesli:
  1. Barbaru cilšu sabiedrību attīstība, nostiprinoties cilšu valdnieku varai, karagājieni kļuva par nozīmīgu dzīves sastāvdaļu;
  2. Attīstoties zemkopībai un lopkopībai, pieauga iedzīvotāju skaits, kas radīja nepieciešamību pēc plašākām teritorijām;
  3. Kopš 2. gs. klimats kļuva vēsāks, 5. gs. tas sasniedza maksimumu. Zemes vai nu izžuva vai pārpurvojās, rezultātā klejotāji – lopkopji, kā arī zemnieki bija spiesti meklēt jaunas teritorijas.
 
aaaaaaaaa.JPG
Eiropa pirms lielās tautu staigāšanas.
 
375. g. sākās lielā tautu staigāšana, kad Eiropas austrumos iebruka huņņu ciltis. Tie bija klejotāji – lopkopji, kuri nevēlējās iekarot jaunas zemes, bet iegūt bagātīgu laupījumu. Huņņi nežēlīgi postīja, dedzināja un nogalināja. Laikabiedri dēvēja huņņus par „Dieva sodu”. Huņņu uzbrukumi spieda ģermāņu ciltis meklēt patvērumu mazāk apdraudētās teritorijās. 4. – 6. gs. notika ģermāņu cilšu migrācija Rietumromas impērijā.
 
Lielā tautu staigāšana ievadīja Romas sabrukumu. Šajā laikā Rietumeiropa cieta materiālus zaudējumus, gāja bojā antīkās kultūras vērtības, kritās lasīt un rakstīt prasme. Tika nopostītas antīkās pilsētas.
Svarīgi!
476. g. viens no romiešiem uzticīgā barbaru karaspēka komandieriem – vadonis Odoakrs gāza pēdējo Rietumromas imperatoru Romulu Augustulu.
Odoakrs atteicās pasludināt sevi par imperatoru. Rietumromā ienāca daudzas kaimiņu tautas, kuras romieši sauca par barbariem. Tie izveidoja jaunus valstiskus veidojumus – barbaru karalistes.
 
Jaunās valstis Rietumromas impērijas teritorijā galvenokārt radīja ģermāņi. Tām nebija vienotu likumu un ierēdņu, atšķirībā no Romas impērijas. Barbaru valdnieki visbiežāk pat neprata lasīt un rakstīt. Likumus aizstāja ar tradīcijām.

Vidusjūras reģions pēc Rietumromas impērijas sabrukuma
Bijušās impērijas rietumu un austrumu daļas attālinājās vēl vairāk. 7. gs. tradicionālajai Vidusjūras vienotībai pienāca gals. Veidojās 3 lieli teritoriālie kompleksi:
  1. musulmaniskās arābu zemes;
  2. Bizantijas impērija;
  3. Rietumeiropas barbaru karalistes.
 
  • Musulmaniskās arābu zemes
    Vidusjūras dienvidu un austrumu krasta zemes nonāca arābu varā. Senajos kristietības centros tika celtas mošejas un sludināts islāms. Spānija kļuva par kristīgās Rietumeiropas un musulmaniskās arābu kultūras saskarsmes vietu. Arābu zinātnieki glabāja un attīstīja sengrieķu uzkrātās atziņas.
  • Bizantijas impērija Austrumromā
    Bizantijas imperators uzskatīja sevi par vienīgo likumīgo Romas impērijas mantinieku. Bizantijas impērijā, īpaši tās pamatteritorijās Mazāzijā un Grieķijā, turpinājās pilsētu attīstība, saglabājot antīkās tradīcijas. Bizantija bija barjera, kas sargāja Rietumeiropu no islāmu uzbrukumiem.
  • Rietumeiropas barbaru karalistes
    Izglītoto bizantiešu un arābu acīs agro viduslaiku Rietumeiropas valstis bija atpalikušas, bet to iedzīvotāji – primitīvi barbari. Galvenais, kas vienoja Bizantiju un Rietumeiropu, bija kristīgā ticība.
Svarīgi!
Viduslaiku Eiropa veidojās vairākus gadsimtus, saplūstot 3 elementiem:
  1. barbaru tradīcijām;
  2. antīkā laikmeta sasniegumiem un vērtībām;
  3. kristietībai.
Barbaru ietekme Rietumromas impērijā bija lielāka nekā Austrumromas, jo barbariem Vidusjūras rietumdaļā izveidotajās karalistēs piederēja politiskā vara. Savukārt Bizantijā viduslaiku sabiedrības un kultūras attīstību visupirms noteica antīkā laikmeta sasniegumi un kristietība.
 
Barbaru karalistes
DSCF3626.JPG
 
Vestgotu un Ostgotu valsts
 
Vestgotu un Ostgotu valstis, tāpat kā vairums barbaru karalistu, pastāvēja neilgi. Vestgotu valsts izveidojās pakāpeniski dienvidrietumu Gallijā ar centru Tulūzā. 5. gs. pēc Rietumromas sabrukuma tie paplašināja savas teritorijas. Vestgotu valdnieki bieži mainījās, jo neveiksmīga karagājiena rezultātā, parasti ievēlēja citu valdnieku. 6. gs. sākumā vestgoti cieta sakāvi cīņā ar frankiem, zaudējot lielas teritorijas. Vestgotu valsts centrs pārvietojās uz Spāniju.
 
5. gs. beigās Apenīnu pussalā iebruka ostgoti, kurus vadīja valdnieks Teodrihs Lielais. 493. g. tur izveidojās Ostgotu valsts, kuras mūžs nebija ilgs. 533. g. notika bizantiešu uzbrukums. Karš turpinājās vairāk kā 20 gadu. 555. g. ostgotu valsts beidza pastāvēt, tās teritorijas uz brīdi tika pievienotas Bizantijai.
 
Langobardu valsts
 
568. g., lai atkarotu Bizantijai Apenīnu pussalu, Itālijā iebruka langobardu ciltis. Līdz tam Bizantieši izmantoja langobardus par algotņiem cīņā ar ostgotiem. Saprotot, ka Bizantija ir karos novājināta, langobardi kopā ar citiem ģermāņiem pakāpeniski iekaroja Itālijas ziemeļdaļu. 6. gs. beigās tie izveidoja Langobardu valsti ar galvaspilsētu Pāviju. Tā pastāvēja līdz 8. gs. beigām, kad tā tika iekarota un iekļaut Franku impērijā. Langobardu valsti veidoja vairākas patstāvīgas hercogistes.
 
Burgundu un Vandaļu valsts

5. gs. vidū Ziemeļāfrikā tika izveidota barbaru karaliste – Vandaļu valsts, bet Francijas dienvidaustrumu daļā tika izveidota Burgundu valsts ar galvaspilsētu Lionā. Abas šīs valstis pastāvēja aptuveni 100 gadus.
 
Britānija

Rietumromas impērijas tālākajā rietumu nostūrī atradās Britānija, kuras lielākā daļa kopš 1. gs. ietilpa Rietumromas impērijas sastāvā. Tās pamatiedzīvotāji bija ķelti (briti). 5. gs. sākumā, lai aizsargātos no ģermāņiem, Roma atsauca savus leģionus no Britānijas. Rezultātā Britānijas iedzīvotāji palieka neaizsargāti pret ziemeļos dzīvojošiem sirotājiem. Gan romieši, gan briti bija spiesti izmantot algotņus – ģermāņus. Rezultātā daļa no tiem tur palika uz patstāvīgu dzīvi. 5. gs. vidū ģermāņu ciltis sāka pārcelties uz turieni masveidā. Tā kā ienācēji pārsvarā bija no angļu un sakšu ciltīm, tad vēlāk tos sāka saukt par anglosakšiem.
 
6. gs. vidū lielākā daļa Britānijas atradās ģermāņu ienācēju rokās. Pakāpeniski tika izveidotas 7 neatkarīgas karalistes. Atšķirībā no ģermāņu karalistēm kontinentā, anglosakšu karalistes nepieņēma kristietību un romiešu kultūras elementus.
 
Ģermāņu valsts pārvalde
Ģermāņu ciltis mūsu ēras sākumā bija atšķirīgas, katra ar savām interesēm un tradīcijām. Kopējais apzīmējums ģermāņi sākotnēji tika attiecināts uz vienu cilti. Šīs cilts kaimiņi ķelti ar laiku tā sāka saukt visas ziemeļos dzīvojošās un no ķeltiem atšķirīgās ciltis. Vēlāk romieši šajā vārdā sāka saukt visus aiz Reinas dzīvojošos barbarus.
Svarīgi!
4. – 5. gs. ģermāņi sāka veidot cilšu savienības. Lielākās no tām – vestgoti, franki.
Nonākot Romas impērijas vidē, radās nepieciešamība radīt ciešāku un centralizētāku varu, kas tika koncentrēta valdnieka rokās.
 
Valsts pārvaldes un valdnieka varas nostiprināšanās dažādās ģermāņu ciltīs noritēja atšķirīgi, tomēr bija arī kopīgas iezīmes. Tautas sapulces – tinga loma samazinājās, jo bija pieaudzis cilvēku skaits cilšu savienībās.
 
Pieaugot militārajām sadursmēm, nozīmi ieguva karadraudzes, kuru karotāji pakļāvās vienam vadonim. Karaļi piešķīra karadraudžu vadoņiem dāvinājumus, piemēram, zemes. Rezultātā veidojās ietekmīgs lielo zemes īpašnieku – ģermāņu slānis. Ģermāņu aristokrātija saglabāja zināmu patstāvību un nesaskaņu gadījumā gāzt karali.
 
Daudzās karalistēs valdnieka ietekmi noteica tā panākumi. Ja valdnieks zaudēja karā, to varēja gāzt no troņa. Piemēram, vestgotu aristokrātija 6. gs. gāza un nogalināja karali Amalariku, kuru vairākkārt sakāva franki.
 
Ģermāņu valsts pārvaldi ietekmēja arī Roma. Piemēram, Ostgotu valstī ģermāņu iekarotāj izmantoja tradicionālo (romiešu) pārvaldes sistēmu un likumdošanu, pielāgojot to sev. Saglabājās tāda romiešu varas institūcija kā senāts, kas darbojās ostgotu karaļu kontrolē. Ģermāņu valdnieki un galms pieņēma romiešu un bizantiešu ģērbšanās manieri, galma ceremoniālu un daļēji dzīvesveidu. Pakāpeniski tie pārņēma arī latīņu valodu, kā arī saglabāja romiešu naudas sistēmu. Tikai 6. gs. uz monētām sāka parādīties barbaru valdnieku vārdi.
 
Ģermāņu un romiešu sabiedrības elementu saplūšana visspilgtāk izpaudās Franku valstī.
 
Sabiedrība barbaru karalistēs
Laika gaitā vienkāršo ģermāņu cilšu sabiedrību, kuras dzīvi lielākoties noteica asinsradniecība, nomainīja hierarhiski organizēta cilvēku kopība, kuras priekšgalā atradās valdnieks. Viszemāko stāvokli ieņēma vergi. Vērtīgi bija vergi – amatnieki: zeltkaļi, kalēji u.c. Verdzību veicināja kari, kuros tika sagūstīti gūstekņi. Par vergiem varēja kļūt arī parādos nonākušie vai noziedznieki.
 
Starp vergiem un brīvajiem atradās pusbrīvie cilvēki – liti. Līdzīgā stāvoklī atradās brīvlaistie vergi, kuri nekad neieguva visas brīvo ģermāņu tiesības.
 
Bija brīvo ģermāņu slānis, kuru vidū arī notika noslāņošanās. Izveidojās parasto brīvo zemkopju – karavīru slānis un lielo zemes īpašnieku slānis, kuri pakāpeniski sāka veidot barbaru karalistes aristokrātiju.
 
Untitled.jpg
 
Merovingu laika likumi paredzēja, ka par vienkārša brīvā franka nogalināšanu jāmaksā 200 zelta solīdi. To sauca par „vīra naudu”. Jo svarīgāka personas tika nogalināta, jo lielāka atlīdzība bija jāmaksā.
 
Sabiedrībā notika asinsradniecisko saišu vājināšanās. Pienākums atbalstīt nabadzīgākos radiniekus kļuva par traucējošu nastu bagātajiem, līdz ar to tika sarautas radniecības saites, veicot īpašu procedūru.
 
Lai gan franku sabiedrībai bija izteikti patriarhāls raksturs, tomēr pret sievietēm bija jāizturas ar cieņu. Augsti sodi bija par sievietes apvainošanu, ievainošanu vai nogalināšanu.
 
Barbaru karalistu sabiedrība bija etniski sašķelta. To veidoja ģermāņu sabiedrība, kā arī iekarotājiem pakļautā gallu – romiešu sabiedrība. Tas sekmēja karalistu bojāeju. Sākotnēji vietēji galli – romieši bija apspiesti, vietām pat tika iznīcināti. Atšķirība bija arī likumos, kur par galla – romieša nogalināšanu bija jāmaksā mazāka „vīra nauda” nekā par brīva ģermāņa nogalināšanu. Sākot ar 6. gs. šīs etniskās atšķirības sāka izsust.
 
Saimniecība barbaru karalistēs
Galvenā lauksaimniecības nozare bija zemkopība. Zemkopībā valdīja divlauku sistēma. Zemi apstrādāja ar arklu un dzelzs lemesi. No romiešiem tie aizguva ūdensdzirnavas, kā arī linu, pupu un citu dārzeņu audzēšanu. Tie nodarbojās arī ar vīnkopību. Nozīmīga bija arī lopkopība. Audzēja liellopus, sīklopus, zirgus.
 
Kultūras dzīve
Agrajos viduslaikos izglītotā sabiedrība kā austrumos, tā rietumos literatūrā, izglītība, zinātnē un mākslā orientējās uz antīkajiem paraugiem.
 
6. – 7. gs. sabiedrībā bija palielinājies analfabētu skaits. Literātu sacerējumi atpalika no antīkā laikmeta autoru darbiem, neskaitot filozofa Boēcija traktātus. Sabiedrībā kopumā bija samazinājies izglītoto cilvēku skaits. Zināšanas un izglītības darbs koncentrējās klosteros un ap bīskapu rezidencēm pilsētās.
 
Izglītoti bija romiešu juristi, bet valdošā barbaru elite par grāmatu zināšanām interesi neizrādīja. Šajā laikā vairāk tika postīts, nekā radīts. Daudzas baznīcas netika celtas no jaunas, bet pārbūvētas vecās. Un tās, kuras būvēja no jauna, bija pieticīgas un primitīvas. Bija, protams, daži izņēmumi, piemēram, Sv.Vitāles baznīca un Sv. Apolinārija bazilika Ravennā (piederēja Bizantijai).
 
ravenna_san_vitale.jpg
Sv. Vitāles baznīca Ravennā.
 
Viduslaiku pirmajos gadsimtos Rietumeiropā radītā literārā, zinātniskā un mākslas produkcija atpalika no antīkā laikmeta sasniegumiem. Tomēr lielā tautu staigāšana deva jaunus impulsus. Uz dzīvi Pireneju pussalā no Ziemeļāfrikas pārcēlās daudzi mūki un zinātnieki, kas, karaļu atbalstīti, varēja veltīt sevi zinātnei un izglītībai.
 
Agro viduslaiku mākslai ir raksturīgs vienkāršums, pat primitīvisms. Priekšmetus, ko lietoja valdošais barbaru slānis, izgatavoja romiešu mākslinieki un amatnieki. Viņi stilizēja barbaru vidū iemīļotos dzīvnieku un augu motīvus, veidojot tos saskaņā ar antīkajiem kanoniem, veidojot jaunu, savdabīgu „barbaru mākslu”.
 
Atsauce:
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai I", Zvaigzne ABC, 2000., 243. lpp.
V. Purēns "Pasaules vēsture pamatskolai 2. daļa Viduslaiki", Raka, 2003., 69. lpp.
http://www.ntz.lv/resources/news/300x200/20080825184949-Lini1.jpg
http://www.euratlas.com/Atlas/northern_italy/ravenna_san_vitale.jpg
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai I", Zvaigzne ABC, 2000.
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai II", Zvaigzne ABC, 2000.
V. Purēns "Pasaules vēsture pamatskolai 2. daļa Viduslaiki", Raka, 2003.